Aleksandrs Dmitrijevičs nepaskatījās uz mani. Viņš jau bija ieņēmis krēslu datora priekšā un klikšķināja ar peli, meklējot vajadzīgo failu. Es apstājos pie loga, bet uzmanīgi paskatījos uz viņa profilu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu:

– Nē, Karīna. Prioritātes ir svarīgas, taču zinātkārei šeit būs nozīme. Jūs domājat, kāpēc es to izdarīju – jūs nepametīsit, kamēr neatbildēsit uz šo jautājumu. Ja es grasītos tevi izvarot un nogalināt – ak Dievs, paskaties sev apkārt, es to jau būtu izdarījis. Es to izraktu un darītu vēlreiz, ja vien tāds būtu mērķis. Tātad atbilde ir atšķirīga. Jūs pārņems ziņkārība, kāpēc es to daru. Un šī iemesla dēļ jūs uzreiz nepametīsit.

«Oho,» es centos izklausīties sašutusi, lai gan zināmā mērā viņam bija taisnība. – Varbūt jūs vienkārši atklāsiet šo noslēpumu?

– Par ko? Vai pārtraukt spēli pirms tās sākuma?

– Spēle?

– Es to izlaboju, pārsūtu uz printeri. Ņem un izlasi.

Aprīkojums uz stenda radīja troksni, izvedot izdrukātas lapas. Es to pacēlu un pārlaidu acis pār līnijām. Es neatradu nekādu maldināšanu. Viņš laboja punktu par darba grafiku un finansiālo atbildību – tagad es atbildēšu tikai par parādu, ja ar nolūku radīju kaitējumu. Apzinātības pierādīšana ir darba devēja ziņā. Respektīvi, te es vai nu sākšu kaut ko histērijā iznīcināt liecinieku klātbūtnē, vai arī kameras mani filmēs, kā ar šķērēm griezu palagus ar viltīgu seju, bet nekādas nelaimes mani nenovedīs līdz finansiālām saistībām. Viņa paraustīja plecus un parakstījās. Viņa klusi, vairāk pie sevis teica:

– Līdz sestdienai vēl ir laiks padomāt. Pa to laiku,» es iztaisnojos un nodevu papīrus priekšniekam, «es iešu sakopt lauskas un došos mājās.»

Viņš parakstījās, nepaskatoties. Nez kāpēc viņš paskatījās uz manu seju.

– Šodien paliku bez vakariņām. Varbūt varam kaut kur kopā uzkost?

Tagad tas ir diezgan dīvaini. Esmu jau nomierinājusies un kļuvusi par sevi. Tāpēc viņa piegāja pie galda un nedaudz pieliecās – viņa pat izturēja tiešo skatienu:

– Nē paldies. Aleksandr Dmitrijevič, es gribētu uzreiz krastā precizēt pāris punktus – tikai tāpēc, lai starp mums nebūtu pārpratumu. Es esmu precējies. Tas nozīmē, ka es neēdīšu vakariņas ar citiem vīriešiem. Es nedarīšu neko tik neskaidru ar citiem vīriešiem.

– Vai precētiem cilvēkiem ir problēmas ar apetīti? – Viņš nedaudz pacēla uzaci un viltīgi pasmaidīja. – Vai arī precētie pārstāj dzīvot vispār? Pastāstiet arī man, ka precētiem cilvēkiem nav mīļāko – es pat ātrāk noticēšu nepatikšanām ar savu apetīti.

Mani pārsteidza pēkšņā tēmas maiņa:

– Mīļākie? Par ko tu tagad runā?

– Kur ir gredzens? – viņš uz jautājumu atbildēja ar jautājumu.

«Es to neņemu līdzi uz darbu, lai nepazaudētu,» tagad arī es sarkastiski pasmaidīju.

– Skaidrs. Tad atgriezīsimies pie mīlētāju tēmas, tas ir interesantāk. Kas tā par sejas izteiksmi? Starp citu, tu šodien salauzi manu mīļāko vāzi.

– Ak, vai mēs varam līgumā iekļaut šantāžas klauzulu?

– Vēlreiz pārrakstīt? Vai vēl labāk, ej un apzināti salauž kaut ko citu – un tad es tev parādīšu, kas ir šantāža.

– Tātad jēgas nebūs?

– Nebūs. Esmu pārāk noguris darbā. Ja es arī atpūtīšos saskaņā ar noteikumiem, es būšu traks. Kā būtu ar atpūtu, Karīna?

Es nošņācu, paņēmu savu līguma eksemplāru un izgāju no biroja. Man būs jāpērk gredzens, vismaz vienkāršs. Tagad mani ienākumi to atļauj, un vēlāk tas noderēs.

Kāds viltīgs velns! Tagad mani tiešām interesēja, kas tik koptam vīrietim no manis varētu būt vajadzīgs. Es neignorēju viņa mājienus, bet tie izklausījās kā joki – kāpēc tādi un tādi džeki uz kaut ko dotu mājienu? Viņi saspiež pirkstus un novāc ražu. Nē, šajā gadījumā bija sajūta, ka viņš vienkārši izklaidējās – mani nemierināja un izbaudīja apmulsumu. Viņam ir garlaicīgi, viņš ir tik aizņemts darbā, bet kāpēc gan neizjokot viņu par saplīsušu vāzi, jo es reaģēju tik emocionāli? Jocnieks. Tīrības apsēsts palaidnis. Vai tā notiek? Tīrības apsēsts draiskulis un izvirtulis, kurš naktīs sit sievietes. Ar vēl trakāku brāli geju. Vai visa ģimene tur ir traka? Oho, cik dzīve ir kļuvusi interesanta! Līdz šim tādus cilvēkus nebiju satikusi.

Es tiku līdz autobusa pieturai, kad manā somā sāka čaukstēt mobilais telefons. Droši vien Serjožka. Vai man šodien iet ar viņu pastaigāties vai pārmest, ka viņš atkal ir noguris? Viņa nesteidzās, mēģināja pieņemt lēmumu, taču, paskatoties uz displeju, viņa sastinga – numurs bija nepazīstams.

«Es klausos,» viņa sausi teica.

– Ka-arinka! – uztvērējs kliedza man ausī. – Kāda tikšanās! Vai tu esi garlaikots?

Ignorējot cilvēkus, es kliedzu uz tās pašas nots:

– Lyokha-brālis?! Kur tu dabūji manu numuru?!

«Veronika to iedeva,» viņš pazemināja toni.

– Veronika?! – bet es nedomāju.

– Jā. Vienreiz es viņu noķēru bez mūžīgā aizsarga. Viņš ievilka mani savā mašīnā un spīdzināja. Es kutināju, īsi sakot, līdz viņa man iedeva visas paroles un šķietamību – fonā skaidri dzirdēju no pieminētās Veronikas Ivanovnas: «Kāds debīls! Izlaid mani jau no mašīnas! Klīniskais idiots! Es biju ļoti pārsteigts, un Seryozhka būtu pārsteigts, ka lāstu vārdi tika iekļauti datorprogrammā nepārvaramas varas gadījumā. Bet brālis Lyokha nepievērsa uzmanību viņas kliedzieniem, turpinot: «Karinka, neej izlūkos ar tiem, kuri baidās no kutināšanas!» Viņi ir smieklīgi, bet neuzticami!

«Paldies par padomu,» es neapmierināti nomurmināju un attālinājos no pieturas, pretējā gadījumā īpaši nervozie sāks mani klusināt. – Ļaujiet Veronikai Ivanovnai piezvanīt jūsu mātei!

– Vai tu esi traks? Mamma viņu pazīst kā traku! Tad paskaidrojiet, kā Veronika nokļuva Parīzē!

– Šajā gadījumā es piekrītu Veronikai Ivanovnai – tu esi idiots. Un lai jau nabadzīte iet, viņa jau saņem.

– Nē nē! – viņš neticīgi ievilka. – Patiesībā Veronika man ļoti patīk. Kopumā visi mani mīl, jūs vienkārši vēl neesat pieraduši.

Es atkal piecēlos:

– Jā, tevis dēļ es šodien salauzu dārgu vāzi!

Viņa tonis mainījās un kļuva apslāpēts:

– Kas? Pie Saškas?

– Kam tas ir?!

«Tu melo,» viņš nedroši teica. «Citādi es tev nebūtu tikusi galā.» Līķi uz zvaniem neatbild. Vai arī viņa būtu nostrādājusi visas izmaksas – arī viņas mute būtu aizņemta. Tikai līdz nākamās nedēļas beigām es to būtu nostrādājis… Kāpēc tu man melo, Karišečka? Vai vēlaties, lai es par jums uztraucos?

Nē, galu galā ārprāta ziņā viņš ir nedaudz priekšā savam brālim. Es pagriezu acis pret debesīm, domāju un tad pieņēmu lēmumu, kas man bija negaidīts:

– Klausies, es piezvanīšu tavai mammai, kā tu gribēji. Nāc paņem mani un ved mājās.

– Tu esi mana mazā mīļā! – nelietis bija sajūsmā.

– Un tu atbildēsi uz visiem maniem jautājumiem! – draudīgi piebildu.

– Jā, es atbildēšu jebkurā gadījumā. Es vispār nezinu, kā klusēt! Es jau sen būtu pajautājusi, vai mani kaut kas interesē!

Es pasmējos un norādīju, kur atrodos. Pēc divdesmit minūtēm piebrauca indīgi zaļa mašīna ar tikpat indīgu vadītāju. Un viņš tumšās brillēs un šī jaka nav nekas tāds, ļoti iespaidīgi. Viņš pat vairāk izskatījās pēc sava brāļa.

– Kur man tevi vest? – viņš smaidot jautāja. – Vai arī mums vispirms vajadzētu kaut ko ēst?

«Nāc,» dīvaini, bet tieši tāds pats priekšlikums jau ir izteikts, bet otro pieņēmu viegli, ne mirkli nedomājot. Tomēr šis nelietis manī neradīja ne mazākās bailes, ne spriedzi.

Mājīgā, nepārpildītā kafejnīcā paņēmām galdiņu un veicām pasūtījumu. Viesmīļi izskatījās nedaudz nospiesti, it kā būtu redzējuši viņa automašīnu, un tagad viņi prātoja, ko viņš bija aizmirsis viņu iestādē.

Zvanīju mammai no viņa paša telefona – lai saprot kā grib. Ar elpu, ko varētu sajaukt ar apspiestām šņukstēm, viņa pateica visu, kas bija pavēlēts – es vairs nevaru izturēt šo sievišķotāju, es dodos prom, tepat Parīzē, lai gan man ļoti žēl, ka apbēdināju tik skaistu sievieti. Ja godīgi, man viņas ļoti žēl – viņai ir divi dēli, un abi… nav gluži prātīgi. Kad es pārtraucu zvanu, Lioša satvēra manu roku un sirsnīgi atzinās: