Rīts izrādījās lietains, bet silts. Biezumā nebija jūtams vējš, tikai koku vainagu šalkoņa, un pa gravām un ieplakām rāpoja bieza migla.

Mežs izskatījās noslēpumains, baismīgs. Zem mīkstā sūnu paklāja varēja saskatīt dažu sen postītu mehānismu aprises. Viņu iepriekšējais mērķis kļuva bezjēdzīgs smagu bojājumu dēļ.

Dažkārt savvaļas dzīvnieki, meklējot ēdamas saknes, izjauca zaļo segumu. Arī šeit kāds nesen izraka zemi, atstājot kuplās pamežā kažokādas kušķus un atsedzot ierīču daļas, kas zvīņoja. Starp tiem izcēlās cilvēka skeletam līdzīgs skelets. Izturīgajam, korozijizturīgajam sakausējumam bija blāvs spīdums. Ūdens lāses slīdēja lejup pa bez miesas galvaskausu, atvēsinot kā auksti atspulgi mākslīgo locītavu izliekumos.

Tikmēr lietus pastiprinājās. Pinkaini mākoņi nāca no dienvidiem, no krasta, kur notika dīvainas, normālai dabai netipiskas parādības. Gaiss tur trīcēja no enerģijām, kas to pārņēma, virpuļoja ar neskaitāmiem tornado, kļuva piesātināts ar mitrumu un sīkām smilšu daļiņām, un valdošie vēji nesa izveidotos mākoņus simtiem kilometru iekšzemē.

Līdz pusdienlaikam sliktie laikapstākļi bija nopietni. Kļuva ievērojami tumšs un sākās pērkona negaiss. Viesuļvētras brāzmas plosīja koku vainagus, noraujot lapas un mazus zariņus. Debesis vārījās. Arvien biežāk iespēra zibens, nemitīgi dārdēja pērkons.

Piekrastē viesuļvētru sagūstītās smilšu masas nokrita līdz ar nokrišņiem. Dažreiz starp kvarca graudiem tika atrasti sīki priekšmetu fragmenti.

Ūdens savācās upēs dubļainās straumēs, kas plūst cauri ieplakām.

Vēl viens zibens uzliesmojums apgaismoja meža izcirtumu. Vietā, kur sūnas bija atklājušas liemeņa detaļas, tagad izveidojās dziļa peļķe, kuras virsma mutuļoja no lietus, mirdzēja sudrabaini – iemesls tam bija sīki metalizēti putekļu plankumi, ko nesa viesuļvētra.

Starp vēja plīvotajām lapām peldēja vairāki sīki pūslīši, līdzīgi zāļu iepakojumam. Uz tiem joprojām varēja saskatīt korporācijas logotipu – burti saplūda stilizētā uzrakstā" nanotekss».

Līdz vakaram vētra bija rimusies. Lietus rimās, ūdens pamazām iesūcas zemē, un nākamajā rītā, kad pirmie saules stari izkausēja miglu un apgaismoja izcirtumu, tur norisinājās noslēpumains process.

Sīkas, vāji mirdzošas daļiņas klāja sūnas, zemi un nolietotu ierīču paliekas, tostarp skeletu, kas izskatījās pēc cilvēka skeleta. Tajā pašā laikā tie nepalika statiski, bet strādāja, acīmredzot pildot savu mērķi. Karsta dūmaka plūda pār plānāko sudrabaino pārklājumu; mikroskopiskās ierīces pārvietojās, pakāpeniski pulcējoties blīvās kopās. Tas turpinājās vairākas stundas, tad, kad dzīvsudraba pilieni iekļuva sen iznīcinātā mehānisma galvaskausā, cauri izlauzās gaismas zibsnis, un apkārtējā organiskā viela pēkšņi sāka mainīties.

Sūnas, zari, kritušās lapas, koku mizas gabali, zāle un pat tuvumā augošie krūmi zaudēja formu, sabrūkot brūnā pulverī. Sajaucoties ar mitrumu augsnē, tas izpaudās kā plastmasas viela, kas uzkarsa, burbuļoja un plūda, pamazām veidojot zemē guļošas cilvēka figūras aprises.

Tomēr noslēpumainais biotehnoloģiskais process drīz sāka panīkt. Ar dažām viesuļvētras atnestajām kapsulām ar uzrakstu «nanotex» nepietika, un viņu pūliņu rezultāts bija, maigi izsakoties, apšaubāms.

Nākamās dienas vakarā izcirtumā gulēja neglīta cilvēka līdzība. Viņa āda izskatījās bāla, ar spraugām vietās, kur bija redzami muskuļi.

Radījums, lai kas arī tas būtu, izskatījās nefunkcionāls, daudz mazāk dzīvotspējīgs.

Taču, pretēji dzīvās dabas likumiem, baismīgā cilvēka līdzība vispirms krampjos nodrebēja, atvēra acis un tad mēģināja piecelties, ar roku satverot vētrā nokrituša koka zaru.

Nezināms punkts kosmosā…

Viņš ilgi klaiņoja, neizceļot ceļu, nezinot savas eksistences jēgu. Noguris viņš apgūlās zemē un aizmiga. Slāpu mocīts, viņš dzēra ūdeni no peļķēm. Juzdamies izsalcis, viņš kā trakais ēda visu, ko vien paspēja.

Tas turpinājās daudzas dienas. Viņš dzīvoja pret visām grūtībām. Kustības, kas sākotnēji bija gausas un stulbas, pamazām ieguva koordināciju, muskuļi kļuva nedaudz spēcīgāki, un viņa izskats tika pārveidots: kādu dienu, kad viņš aizmiga, noslēpumainais process atkārtojās vēlreiz. Caur viņa ādu tika izspiesta sudraba daļiņu dūmaka, kas, uztverot apkārtējo organisko vielu, veidoja trūkstošās anatomiskās iezīmes.

Tagad viņš izskatījās pēc ārkārtīgi novājējuša jaunekļa, taču ar to līdzība beidzās. Viņam pietrūka galvenā: savas eksistences fakta apziņas, tāpēc bezmērķīgais ceļojums turpinājās. Drīz viņš ieklīda purvā un gandrīz gāja bojā purvā. Purvs viņu sīksti satvēra un alkatīgi vilka dziļāk, bet, kad dubļainā virca jau bija sasniegusi zodu, viņš it kā pamodās. Skatiens pēkšņi ieguva nozīmi. Ar patiesi necilvēcīgu spēku, nododot vēlmi dzīvot, viņam izdevās atbrīvot roku, no sasprindzinājuma trīcošiem pirkstiem viņš pastiepās pretim uz kupra augoša koka, satvēra to un klusi, zobus sakodāms, sāka lēnām vilkt augšā., centimetrs pa centimetram, izkāpjot no purva.

Šis notikums bija pagrieziena punkts. Atmodinātā dzīvotgriba neapšaubāmi ietekmēja daudzas lietas. Dažas stundas vēlāk, sasniedzis nelielu salu, kas bija pazudusi starp purviem, viņš zaudēja samaņu, un, pamostoties, viņa skatiens joprojām saglabāja drudžainu jēgpilnu dzirksti.

Pasaule tika uztverta vāji. Pie vainas bija ārkārtējs nogurums. Ar grūtībām piecelties kājās, viņš paskatījās apkārt, nesaprotot, kā viņš šeit nokļuva?

Atmiņa pavīdēja kā tukšuma bezdibenis. Bija tikai mirklis tagadnes.

Auksts…

Pliks, nosmērējies ar purva dubļiem, viņš knapi uzkāpa nogāzē, paklupa, ieripināja kādā šaurā gravā un uz brīdi apklusa.

«Kas es esmu?»

Zvanošais tukšums nedeva atbildi. Īss atmiņu uzplaiksnījums uzplaiksnīja un apdzisa, izkliedējot gaistošu notikumu šļakatās, bet haotiskie attēli ātri izkusa, padarot neiespējamu neko saprast.

Viņš ar grūtībām piecēlās, ar rokām turēdamies pie saknēm.

Bija grūti elpot. Grava izrādījās sens sakaru ceļš. Daži jēdzieni parādījās paši no sevis, it kā no nekurienes.

Viņš ieraudzīja kamuflāžas tīkla fragmentus un saprata, ka palīdzību var atrast kaut kur tuvumā, taču iedvesma viņam pievīla. Uzpūsta, līkumaina tranšeja viņu veda pa meža kalna perimetru. Man bija jārāpjas augšā un jādodas taisni cauri krūmu biezokņiem.

Drīz veģetācija sašķēlās un pēc tam pilnībā izzuda. Saules sakarsušais betons sāka plaisāt. Daudzviet bija redzami sekli krāteri un apaļas apdeguma pēdas. Centrā atradās dīķis ar lietus ūdeni, no kura izvirzījās nesaprotamas konstrukcijas fragmenti.

«Applūdināta impulsa lielgabala pozīcija…»

Frāzei nebija jēgas. Bet vai tas kaut ko nozīmē? Es viņu pazīstu? Vai arī jūs to zinājāt iepriekš?

Atmiņa klusēja.

* * *

Kalns purvu vidū kalpoja par labu pagaidu patvērumu. Kopš viņā pamodās pašapziņas dzirksts, pasaule ir kļuvusi ievērojami sarežģītāka. Vienkāršas vajadzības ir ieguvušas nozīmi un nozīmi. Tagad viņš uzmanījās, lai neko neēstu un nedzertu netīru ūdeni, bruņojās ar sarūsējušu veidgabalu gabalu un no saplēstas kamuflāžas gabala, kas tika atrasts pietūkušas tranšejas apakšā, izveidoja sev gurnu.

Par laimi pārtikas jautājums tika atrisināts pavisam vienkārši. Kalna nogāzēs bagātīgi auga ogas, un no kārtainās kaļķakmens dzegas, ko atsedza zemes nogruvums, izplūda avots.

Vairākas dienas viņš atguva spēkus un pētīja veco nocietinājumu sistēmu, veltīgi cenšoties atgūt pagātnes atmiņu, saprast, kas viņš bija agrāk?

Daudz kas šķita pazīstams. Piemēram, katru reizi, kad viņš aplūkoja iegremdētās konstrukcijas, kas pacēlās virs apļveida betona šahtas, viņš jutās pārliecināts: tā ir stacionāra impulsa ieroča pozīcija, bet no kurienes radās zināšanas?

«Kalna dziļumā noteikti ir citas telpas,» domas plūda tīši. Iztēle uzreiz uzzīmēja iespējamo cietumu uzbūvi: vairāki kazemāti, kas paredzēti munīcijas glabāšanai, un vēl dziļāk, iespējams, atradās spēkstacija un vadības centrs.