«Tāpēc es ceru, ka visi zina noteikumus un nav jēgas tos atkārtot,» Vladi iesāka, nenākot priekšā. «Šodien mums ir divi jaunpienācēji, un es ceru, ka mēs iztiksim bez upuriem.» Taču ne velti mūs sadalīja komandās, un tas nozīmē, ka nevienam nepiekāpāmies! Kā parasti, ir četrdesmit sekundes, lai izklīdinātu, pēc gonga spēle sākas. Par viltus zvaigzni – diskvalifikācija. Laiks pagājis!

Visi dalībnieki ļoti ātri reaģēja un skrēja iekšā ēkā, un tikai mēs tur stāvējām: es, gaidot norādījumus, grupas vadītājs, nezinādams, ko darīt. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš sarāvās un ātri aizveda mūs pa kreisi no ieejas un no turienes uz otro stāvu. Neviena soļi vairs nebija dzirdami. Bija atlikušas ne vairāk kā desmit sekundes, bet Saša joprojām nevarēja izlemt, ko darīt, un iegāja pirmajā istabā, kurā sastapās. Tas izrādījās kurls: bez logiem un bez citām izejām un ļoti mazs.

Atskanēja skaļa gonga skaņa, un visas manas sajūtas kļuva saasinātas. Arī līderis kļuva manāmi saspringts.

– Vai mēs esam iesprostoti? – viņš čukstēja. Es tikai pamāju ar galvu.

Viņš norādīja, lai stāvētu pie sienas. Es piecēlos tā, lai mani nevarētu redzēt. Saša arī piecēlās pie pretējās sienas un pārvērtās par baumām.

Mums nebija ilgi jāgaida. Drīz vien no kāpņu puses atskanēja klusi soļi. Spriežot pēc skaņas, vīrietis bija viens. Viņš lēnām uzkāpa uz otro stāvu, apstājās pie pēdējā pakāpiena un acīmredzami paskatījās apkārt. Saša ar trīcošām rokām izlēca no savas slēptuves un raidīja vairākus šāvienus ar tukšām lodēm. Viņi visi sasniedza savu mērķi.

«Skriesim,» viņš pārāk skaļi teica un metās tālāk pa gaiteni.

Mēs iegriezāmies tieši pirmajā istabā, kurā sastapāmies, gandrīz gaiteņa galā. Šoreiz mums paveicās: tas tika cauri un tika izvests lielā zālē. Griestu gandrīz nebija, trešā stāva sienas bija skaidri redzamas caur lielu caurumu.

– Lodes?! – atskanēja neapmierināts čuksts.

– Jā, šeit mēs izmantojam šaujamieročus ar tukšām patronām. Galvenais nešaut galvā,» klusi atbildēju arī es, neaizmirstot ar acīm patrulēt pie ieejas, kurā ieskrējām.

«Vai šis čalis jums nepateiks, kur mēs skrējām?» – Saša nedaudz atvilka elpu un atjēdzās.

– Nē, tas ir aizliegts.

– Vai no šejienes var tikt uz trešo stāvu?

– Padomā pats! – es biju nokaitināts. Galu galā es nebiju vadītājs, un man nebija jāpieņem lēmumi par kustību.

– Vai tu vari uzkāpt?

Bija dzirdami soļi. Šoreiz skaidri gāja divi cilvēki. Mēs abi pievērsām uzmanību. Saša klusībā norādīja ar rādītājpirkstu uz augšu, tad īkšķi uz koridoru, tad ar īkšķi nobrauca gar kaklu un parādīja divus pirkstus. Viņš pats ieņēma pozīciju netālu no ieejas un notupās.

Es ātri un gandrīz klusi sāku skriet un satvēru no sienas izsprausto stiegrojumu. Akmeņi krita, un tas neizbēga no ausīm tiem, kas staigāja pa gaiteni. Soļi paātrinājās. Es ātri piecēlos, apgūlos uz grīdas trešajā stāvā pretī ieejai istabā, sagatavoju pistoli un aizturēju elpu.

Istabā lēnām ienāca divi vīrieši ar ieročiem gatavībā. Paskatījāmies apkārt. Abi jau bija manā redzeslokā, bet es gaidīju.

Atskanēja pirmais šāviens. Ar acs kaktiņu es pamanīju, kā Saša atripojās atpakaļ. Brīdi vēlāk uzšāvu uz otro un arī ātri atgriezos. Tad viņa uzlēca kājās un klusi virzījās uz kāpnēm. Nedaudz vēlāk parādījās Saša un, ar acīm rādot uz augšu, neapstājoties gāja cauri trešajam stāvam.

Otrais kāpņu posms starp trešo un ceturto stāvu pa pusei nebija. Grupas līderis apstājās un paskatījās uz šo slazdu. Es redzēju, cik šausmīgā stāvoklī mēs atradāmies: tāpēc, ka trūka laiduma daļas, mēs bijām labi redzami no apakšas un arī lieliski redzami no augšas. Pārdomu laiks noteikti beidzās un bija jārīkojas. Kaut kur otrā stāva rajonā bija dzirdami šāvieni.

– Vai tev izdosies? – Saša beidzot jautāja.

Man nevajadzēja divreiz jautāt, un es īsi noskrēju. Šoreiz lēciena augstumam vajadzēja būt mazākam, taču uzkāpšana uz augšu bija daudz grūtāka pakāpienu platuma dēļ. Atrodoties pirmajā, sāku iztaisnot rokas un ķermeni uz augšu, un drīz vien ar ceļgaliem varēju atspiesties uz pirmo.

Sanija tikmēr gāja pa betona siju līdz sienai, uzlēca un noliecās pie dzelzs kronšteina un sāka ķerties pie kronšteina, kas atradās nedaudz augstāk un nedaudz tuvāk ceturtajam stāvam. Viņš tik tikko paguva piecelties līdz grīdai un gandrīz uzreiz varēja piecelties kājās.

No gaiteņa otra gala parādījās figūra. Es uzreiz reaģēju un skarbi uzvilku Sašu uz piekto stāvu. Šī kustība nepalika nepamanīta un no aizmugures bija dzirdama ložu skaņa, kas atsitās pret betonu. Tehniķis nošāva

Pasha, tāpēc visas lodes tika garām.

Mēs uzlidojām un abi skaidri dzirdēja, ka mūs dzenā.

– Vai no šejienes ir ceļš uz jumtu? – Sanija izpļāpājās.

Skrēju uz priekšu, tad gaiteņa vidū pagriezos pa kreisi. Tajā istabā atradās gigantisks kamīns ar cauruli, kas veda uz jumtu. Abās pusēs kamīna iekšpusē bija dzelzs kronšteini, pa kuriem var ātri uzkāpt.

– Ātrāk! – pagrūdu viņu un ātri uzkāpu augšā. Ļoti ātri atradāmies augšā, un no apakšas jau bija dzirdama steidzīgo skriešana. – Tātad, kas būs tālāk? – atradāmies līdzenā, klajā vietā, nebija kur paslēpties.

– Paņem komandu! – ierosināja Saša.

«Palieciet vidū un nošaujiet pirmo, kurš izkāpj.» Ceru, ka viņam paveiksies,» es padevu komandu un uzskrēju viņam tieši aiz muguras uz jumta parapeta. Mēģināju stāvēt tā, lai uzreiz nebūtu pamanāms, bet gandrīz uzreiz sapratu, ka šī ideja ir bezjēdzīga.

Mums paveicās un tehniskais ģēnijs izkāpa pirmais, ar muguru pret mums. Viņu ātri likvidēja ar mērķtiecīgu Sašas metienu. Es pagriezos ar seju pret zemi, noskaitīju līdz trīs, uzlēcu, pagriezos pāri galvai un atradu sevi pret ēku. Šajā īsajā mirklī, kamēr manā redzes laukā atradās jumts, es izdarīju vienu šāvienu un nolidoju lejā.

Šķita, ka laiks palēninās. Es skaidri redzēju ķieģeļus un logus, kas mirgo manā acu priekšā. Bija apdullinošs sitiens pa gongu, kam sekoja diezgan jūtams sitiens pa kājām. Viņa zaudēja līdzsvaru, nokrita zemē un apskāva savas kājas. Tie, kas bija tuvāk sienai un redzēja šo salto, pieskrēja pie manis.

– Vai tev viss ir kārtībā? Sauksim ārstu?

Šoks pamazām norima un jau varēju novērtēt savu kāju stāvokli: par laimi, lūzumu nebija, taču tāda piezemēšanās nebūtu veltīga. Es apgāzos uz muguras un mēģināju dziļi elpot. Pat no tāda attāluma es redzēju sava brāļa neapmierināto seju. Es pasmīnēju, bet nesteidzos atbildēt – spēcīgais sitiens aizrāva elpu.

«Tas ir labi, es dzīvošu,» es atbildēju pēc ilga pārtraukuma.

«Nu, tas nozīmē, ka jūs atkal esat ieguvējs,» brālis nokāpa no jumta un paziņoja faktu. Es joprojām gulēju uz zāles un nekustējos. «Vai esat pārliecināts, ka neko nesalauzāt?»

«Tieši tā, es vienkārši esmu noguris,» es pasmaidīju debesīm.

– Klau, kāpēc jūs izveidojāt civilo vadītāju? «Paša jau staigāja ar planšeti rokās un nevienu nemanīja. «Tas mums ir izjaucis lietas,» viņš teica, nepaceļot acis no sava darba.

«Tieši to es izdarīju.» Jūs ļoti labi zināt visu mūsu taktiku, jo jūs jau vairākus gadus filmējat un analizējat mūsu darbības. Ar savām zināšanām un mana brāļa spējām jūs varētu uzvarēt piecās minūtēs. Bet jūs neesat vienīgais, kurš zina visu mūsu taktiku. Arī pārējie savās galvās, iespējams, neapzināti veidoja aptuvenu ainu. Un es ieliku komandā pilnīgi jaunu cilvēku par vadītāju un piespiedu visus mainīt savu uzvedību. Šis fakts nodrošināja manu uzvaru. Tas ir, mums,» es teicu, nedaudz apmaldījies pēdējā frāzē.

«Kāpēc viņš nešāva uz tevi, kad stāvējāt uz jumta?» – Saša pienāca pie manis.

«Tas ir vienkārši: viņš nevarēja,» es iesmējos.

«Paskaidrojiet,» viņš jautāja, pārējiem smiekloties.

«Es stāvēju tieši aiz jums, un viņš nevarēja šaut – pastāvēja risks, ka trāpīs jums vai drīzāk jūsu galvai, ja viņš man iešauj vēderā.» Turklāt viņš ļoti viegli būtu varējis man trāpīt pa galvu, ja būtu uzšāvis augstāk… Un kad es sāku lēkt, viņš vēl jo vairāk nespēja – tas bija pārāk bīstami.