– Un tā cita Paradīze, vai tāda eksistē?

«Tu to uzzināsi tiesas dienā.» Šo atklāsmes dienu es saucu par izceļošanu.

– Kā šis?

«Jūsu izpratnē tas nav notikums, bet gan nāves darba sekas.» Katru mirkli tas iedarbina ļoti daudz nemierīgu dvēseļu. Kādu dienu arī tu dalīsies viņu bailēs!

– Pirms kā?

– Tiesas priekšā. Kas zina, kas tevi sagaida – zaļie Debesu lauki vai elles darvas un sēra apļi.

– Bet vai joprojām pastāv atšķirība starp zemes paradīzi un debesu paradīzi?

– Vienīgā atšķirība ir līdzekļos un iekārtojumā.

– Labi. Jo vairāk jautājumu uzdodu, jo mazāk saprotu, kas un kā. Ziniet, ja nevarat pateikt taisni, vismaz pamirkšķiniet, bet jautājums ir: vai es pēc nāves redzēšu savu māti? Un vispār es gribu zināt, vai dzīve sastāv no nelaimes gadījumiem vai viss tajā ir iepriekš noteikts.

– Vai tā ir nejaušība, ka Rosīni ģimenes ģerbonī bija attēlota lakstīgala, kas sēž rozē? Turklāt izcilais komponists dzimis mūziķu ģimenē, kas vadīja klejojošu teātra dzīvi: viņa tēvs bija trompetists, un viņa māte labi dziedāja. Neparasti cilvēki, kā likums, zina par notikumiem, kas vēl tikai notiks. Ļaujiet man pastāstīt vienu ārkārtīgi dīvainu, bet patiesu stāstu, un jūs varat izdarīt savus secinājumus. Šis stāsts sākas 1951. gadā un ir tieši saistīts ar otro Pradas festivālu Baha piemiņai. Tas notika Perpignac, senajā Maljorkas karaļu pilī. Šī festivāla iedvesmotājs un vēlāk vadītājs bija amerikāņu vijolnieks A. Šneiders. Viņš ne tikai vadīja visus sagatavošanās darbus, bet arī uzņēmās pavadītāja pienākumus, bet ikgadējā Prāgas festivāla oficiālā amatpersona bija izcilais čellists Pablo Kasals. Un tad viņi viņam stāsta, ka kāds rakstnieks ieradās Pradā no Puertoriko kopā ar savu brāļameitu, jaunu čellisti, viņš vēlas viņu satikt. Bet Casals bija pārāk aizņemts un mēģināja izvairīties no tikšanās, viņš atteicās, līdz uzzināja, ka šis rakstnieks ir tuvs draugs viņa mātes radiniekiem – Defilho ģimenei no Puertoriko, tikai pēc tam viņš piekrita viņus pieņemt. Kad ienāca rakstnieks un viņa brāļameita, Kasalss ar lielu ziņkāri paskatījās uz meiteni, kura tobrīd bija tikai 14 gadus veca, un teica pie sevis: «Tas nav svešinieks, kas ir atnācis pie manis.» Viņš jutās tā, it kā būtu ar viņu radniecīgs. Apburoša meitene ar tumšām acīm un gariem melniem matiem viņu apbūra – uz viņu skatoties, viņš atcerējās savu mammu un nodomāja, ka viņa savā vecumā izskatās tieši tāpat. Pie viņa vakarā atnāca Martita un viņa onkulis. Viņš aicināja viņus palikt vakariņās. Kad viņi aizgāja, bija jau nakts. Viņi sarunājās pavadīja gandrīz septiņas stundas. Visu šo laiku Kasalsu mocīja sajūta, kurai viņš nevarēja rast izskaidrojumu. Ir pagājuši trīs gadi. 1954. gada ziemā Martitas tēvocis viņam rakstīja, ka meitene mācās Ņujorkas Mansas skolā pie profesora Ļeva Rozanova, un jautāja, vai viņa varētu ierasties Pradā un pamācīties no viņa. Casals piekrita uzņemt viņu par savu studentu. Jau no pirmajām nodarbībām viņu pārsteidza viņas retā uzņēmība – viņa viegli un ātri apguva materiālu. Turklāt viņai bija neparastas valodas prasmes. Laika gaitā viņa iemācījās runāt franču, itāļu, spāņu un kastīliešu valodu, pateicoties pēdējai, viņa sāka viņam palīdzēt rakstīt vēstules. Mēnešiem ejot, viņi pieķērās viens otram. Kazals neslēpa, ka viņu mīl, taču viņu samulsināja lielā vecuma atšķirība – Martai bija 18, viņam 76. Par spīti visam, Martita piekrita kļūt par viņa sievu. Jāsaka, ka Casals viņu dievināja galvenokārt tāpēc, ka redzēja viņā savu māti. 1955. gada ziemā viņš un Martita ieradās Mayachusā, Puertoriko, kur piedzima Casalsa māte. Tur viņi izdarīja neticamu atklājumu. Izrādījās, ka tajā pašā mājā, kurā 1856. gadā piedzima viņa māte, pēc sešdesmit gadiem piedzima Martas māte. maz,

Kamīns ir apmēram divus metrus tālāk, Sāra sajūt sejā uguns karstumu, vieglā un patīkamā kontrastā ar to ir auksta glāze, viņa to tur labajā rokā, kuru uzlika virsū kreisajai, glāzes apakšdaļa ar malu pieskaras viņas augšstilbam, jo starp tiem ir mazais pirkstiņš: viņai jūsu papēži balstās uz vilnas paklāja mīkstā samta, aiz muguras ir spilvens – šis krēsls ir silta un ērta ligzda. Sāra ir mierā, šī sajūta nav tikai sentimentāla pieķeršanās mājas komfortam – tas ir arī siltais miers, kas viņu apņem ziemas naktī. Pēdējie vārdi nevar atstāt manu galvu, tajos ir nevis cita cilvēka mistiskie pārdzīvojumi, bet gan viņas pašas, personiskā patiesība, un Sāra, kas šajos brīžos ir tik kūtra un atrauta no visa, klusē. Ko vēl viņa var darīt? Dzīve un nāve ir divas galējības; kā tagad izrādās, starp tām ir ne tikai bailes, bet arī cerība, kas mūs samierina ar neizbēgamo. Viņa paskatījās uz kluso Belcebulu, kurš smēlās iedvesmu no visdziļākajiem avotiem, un teica sev: «Es diezgan mierīgi uzticu savu dzīvību jūsu gādībā.»

Kādu dienu viņi sarunājās krēslā, sveču gaismā. Sāra klausījās Belcebulā un neviļus nodomāja, ka tad, kad saruna notiek tumsā, vārdi tiek uztverti pavisam savādāk nekā gaismā. Viņa viņam par to pastāstīja.

– Apbrīnojami! Kāda doma! Man nav nekā labāka par lasīšanu omulīgā vakara krēslā. Vai zini, ka tumsas ietekmi uz iztēles spēku ne reizi vien ir pierādījis tas, ka radošās spējas izpaužas tieši tad, kad tās ir mazāk acīmredzamas. Tumsa arī padara mūziku izteiksmīgāku.

«Pat jūs atrodaties tumsā.»

– Nu ko?

– Un tas, ka tu esi cilvēks ar lielām dīvainībām. Turklāt jums neienāk prātā, ka jums ir dvēsele, kas ir melnāka par Ēģiptes nakti. Cik daudz jums ir pretrunu!

– Vai cilvēkā to ir maz?

«Ko man rūp cilvēki, ja jūs esat mana rūpe,» viņa sacīja, priecājoties, ka Belcebuls, nosaucis sevi par mecenātu, pieņēma viņu un ļāva viņai iesaistīties savās interesēs. Bet, tā kā viņas uzvedība tika klusējot apstiprināta, viņa plānoja visas sadzīves lietas ņemt savās rokās. Kopumā viņa nebaidījās no grūtībām, pamatoti uzskatot, ka vājprātīgajiem tās ir nepārvaramas.

«Es tikai gribu teikt, ka velns ir mazāk sliecas iet uz galējībām.» Viss ir ļoti ierasts: dusmās cilvēks sevi izdedzina, bet priekā piepildās ar enerģiju.

– Kas ir jūsu varenība?

«Manā prātā un skaistumā,» Belcebuls atbildēja un pacēla rokas pret griestiem, kur viņa devīze bija rakstīta brūnā un baltā krāsā.

– Joprojām būtu! Gudrs, izskatīgs, cēls. Izrādās, ka viņi tevi lamā veltīgi. Vai tiešām esat to pelnījuši? – sacīja Sāra, viņa dēļ gatava uzkāpt mocekļu spārnā.

«Ak, jā,» sacīja Belcebuls. «Visi mani nepārprotami lamājas, nomelno, lamā, pat nemēģinot atrast iemeslu, lai to attaisnotu,» viņš ne bez sašutuma sacīja. – Lūk, manu pūļu augļi! Es ieeju cilvēka ķermenī nevis tāpēc, ka cilvēkā vien velns var atrast savu varenību, bet gan tāpēc, lai izdzīvotu visas viņa jūtas. Visbeidzot, es vēlos paaugstināt kārdinājumu par tikumu.

– Kāpēc tev to vajag? – Sāra jautāja, pārsteigta par sava prāta oriģinalitāti.

«Kas ir nevainība, ja ne tikuma iemiesojums!» Bet, tāpat kā lietus var atvairīt ar lietussargu, jūs nevarat atņemt nevainībai kārdinājumu.

– Dārgais, saki man, vai tu vari likt Ķīnai pazust no pasaules kartes?

«Jautājums ir šāds: vai jūs vēlaties, lai ķīnieši pazūd no Zemes virsmas?»

– Jā. Es tos nevaru ciest. Kur viņi visi mainās uz slikto pusi. Tiklīdz kāds no viņiem ierauga spraugu, šie tarakāni uzreiz rāpo uz visām pusēm. Tas ir šausmīgi! Kāpēc krievi viņus ielaiž savā valstī?

– Par valsti tur neviens nedomā.

– Kāpēc Dievs nav svētījis Krieviju? Tu vismaz pasargāji viņu no ķīniešiem!

– Krievi paši sevi posta. Zādzība ir viņu sākuma punkts. Tur esošās iestādes stingri turas pie pārbaudītām krāpšanas metodēm. Vienīgo uzticamo bagātināšanas avotu krievi redz zādzībās. Ziniet, pēdējo reizi es dzīvoju netālu no Kolumbijas universitātes, skaistā mājā, kas celta neoklasicisma stilā. Kādu dienu pa logu redzēju, ka mans kaimiņš, ķīniešu profesors, pļauj mauriņu. Tad es paskatījos uz viņu un domāju, ka es viņu nekad neaicināšu pie sevis.