– Kaut kādi noslēpumi, mīklas, lietu risināšana, policija – kaut kāda traka elle! «Saša aizsedza seju ar rokām un trokšņaini izelpoja.
– Jā, šī patiešām ir elle, bet tā ir arī mana dzīve. Vai jums tiešām ir garlaicīgi?
«Ir tāda lieta,» viņš berzēja seju. – Pagaidām man šķiet, ka tev ir interesanta dzīve.
– Nu jā, ļoti interesanti. Rotācijas kriminālajās aprindās var būt ļoti interesantas.
– Kas? – Viņš bailīgi paskatījās uz mani.
– Kas? Spining kriminālās vai gandrīz noziedzīgās aprindās, kāda ir atšķirība? Es jau teicu, ka uzskatu, ka policija nav tālu no likuma pārkāpšanas. Turklāt tieši policisti pēc dienesta būtības visbiežāk sastopas ar noziedzības izpausmēm.
«Jā, es tikai domāju, ka jūs ar to nemaz nesatiekaties.» Tas ir tāpat kā jūs sēdējat mājās un risināt mīklas, un tad jūs sūtat savus cilvēkus uz vietu, saņemat no viņiem datus, apstrādājat tos un izvadāt rezultātu. Tieši tā mēs atrisinājām jūsu misiju ar nozagtajām mantām.
«Dažreiz ir uzdevumi, kad vari sēdēt mājās un padomāt,» es tagad satvēru galvu rokās. «Bet vai jums ir kāda nojausma, cik daudz laika nepieciešams, lai apkopotu un strukturētu zināšanas par pilsētu?» Turklāt, vai jūs domājat, ka jebkuru cilvēku var nosūtīt uzraudzībā? Par novērošanu, kas būtībā ir nelikumīga. Ar cilvēku jāveido uzticēšanās un jāpanāk savstarpēja sapratne. Jūs nevarat pieņemt darbā pirmo cilvēku, ar kuru saskaraties, piemēram, šim darbam. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ilgs laiks man prasīja, lai savāktu savu komandu. Taču visbiežāk strādāju pati: pati sazinos ar aizdomās turamajiem, pati sekoju līdzi, pati aizturu.
– Tev taisnība, jā. Tam jābūt ļoti grūti. Bet jūs varat tikt galā.
– Man ir liela pieredze.
Manu acu priekšā pazibēja seši manas dzīves gadi: no pašas pirmās tikšanās dienas līdz brīdim, kad mana dzīve tika sadragāta drupās.
Tas negadījās, kad policija mūs aizturēja nenozīmīgā misijā vai pat tad, kad pārējā mana komanda tika nogādāta iecirknī. Nē, viņa salūza nedaudz vēlāk, bet šajā dienā.
– Vai tu mani dzirdi? – manā acu priekšā šurpu turpu lidoja roka.
– Kas? Es iegrimu domās, piedod.
«Es saku, mēs esam šeit sēdējuši ilgu laiku, un, iespējams, mums ir laiks doties mājās,» Saša teica neizpratnē.
«Jā, tā ir laba ideja,» es sāku kāpt ārā no mašīnas.
– Vai tu rīt nāksi uz nodarbību?
«Es izlemšu rīt.»
Meli. Jau sen esmu nolēmusi, ka rīt uz nodarbībām neiešu, jo dienas vidū man ir tikšanās ar draugiem bārā un pēc tik smagas dienas vajag gulēt.
Šķiet, ka arī šodien privātā sarunā nepateicu ne vārda patiesības. Pirmkārt, man nebija nekāda veida domstarpības, piesakoties ierēdņa darbam, un es neizturēju nekādas pārbaudes. Es biju spiests iet pie viņiem strādāt, viņi mani piespieda. Ļoti ilgu laiku es negribēju to darīt. Es centos to pateikt, bet man nebija dota izvēle. Pareizāk sakot, viņi to atstāja, bet tas attiecās tikai uz to, kurā Iekšlietu ministrijas struktūrvienībā es gribēju iekļūt.
Es neteicu patiesību par šīs lietas izmeklēšanu. Protams, tur bija daļa patiesības – īpaši daļa par novērošanu, bet viss pārējais bija izdomājums. Ja man nebūtu nepieciešamo pieslēgumu, es būtu meklējis trūkstošās preces šādi, taču šīs darbības būtu prasījušas daudz vairāk nekā nedēļu, bet daudz ilgāk. Un tie ir arī meli par izmeklēšanas nedēļu – pazudušās kastes tika atrastas vienā vakarā. Tikai pāris zvani un visa informācija ir kabatā. Novērošana bija nepieciešama tikai, lai apstiprinātu saņemtos datus. Uzticieties, bet pārbaudiet.
Rīt man ir tikšanās ar draugiem, kuri arī nekādi nav saistīti ar noziedzīgo pasauli un būs atkal jāmelo.
Es meloju tiem tālajiem un tuvajiem, paziņām un svešiniekiem, un pats galvenais – sev.
Kādreiz man bija jāguļ piespiedu kārtā, bet tagad es meloju pēc izvēles un tas izrādījās nepanesamāk. Man vajadzētu aizmirst visu, kas toreiz notika, un turpināt savu dzīvi.
– Bet es dzīvoju. Vai arī es tikai izliekos? – jautāju savam atspulgam spogulī.
Pirms trim gadiem tika salauzta viena ļoti svarīga manas dzīves daļa. Trīs gadus es mēģināju atrast vainīgo, jo viņi nevēlējās mani tiesāt godīgi.
Manā oficiālajā dzīvē nekas nav mainījies: joprojām turpināju studēt universitātē un dažreiz tikos ar draugiem. Parasta studenta parastā dzīve. Bet manī bija vētra: aizvainojums, rūgtums, skumjas, vēlme atriebties.
Šis laiks iekrita institūta pirmā akadēmiskā gada beigās. Patiesībā uz manu sekmju izraksta uzlika eksternu eksāmenu un tieši tā: institūtā ieradās cilvēki no valdības un maigi paskaidroja dekanātam, ka tagad esmu īpašā kontrolē un konkrētu iemeslu dēļ nevaru nokārtot šo konkrēto sesiju., bet es tiešām negribēju pamest universitāti.Gribu. Viņi man uzreiz iedeva visas labās un teicamas atzīmes, un es devos prom.
Viņa aizbēga. Bēdzis no izmeklēšanas. Cerēju, ka no manis tiks vaļā un atstās mierā, nevis piespiedīs strādāt policijā. Es tik un tā nesadarbojos ar izmeklēšanu, tāpēc viņi pēc manas bēgšanas neko nezaudēja.
Es nolēmu atgriezties un turpināt savu dzīvi dažādu iemeslu dēļ: nauda un veselība beidzās, nebeidzamā pilsētu maiņa man nepalīdzēja nomierināties.
Tad sāku meklēt tos, kas varētu zināt par daudz un vēl vairāk pļāpāt, taču meklējumi nekur nevedīja un šī nebeidzamā atriebības dzīšanās man nedeva mieru un spēku.
2.daļa. Profesijas izmaksas
Rīts, un pēc pulksteņa jau bija pusdienas, nāca negaidīti skaļš.
– Šķiet, vakar pārslogoju smadzenes ar nevajadzīgu un bīstamu informāciju. Kā var par to nedomāt? – jautāju miegainajam atspulgam. Viņi tikai paraustīja plecus. Mana galva dauzījās no nepatīkamām domām. Es gribēju izdzert ūdeni un atgriezties gulēt.
Atkal bija dzirdama apdullinošā skaņa. Izrādās, ka šī bija otrā reize, kad telefons iezvanījās pilnā skaļumā.
– Iesim šodien pastaigāties? – tas bija mans brālis.
– Es nevaru, man šodien ir tikšanās ar draugiem.
– Lieliski, es iešu tev līdzi. «Es drīz būšu klāt,» viņš atcirta.
«Man vienkārši vajag…", bet viņš mani vairs nedzirdēja. Bet labi, var ierasties agrāk, bet galvenais, lai tagad ir laiks brokastīm.
Mans brālis Vlads strādā īpašā drošības dienestā. Mēs nesazināmies bieži, bet, kad mēs sazināmies, tas vienmēr ir saistīts ar darbu. Un ja viņš teica, ka brauks ar mani, tad noteikti brauks.
«Nu, šī diena arī nesākas normāli.» Bet varbūt viņš vēlas pavadīt laiku ar mani kā māsu? – atspulgs spogulī vēlreiz paraustīja plecus.
Es iekritu atpakaļ gultā un sāku skatīties uz griestiem. Manas domas atkal tvēra pagātne.
Es joprojām cenšos aptvert brīdi, kad viss nogāja greizi, kad pienāca neatgriešanās punkts.
Vai mūsu misija varētu būt iestatīšana? Ārkārtīgi apšaubāmi. Mums bija mierīga saruna ar viduvēju uzņēmēju. Pasūtījums nāca no viņa konkurenta.
Jebkurā gadījumā es pārbaudīju abus uzņēmējus un neatradu nekādu saistību ar policiju vai organizētās noziedzības apkarošanas nodaļu. Šie divi bija absolūti tīri, ja vien viņi telepātiski nesazinājās ar valdības amatpersonām.
Tas noteikti bija kāds no mūsu puses, no kriminālās puses. Un kāds mums ļoti tuvs. Neviens no malas par šo uzdevumu nezināja un nevarēja zināt. Un šie spītīgie fakti liek izdarīt bēdīgus secinājumus.
Apdullinošā mobilā telefona zvana signāla skaņa mani izraidīja no smagajām domām. Vlads zvanīja. Nolēmu necelt klausuli, bet doties tieši pie viņa. Nešaubos, ka viņš jau stāvēja zem logiem savā stipri tonētajā augstajā mašīnā, kas vienmēr bija perfekti nopulēta un pa dienu vienkārši apžilbināja citus satiksmes dalībniekus ar saules stariem. Daļēji tā bija dienesta automašīna, bet lielākoties tā bija viņa personīgā automašīna.
Ātri izvēlējos šādam pasākumam ierastāko apģērbu: T-kreklu, džinsus, kedas un garu mēteli, jo ārā pūta stiprs vējš, neskatoties uz saulaino un skaidro laiku. Tieši laikā – Vlads zvanīja vēlreiz, lai pateiktu, ka jau atbraucis.
