Ņina tomēr atkal apstājās, rādot ar pirkstu uz šīs nu jau citas, gluži modernās mājas jumtu. Šoreiz viņa nevis kliedza, bet smējās.

Arī Toms un Ernijs apstājās un paskatījās uz jumtu. Viņu jaunā draudzene, ar rokām paceļot svārkus, dejoja stepa deju.

«Parastiem spokiem nav paraduma pamest ēkas, kurās viņi dzīvo,» Toms noteica tādā tonī, it kā viņš savas skolas audzēkņiem pastāstītu kādu vēsturisku faktu. «Tas ir kaut kāds… traks spoks,» viņš rezumēja.

Pa to laiku spoks uztaisīja vairākas piruetes, it kā dejodams solo numuru baletā, un, paņēmis skriešanas startu, nolēca no jumta ar galvu uz leju, kā iesācējs peldētājs no baseina malas. Ienirusi asfaltā, dāma kritiena vietā atstāja tumšu pēdu, kas, protams, izskatījās pēc izlietām asinīm.

«Viņa noteikti flirtē… tikai ar kuru no mums…» Toms skaļi domāja, skatīdamies uz traipu.

«Varbūt viņa saprot, ka tu esi uz kaut ko spējīgs… savā ziņā…» Ērnijs ierosināja. – Vai spoki kādreiz ir mēģinājuši ar jums sazināties? – viņš jautāja tieši.

«Vecā pilī bija viens interesants incidents,» atzina Toms.

«Esmu pārliecināts, ka arī tā bija «dāma», " Ērnijs iesmējās.

– Tev ir pilnĪga taisnība. – Toms arī pasmaidīja.

– Un ko tad tu izdarīji?

– Tātad, es uzzīmēju vairākas rūnas. Tas viņai palīdzēja mazliet nomierināties… vai pareizāk sakot, mazliet nomierināties…

– Ā… vai tu tagad nevēlies darīt to pašu? «Tev vienmēr visās kabatās ir krīta gabaliņi,» Ērnijs ieteica.

Toms iebāza garos pirkstus džinsu kabatā un patiesībā izvilka krīta gabalu.

Apkārt vietai uz asfalta viņš uzzīmēja kaut ko, kas atgādināja kompasu – apli, kas bija apzīmēts ar dažāda izmēra rūnām.

– Dusi mierā, mazulīt [8]. – Toms nospieda rokas no krīta, viņa kontūras pazuda no asfalta līdz ar traipu.

«Es nezinu, kā viņa turpinās vadīt savu dzīvi pēc nāves, bet viņa noteikti mūs vairs nevajās.»

«Es tev ticu,» Ērnijs sacīja, lai nomierinātu Ņinu, kura pasmaidīja tā, it kā viņu patiesi uzjautrinātu viss notikušais, taču joprojām izskatījās bāla.

– Vietējie apskates objekti ir brīnišķīgi. Bet tagad mums tiešām ir jāiet,» Toms sacīja, it kā Ērnijs būtu uzstājis uz pastaigu pa vēsturiskām vietām.

«Es jums piekrītu,» Ērnijs atbildēja ar mierīgu smaidu.

[1] Vai jūs pasniedzat veģetāro ēdienkarti? (piem.)

[2] Es gribētu tasi tējas (piem.)

[3] Trīs gabalus, lūdzu (piem.)

[4] Paella (piem.)

[5] Es to ņemšu (piem.)

[6] Kāds ir šī restorāna īpašais ēdiens? (piem.)

[7] Vietējais vīns (piem.)

[8] Atpūties mierā mazulīt (Angļu.)

– Tas nedod nekādas privilēģijas. Bet par ātrgaitas ceļu var samaksāt,» kreklā un biksēs tērptais jaunietis pieklājīgi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatās uz «skaisto» automašīnas numura zīmi, kuru Ernijs, šķiet, iemīlēja no pirmā acu uzmetiena.

Tumši sarkanais, spīdīgais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatījās patiešām pievilcīgs. Tomēr Ērnijs neuzskatīja, ka īrētā automašīna atvaļinājumam ir tā vērta, lai par to tērētu gandrīz visu savu brīvo naudu.

– Es gribu noīrēt šo mašīnu uz nedēļu. Un jā, es gatavojos maksāt par šoseju. – Toms uzmanīgi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vējstikla kontūru.

Ērnijs neviļus nosvilpa. Kreklā un biksēs tērptais jaunietis savai reakcijai nepievērsa ne mazāko uzmanību – viņš aizvilka Tomu pie letes, lai aizpildītu dokumentus.

Kamēr Toms aizpildīja nomas līgumu un maksāja par pakalpojumiem, Ernijs un Ņina sēdēja Mercedes aizmugurējā sēdeklī. Tas izrādījās ārkārtīgi ērts un elastīgs, uz tā pat vairākas reizes uzlēca, kā uz batuta, kamēr neviens viņu virzienā neskatījās.

– Piesprādzējieties, puiši, mēs ātri iesim. – Toma acis dega, viņš noteikti ne tikai paredzēja, bet arī kaut ko plānoja.

Bet tas nebija tas, par ko Ērniju uztrauca. Toma pirkstā, tieši virs antīkā gredzena ar dabīgo akmeni, ko viņš parasti nēsāja, bija masīvs zelta gredzens ar rubīniem un topāzēm, bet uz kakla bija iespaidīga ķēde ar masīvu medaljonu. Jauns vīrietis kreklā un biksēs, pamanījis medaljonu, pieklājīgi paklanījās un novēlēja patīkamu ceļojumu.

Labi, ka Ņinai nebija laika pamanīt šos «statusa» rotājumus, viņa joprojām nevarēja piesprādzēties, tā nemitīgi slīdēja starp ādas sēdekļa spilveniem.

«Ļaujiet man tikt galā ar to, un jūs turiet piparmētru konfektes, pretējā gadījumā jūs saslimsit.»

– Paldies… un šis… no kurienes vēl šis?! «Ņina ar izbrīnu skatījās uz savu plaukstas locītavu, uz kuras bija sudraba rokassprādze, kas rotāta ar tirkīzu.

– A-un šī… šī ir dāvana no mums un Toma tev par godu… šim… tam…

– Par godu kam?!

– Par godu tavai pirmajai lidmašīnai, tas ir… lidojumam, jā, lidojumam. Jūs visu izturējāt tik drosmīgi, ka pat papīra maisiņu nevajadzēja…

Ņina sarauca pieri un atrāvās.

– Nu, es gribēju teikt, ka tev izdevās lieliski, mēs ar tevi lepojamies. Toms stāsta, ka pirmo reizi, kad Dana lidoja lidmašīnā, viņa četras reizes pēc kārtas vēma. Viņa arī satvēra stjuarti un lūdza viņu izlēkt ar izpletni, jo viņa to vairs nevarēja izdarīt un atteicās šeit atrasties.

Ņina sirsnīgi iesmējās un pacēla plaukstas locītavu pie acīm:

«Patiesībā viņš ir skaists, paldies.» Man ļoti patīk tirkīzs.

– Viņa tev ļoti piestāv.

Ņina vāji iespēra pa Ernija potīti, bet pasmaidīja.

Toms tikmēr jau bija iebraucis trasē un tik ļoti paātrinājies, ka pretvējš izpūta viņa garos matus tā, ka tie gandrīz pieskārās Ernija sejai. Gaiss bija ļoti silts un maigs. Tā smaržoja pēc ziediem, karstās saules staros izdedzinātas zāles, savvaļas un nogatavojušām vīnogām, tālās jūras, zemes, ko apstrādāja čaklās zemnieka rokas, un zemi, kas dzīvoja savu, senatnīgo dzīvi. Vispār tā bija pašas Spānijas smarža, ko Ērnijs labi pazina un jau sen bija mīlējis.

Saule lēnām rietēja, un Ērnijam šķita, ka viņš jūt asfalta smaržu, kas gandrīz izkusis no dienas karstuma.

Nogurusī Nina aizsnauda, nometot galvu uz Ērnija pleca.

Toma seja, kas atspoguļojās spogulī, atgādināja kaķa seju, kas gatavojās medīt zvirbuli. Ērnijs klusi iesmējās, cenšoties Ņinu nepamodināt: Toms negaidīti «mantoja» vēl vienu neparastu rotaslietu, kuru, acīmredzot, viņš pats nepamanīja. Ērnijs maigi pieskārās viņam pie pleca un klusi jautāja:

– Tom, kā tev ar galvu?

«Ziniet, tas ir nedaudz smags, un šķiet, ka tas ir buzzing.» Paldies, ka jautājāt… Kā jūs uzminējāt: vai es izskatos slikti?

Ērnijs atkal tik tikko spēja savaldīt smieklus:

– Gluži otrādi, tu esi vienkārši neatvairāma. Paskaties spogulī.

– Oho, tas ir skaistums. Bet, paldies Dievam, es joprojām atspīdēju spogulī, atšķirībā no mūsu nesenās paziņas. – Toms beidzot pamanīja no zelta kaltu vikingu ķiveri, kas rotāja viņa galvu.

– Varbūt tu varētu piebremzēt un noņemt šo? – Ērnijs neuzkrītoši ierosināja.

«Mums nav laika apstāties: es apsolīju Dalijai, ka mēs visi kopā dzersim tēju pirms gulētiešanas.»

– Nu kā tu zini.

– Vai tu esi labi piesprādzējies?

– Vai jūs gatavojaties vēl vairāk paātrināt? – Ernijs piesardzīgi jautāja: Mercedes spidometrā ātruma rādītājs sasniedza divsimt kilometru stundā. «Ja tiksi pieķerts, jums tiks piemērots naudas sods.»

– Tas ir maz ticams: tuvākais ceļu policijas postenis atrodas gandrīz piecdesmit kilometru attālumā no šejienes, es pārbaudīju. – Toms brīvajā rokā apgrieza telefonu. – Kāpēc, jūsuprāt, es izvēlējos šo konkrēto maršrutu? Jūs patiešām varat to vadīt pēc sirds patikas.

– Tomēr es domāju, ka nav vērts vairāk paātrināt, ja nu vienīgi iemeslu dēļ…

Bet Toms neklausīja Ērniju, viņš kaut ko murmināja zem deguna, Ērnija šausmām, vecvelsiešu valodā, ar rādītājpirkstu aprakstot kādu sarežģītu spirāli gaisā.