Pēc dejas, kuras dēļ Sāra bija nožēlojama no pārliekas laimes, viņa ar juteklīgu skatienu iedūrās Belcebulā un izņēma no kamīna dzegas kastīti, kas bija iesaiņota zelta reljefā papīrā.

– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgā.

Belcebuls paklausīgi pieņēma skūpstu uz vaiga. Dāvana, ko viņš saņēma, bija Marc Jacobs smaržas.

«Jūsu dāvana ir guļamistabā,» viņš teica.

– Kas tur ir?

– Nāc un paskaties.

Pēc divām minūtēm Sāra atgriezās ar savvaļas ziedu pušķi.

– Dievs! Kā tas ir iespējams? Kumelītes, īrisi, lupīna, akvilēģija, zilā rudzupuķe, neļķes un viss vienā buķetē! Kā jūs zināt, ka es dievinu savvaļas ziedus?

– Es esmu velns, atceries?

– Es jūku pēc tevis!

To pateikusi, Sāra ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromātu un, izelpojot, atkal ilgi vaidēja. Netālu stāvēja Belcebuls, un viņa saspieda viņa roku virs plaukstas locītavas.

– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzīsti, ka mīli mani. Nu vismaz tu mani apbrīno! Jā jā. Es redzēju tavas aizraušanās pazīmes. Pat ja sajūta bija aprakta kaut kādā viltības, izlikšanās, ārišķīgas vienaldzības sajaukumā, ko tev patīk sev uzvilkt. Šī dīvainā, negaidītā mīlestība tevi iedvesmoja – tu man atnesi meža ziedus ziemā! Neslēp savas jūtas, neļauj šai mīlestībai pret mani izgaist!

Tikko atguvies no tik pārsteidzoša monologa, viņš jautāja:

«Sakiet man, vai jūs pa ceļam uz šejieni kaut kur sasitāt galvu?»

– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicīgs par prieku, ko jūs man sagādājāt. Lai ko tu teiktu, mēs varētu dzīvot kopā…

«Ellē,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.

Viņš pasmaidīja un virzījās uz dīvāna pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgūlās uz muguras un izstiepa kājas ar vārdiem:

– Bija daudz darāmā. Es esmu kā izgriezts sūklis.

Sāra apsēdās pie viņa kājām un ielika pušķi viņam klēpī.

– Noguris? viņa jautāja.

– Jā. Ja vien jūs zinātu, cik grūti ir būt velnam.

– Ak, Belcebul, mans nabadziņš!

Pēc šiem vārdiem, kas liecināja par gandrīz mātišķu žēlumu, Sāra apraka savu seju ziedos. Tad viņa atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucās:

– Dievs! Kad es biju laimīgāks nekā tagad! Tā ir sava veida maģija!

«Jūs visā redzat maģiju.»

Sāra nolaida rokas gar ķermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanīgi paskatījās uz vīrieti, kas viņai tik mīļš un garā tuvu.

– Vai jums nešķiet, ka mēs esam līdzīgi? viņa jautāja.

– Kā šis? – Belcuvels jautāja, neatverot acis.

– Tevī dzīvo divas dažādas personības. Viens ir pesimists, kuram dzīve ir drūma neizbēgamība, otrs ir mākslinieciska daba, izsmalcināta, cēla, un es esmu otrā tevis projekcija.

Tad viņš atvēra acis un, nezinādams, kā reaģēt uz šiem vārdiem, iesaucās:

– Tikai ar to bija par maz! Dzīve, ko es vadu, pieder tikai man. Mana pieredze ir velna likteņa summa. Esmu apmierināts ar savu dzīvi, un man nav vajadzīgs dvēseles palīgs, lai dalītos ar tās nozīmi un skaistumu.

Šie vārdi sašutināja Sāru, un tas ir pilnīgi pamatoti.

– Ko tu par mani zini?

– Cilvēka identitāte noved pie tā, ka vienas personas kaislību un vājo vietu izpēte ļauj noskaidrot visu pārējo raksturlielumus.

– Vai nekad neesi izjutusi vēlmi tuvoties sievietei?

– Mīlestībā cilvēki viens otru nomāc. Draudzībā ir vairāk pozitīvu lietu. Draudzības dzinējspēks ir lojalitāte. Bet šī sajūta vienmēr liek kaut ko darīt.

– Šie ziedi. Tu izdarīji kaut ko tādu, kas mani iepriecināja.

Aizkustinātās intonācijas gan uz Belcebulu neatstāja nekādu iespaidu.

«Es nevaru pateikt, kāpēc,» viņš teica.

– Vai es tevi pazīstu. Jūs nekad pilnībā neizpaudīsit to, ko vēlaties. Jūs esat dzīvojuši tūkstošiem gadu un nekad neesat jutušies mīlēti. Tas ir šausmīgi!

– Mīlestība ir vājums, tā padara vīrieti atkarīgu, greizsirdīgu, aizdomīgu…

– Mīlestība dara laimīgus visus!

«Kad es domāju par skūpstiem, siekalošanos, iekāri, man uzreiz gribas nospļauties.» Mana daba to visu izslēgs.

– Kāpēc tu izvēlējies mani?

– Vērtējot cilvēkus, tāpat kā cilvēku, vados pēc personīgajām vēlmēm, vai tā būtu simpātija, riebums, zinātkāre.

«Jūs nicināt cilvēkus, īpaši sievietes, viņu pretrunu dēļ.» Bet tev pašam ir daudz pretrunu. Esmu pārsteigts, ka ar savām daudzajām sejām vēl neesi zaudējis pacietību.

– Šis viedoklis ir nepatiesa priekšstata par mani auglis. Izmetiet to visu no galvas.

– Tu baidies būt atklāta pret mani. Tas ir viss.

– Man bija atklātas sarunas ar daudzām sievietēm. Tikai daži cilvēki tagad atceras Sapfo no Lesbas salas, Kleopatru, Katrīnu II, Eleonoru Rūzveltu, Margrētu Tečeri, Madlēnu Olbraitu. Bet es nevienam no viņiem nepateicu visu patiesību. Es tev arī neteikšu.

– Vai jūs kādreiz, tikai vienu reizi, esat piesaistījusi sieviete?

«Es esmu vismazāk piemērots mīļākās lomai.» Ar visu šo jāsaka, ka vīrietis nevar mīlēt sievieti vairāk par sevi. Cik es vēl atceros, Roberts Saūds reiz Šellijai, kura tobrīd plosījās starp sievu un saimnieci, teica: «Vīrietim ir jāspēj saprasties ar jebkuru sievieti. Es nešķiros ar savu sievu. Manuprāt, galu galā ģimenes dzīve visiem ir vienāda. Sievietes izvēle ir ierobežota, un, jāatzīst, arī starp tām nav nekādas atšķirības.

«Varbūt viņam ir taisnība,» Sāra piekrita. – Bet tas nekādā gadījumā nav vispārējs noteikums.

Sāra pat nezināja ko domāt, kad viesistabā ienāca Belcebuls diezgan dīvainās drēbēs. Tā viņi ģērbās, sekojot pagājušā gadsimta modei. Bija ģērbusies tumši brūnā vilnas jakā, kuras piegriezums un stils atklāja viņa Čikāgas izcelsmi, balta apkakle, pārmērīgi plati svārki, zeķes, vārdu sakot, kaut kas grezns un vaļīgs aprocēs. Viņš nostājās viņas priekšā un sakrustoja rokas uz vēdera: acīs dzirkstīja viltība, lūpu kaktiņos slēpās smaids. Viņš gribēja ar savu dzīvespriecīgo izskatu parādīt, ka tagad ir raksturā.

«Dažos aspektos man patīk būt kvēkerim,» paskaidroja Belcebuls.

«Es uzdrošinos jums jautāt, ser,» Sāra teica tā laika manierē. – Kāds tam ir iemesls?

«Sazinieties ar mūsu kopienas vadītāju, viņš paskaidros,» Belcebuls atbildēja tikpat pieklājīgi. – Kvekeri, tāpat kā neviens cits, prata dzīvot pilnīgā saskaņā ar visiem dabas likumiem.

– Tev ir atdarināšanas talants. Jūsu iztēle ir neizsmeļama!

«Tas nav iztēles, bet izvēles jautājums.» Ja es varētu dzīvot cilvēka dzīvi, man nebūtu jāatrod sevi. Ir kopiena, kas man ir ļoti tuva garā, es runāju par mormoņiem. Man viņos patīk viss.

«Dažreiz man šķiet, ka jūs esat mūžīgās jaunības tips.»

– Labi teikts.

«Klausies, tā kā jūs varat atgriezties laikā, kāpēc gan nedzīvot kvēkera dzīvi sava prieka pēc?»

– Pagātne ir nemainīga. Es nevaru sevi ieberzt jau pabeigtā pasākumā. Bet es varu būt klāt kā novērotājs: man nav iespēju patstāvīgi piedalīties neviena cilvēka liktenī. Tagad ir 21. gadsimts, es atbilstu savam laikam, tāpēc varu iejaukties jebkura pasaules nozīmes notikuma norisē, varu kaut ko kaitēt, iejaukties, virzīt, ietekmēt, noteikt, pabeigt.

– Viena lieta, kas jūs raksturo kā romantiķi, iespējams, vairāk nekā jebkas cits, ir jūsu savrupība. Šajās dienās jūs jūtaties neērti, vai ne?

– Jā. Man šķiet, ka mūsdienu pasaule ir vulgāra, strauja, ir daudz mākslīgu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazītu laiks, tā es saucu politiķus. Tāpēc es tik bieži uzskrienu pagātnē.

– Kā?

– Caur mūziku. Man ir kaste Metropolitēna operā. Biju uz visām pirmizrādēm, arī uz visu laiku izcilāko koncertu, kas notika 1983. gadā par godu pirmā teātra pasaulē simtgadei.

– Ko tu vakar spēlēji?

– Lista sonāte h minorā.

– Paldies, ka dalījāties ar mani ne tikai savās zināšanās, bet arī garīgajā bagātībā. Pastāsti man, vai pagātne ir tavs mīļākais laiks?

– Viens pats. Tā kā man patīk mūzika, un muzikālākais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literatūras pilns laiks, man nav jādomā, kurā laikā vēlos atgriezties. Es atgriežos Parīzē ar satraukumu un nepacietību. Laiks no 1830. līdz 1840. gadam. Iedomājieties, cik daudz lielisku cilvēku dzīvoja vienlaikus un satikās šajā skaistajā pilsētā: Paganīni, Fr. Šopēns, F. Lists, G. Berliozs, R. Vāgners, Mendelsons, Šūmans, Jūdžins Delakruā, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dimā, G. Heine, Vēbers, Šatobrians, A. de Musē, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedātāja, viņai bija milzīga diapazona balss, kas izceļas ar skaistu tembru un kristāldzidrumu. Johanness Brāmss, Antons Rubinšteins, izcilais tenors Rubini, Žozefīne Fodore un daudzi citi. Parīze tolaik bija Eiropas garīgās dzīves centrs.