Toms ar klikšķiem turpināja gāzt netīrumus no krūtīm.

Vāka mala bija inkrustēta ar lieliem dārgakmeņiem, Ernijs nezināja visus vārdus: sarkanais, iespējams, bija rubīns, zaļganais bija tirkīzzils un sīkās «zvaigznītes» gar malu, no kurām atspīdēja zilgana gaisma. visos virzienos, iespējams, bija dimanti. Savukārt pašā centrā, kur savijās metāla jostas, bija tukšs ovālas formas dobums, no iekšpuses nokrāsots zilā krāsā.

Toms ielika mēness akmeni dobumā, un no vāka plūda zila migla. Vāks nedaudz pavērās un bija vairāk miglas. Ērnijs tajā noslīka, neko neredzēdams.

Tomēr viņš skaidri dzirdēja dažas biedējošas skaņas, kas radīja vibrāciju. Viņš jau gatavojās kārtējai teleportācijai, bet pēkšņi Toms smagi nošķaudīja un migla kaut kur pazuda.

Lādes vāks tagad bija atmests atpakaļ.

Puse no lādes bija piepildīta ar dārgakmeņiem, sarežģītām rotaslietām un senām zelta monētām, otra puse bija piepildīta ar grāmatām, kas sakrautas divās kaudzēs.

Dārgumu kalnā saritinājies gulēja rūķis.

Viņš krāca tik skaļi un skaļi, ka Ērnijam šķita, ka no šīs krākšanas dreb ne tikai krūtis un lidmašīna, bet viss Mēness.

«Mums viņš steidzami jāpamodina, pretējā gadījumā mūsu dabiskais satelīts, kas pie velna, pametīs orbītu.» – Toms acīmredzot piekrita Ernija viedoklim.

Toms satvēra rūķi aiz pleca un maigi pakratīja. Nekas nav noticis. Toms kratījās stiprāk – krākšana tikai pastiprinājās. «Celies!» – Nevarēdams to izturēt, Ērnijs iesaucās rūķītim tieši ausī, bet, diemžēl, krākšana neapstājās.

– Pagaidi, es domāju, ka šī ir dienasgrāmata. – Toms paņēma grāmatu ar lentes grāmatzīmi virsū.

– PAR! Es atpazīstu sava vecvectēva rokrakstu! – Toma seja staroja. Viņš priecājās kā bērns, kurš dārzā atradis «dārgumu», ko kā bērnu pārsteigumu paslēpis vectēvs.

Ērnijs paskatījās dienasgrāmatā. Tievās, nodzeltējušās lapas bija pa diagonāli uzskribelētas ar dažiem skribelēm, kas neskaidri atgādināja rūnas.

Toms tos bez grūtībām atšifrēja.

«Šeit teikts: lai pamodinātu rūķi, izraujiet no viņa bārdas garākos matus.»

– Kā es varu saprast, kurš no tiem ir garākais: viņi visi saritinās.

Ērnijs domīgi aptaustīja rūķa bārdas matiņus, kamēr viņš turpināja krākt, kratīdams visu apkārt.

– Kā būtu, ja vienu paturētu un pārējo saīsinātu? – Ērnijs ierosināja.

– Tu esi ģēnijs. Ko mēs darīsim, lai to saīsinātu?

– Te ir kaut kāds nazis. – Ernijs pamanīja vidēja izmēra lādes apakšā nazi ar zeltītu, ar safīriem rotātu rokturi.

«Mums vienkārši jāatgriež tā, kā tas bija: mēs vēl neesam noslēguši mantojumu.»

– Mēs?

– Tu arī esi mantiniece. Vismaz šis akmens tā domā.

«Es saprotu,» Ērnijs neiedziļinājās detaļās. Tikmēr viņa telefons aktīvi vibrēja.

«Kāpēc es nevaru jums piezvanīt?» – Ņina atkal kļuva noraizējusies.

«Mēs atrodamies lidojumu vadības nodaļā, šeit ir sarežģīta radioiekārta,» Ernijs teica pirmo daļēji sakarīgo muļķību, kas ienāca prātā, labi, ka meitenes reti saprot tehnoloģijas. «Mēs drīz būsim tur, neuztraucieties.»

«ES cenšos. Starp citu, nosēšanās aizkavējas, kā mums teica, tehnisku iemeslu dēļ.

«Redziet, nav par ko uztraukties.»

Ar vienu roku Ernijs drukāja ziņas, ar otru viņš turpināja turēt krākošā rūķīša bārdu, kuru Toms nikni zāģēja ar nazi.

– Ļauj man iet. «Ērnijs bija izcils koka klucīšos skaistu figūru grebējs, un viņa roka bija lieliska ar nazi.

– Nu, viens, divi, trīs, fuck-tibidoh! – Toms izrāva garākos matus, aizverot acis.

Krākšana un trīcēšana apstājās.

Rūķis izstaipījās un žāvādamies piecēlās sēdus. Spožas acis vērīgi paskatījās uz Erniju, tad uz Tomu.

Viņa vēders norūca. Ērnijs saprata, ka krākšana nemaz nav tik slikta – dārdoņa atgādināja liela plēsīga dinozaura rēcienu no iespaidīgas filmas.

– Esmu izsalcis! – dārgumu glabātājs teica aizsmakušā basa balsī.

– «Rūķis pamodīsies izsalcis. Pabaro viņu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druīdu skrecelējumus no dienasgrāmatas. – Vai jums ir līdzi ēdiens? – Toms jautāja tādā tonī, it kā Ernijs būtu tikai tāds cilvēks, kurš vienmēr glabā desu saišķi jakas krūšu kabatā.

– Tas izskatījās pēc piparmētru konfektes. – Ērnijs patiesībā atrada konfekti kabatas apakšā.

Ērnijs pasniedza konfekti rūķim. Viņš to satvēra un norija, nekošļājot, kopā ar iesaiņojumu. Toms tikmēr zīmēja dažas zīmes uz zemes un kaut ko murmināja velsiešu valodā. Īsi pazudis maģiskas miglas mākonī, viņš atkal parādījās rokās turot paplāti ar karstu picu un ceptiem kartupeļiem. Rūķis ātri aprija visu bez pēdām, nebaidoties apdedzināties. Skaļi atraugas, viņš noglāstīja savu biezo vēderu un aizvēra acis. Viņš likās apmierināts.

«Es nezināju, ka jūs varat uzburt ēdienu no zila gaisa,» Ērnijs slavēja Toma maģiskos darbus.

– Es arī nezināju. Patiesībā viņš neburvēja, bet gan teleportējās.

– No kurienes, atvainojiet?

– No skolas kafejnīcas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dažreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliskā izolācijā… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainīt… ierašanās punktu. Protams, ne bez šī krāšņā akmens palīdzības.

Tikmēr rūķis sāka skaļi žāvāties un apgūlās uz sāniem, laiski šūpodams kāju. Šķita, ka viņš ir gatavs atkal aizmigt.

Toms vēlreiz šķirstīja uzskricelēto dienasgrāmatu.

– «Lai uzvarētu rūķīti, izklaidējiet viņu – viņam patīk mīklas. Ja viņam patīk ar tevi spēlēties, viņš tev palīdzēs izmantot savu maģisko spēku.

«Nu, lūk, meklēsim internetā…» Toms pastiepa kabatā pēc telefona un uzreiz to nometa, pūšot pa apdegušo pirkstu.

– Krāpšana! Es to neciešu! – Uzmundrinātais rūķītis sajūsminājās un sāka dusmoties.

«Labi, labi,» iejaucās Ērnijs. «Tagad es jums kaut ko pastāstīšu pats.» Tagad pastāstiet man, uz ko jūs vienmēr skatāties, bet nekad neredzat?

– Neredzamā cepure!

– Nē, parasto cilvēku pasaulē. Mēs ikdienā neizmantojam burvju lietas, vai zināt?

Rūķis atkal nodomāja.

– Stikls!

«Muša neredz stiklu, bet cilvēks redz.»

«Gaiss,» rūķis vēlreiz ierosināja, sākdams kļūt aizkaitināts.

– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es vēlējos. Turklāt mēs joprojām spējam saskatīt gaisu – dažās tā izpausmēs.

Rūķis vēl mazliet padomāja.

«Tu to paņēmi, pasaki man atbildi,» viņš drūmi sacīja, gandrīz lemts.

– Atoms!

– Kas tā par gaisotni?! – Rūķis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinādams prātu.

– Atoms ir mazākā vielas daļiņa, no kuras veidojas molekula. – Ērnijs sāka saprast, ka rūķītim ir maz zināšanu par mūsdienu fiziku.

– Tātad jūs esat alķīmiķis? Bet tā neizskatās.

– Nē, es esmu mūziķis. Vienkārši zināt, zinātnē kaut kas ir mainījies kopš viduslaikiem.

Rūķis sarauca pieri, kasīdams pakausi.

Ērnijs mēģināja izdomāt kaut ko, kas viņam varētu patikt. Tas, iespējams, ir apmēram tas pats, kas mēģināt izklaidēt mūsdienu, apmēram sešus gadus vecu bērnu.

– Kas paliek uz karotes pēc tam, kad no tās viss ir apēsts? – Ernijs tika atrasts.

Rūķis atkal sarauca pieri.

– Atkal bankomāts? – viņš kautrīgi ierosināja.

– Nē, šai «vielai» jums vajadzētu būt pazīstamai.

Rūķis kādu brīdi kasīja pakausi un noglāstīja saīsināto bārdu. Viņš šķita nopietni satraukts.

«Es nezinu,» viņš beidzot klusi teica.

– Sālēja!

Rūķis iesmējās, ripinādams no vienas puses uz otru.

«Siela, sela…» viņš atkārtoja žagas.

Toms piemiedza Ērnijam, paceļot viņam īkšķi.

– Kā ar pēdējo mīklu? – Ērnijs ierosināja. «Esmu pārliecināts, ka šoreiz jūs to sapratīsit.»

«Nāc,» sacīja tagad apmierinātais rūķis, noslaucīdams asaras, kas bija parādījušās.

– Kas vienmēr pāriet, bet nekad neatgriežas?

– Laiks! – nu jau absolūti laimīgais rūķītis bez vilcināšanās izpļāpājās.