Toms apskāva Ērniju un noskūpstīja viņa pakausi.

– Mans dēls ir ģēnijs. Tu arī! – Toms maigi noglāstīja rūķītim pa galvu, viņš izskatījās pēc apmierināta kaķēna.

Izlecot no krūtīm, viņš no smieklīgo bikšu kabatas izņēma apzeltītu stropu ar ķēdi un riteņiem, kas atgādināja hronometru. Atvēris to, viņš sāka griezt mehānismu – it kā iedarbinātu modinātāju.

– Kas tas ir? – Toms jautāja.

– Laika pārtvērējs!

Toms un Ernijs kaut kur krita, griežoties kā daiļslidotāju pāris, kas dejo ledus deju.

Ērnijs atsitās ar kājām pret flīzēm un ar pieri Toma virzienā. Viņu pagātnes figūru caurspīdīgie silueti, nedaudz viņiem priekšā, izšķīda. Ņina sarauca pieri un pagriezās. Viņai izdevās kaut ko pamanīt, bet viņai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzēja acis un deniņus.

– Kas tur notika?

– Nekas. «Nekā pārdabiska,» Ērnijs klaji meloja.

– Tā ir patiesība? – Ņina joprojām sarauca pieri.

«Tā ir taisnība,» Toms atbalstīja Erniju. – Ātri iesim uz zāli, citādi kavēsimies iekāpšanā. – Toms nekavējoties mainīja tēmu. Aplicis roku ap abiem, viņš piesteidzās pie bīdāmajām caurspīdīgajām durvīm.

Ieraudzījis Anreju, kurš joprojām stāvēja pie letes ar pakausi pret viņiem, Toms apsēdās, paslēpies aiz Ernija.

Anrejs, viņu īsti nemanot, drīz vien devās uz durvīm ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliskā izolācijā.

Visi apsēdās krēslos un gaidīja, kad sāksies iekāpšana. Toms uzlēca uz vietas: viņa telefons vairākas reizes pēc kārtas spēcīgi vibrēja. Tas notika, kad viņa sieva Daļa nedaudz zaudēja savaldību. Toms dziļi ievilka elpu un izlasīja ziņas. Ātri uzrakstījis kaut ko atbildi, viņš izslēdza telefonu un ielika to ceļojuma somas iekšējā kabatā.

– Tom, vai esi pārliecināts, ka tev tas tūlīt jāizslēdz? – Ērnijs uztraucās.

«Tā vai citādi, es joprojām esmu laipni gaidīts.» Pāris stulbi ziņojumi neko neatrisinās.

– Nu, kā jūs zināt… kas, ja nav noslēpums, notika? – Ērnijs gandrīz čukstus jautāja.

«Mūsu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dālijas pagalmā…» Toms beidzot čukstus paskaidroja, cik vien spēja.

Nina skaidri sāka kaut ko aizdomāties. Atkal saraukusi pieri, viņa nopietni vēroja Ērniju un Tomu, skatoties pāri solfedžo skolotāja plecam, kurš bezrūpīgi šķirstīja žurnālu ar skandāliem un jokiem.

– Mēs gribam palīdzēt Daliai ar ziediem pagalmā! – Ērnijs jautri meloja, smaidīdams no visiem trīsdesmit diviem.

– Labi. – Pretēji Ērnija cerībām Ņina «aprija» šo atjautīgo muļķību un izņēma no pleca somas žurnālu ar tamborētiem rakstiem.

Toms noslīdēja lejā no krēsla, izstiepa savas garās kājas tā, lai tās izlīstu no krēsla apakšā nākamajā rindā (par laimi, tagad neviens tur nesēdēja), un salika rokas uz krūtīm, aizverot acis. Viņa vaļīgie mati karājās pār krēsla atzveltni kā vilnas šalle, ko uz krēsla bija atstājusi kāda vecmāmiņa.

– Es esmu līķis. Mana sieva mani nogalinās,» viņš lemti čukstēja.

Ērnijs maigi iespieda viņam sānos ar elkoni.

– Beidz, tu vienmēr samierinies.

– Vai mums būs laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsēdās un meklēja automātu ar karstu kafiju. «Es biju šausmīgi noguris un izsalcis, kamēr jūs un es… nonācām šeit.»

«Ja tikai mūsu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» čukstus sacīja Ērnijs.

«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslīdēja lejā, aizverot acis, it kā viņš būtu aizmirsis par kafiju.

Ērnija telefons vairākas reizes pēc kārtas skaļi vibrēja.

«Dālija,» Toms lemti noteica.

Ērnijs klusi iesmējās, lasot dažus spēcīgus vienzilbiskus izteicienus spāņu valodā.

«Pastāstiet viņai, ka es viņai sūtu franču skūpstu un Andalūzijas rožu pušķi.»

«Toms sūta franču skūpstu un Andalūzijas rožu pušķi,» Ērnijs paklausīgi atklāja.

«Idiota,» Daļa atbildēja mazliet mierīgāk.

«Es domāju, ka viņa jums gandrīz piedeva.»

«Paziņojums par iekāpšanu lidojumam uz Madridi! Paziņojums par iekāpšanu lidojumam uz Madridi!

Ņina un solfedžo skolotājs ielēca savās vietās, skatīdamies no žurnāliem.

Izspiedušies cauri «zarnai», kas veda no ēkas uz rampu, visi beidzot atradās mazajā, bet ļoti mājīgajā minilidmašīnas salonā un ieņēma vietas.

Ērnijs un Ņina sēdēja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie ceļgali balstījās uz blakus esošā krēsla priekšā. Kad tajā sēdošā meitene nolēma apgulties, viņš sāpēs saviebās.

– Vai vēlaties, lai mēs maināmies? – Maza auguma, līdzjūtīga solfedžo skolotāja piedāvāja Tomam palīdzību.

– Paldies. – Toms pārcēlās uz krēslu, kurā sēdēja Ērnijs, un uzreiz atkal sarāvās: arī viņa bijušais kaimiņš kaimiņš nolēma apgulties.

«Atliecies, es šeit iederos,» Ērnijs piedāvāja palīdzību.

– Ko es darītu bez tevis?

Toms ieslēdza telefonu un sāka kaut ko cītīgi meklēt.

– Nu, cenas… Es izputēšu. Man vajadzēja likt vairāk uz kartes.

– Ko tu dari?

– Pērku Andalūzijas rozes ar piegādi, kas vēl!

«Un man likās, ka tu… tā tēlaini izsaki.»

– Ar Daļu nevar runāt tēlaini, viņa pati diezgan labi «izpauž sevi»…

– Neuztraucieties, es arī paņēmu naudu. Turklāt… kā pēdējo līdzekli mēs varētu pārdot daļu no tā, ko esam mantojuši, – Ērnijs čukstus pabeidza.

Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.

«Es par to pilnīgi aizmirsu, domājot par to, kādu skandālu Daļa varētu izraisīt, kad mēs ieradīsimies… ko es darītu bez jums!»

Beidzot visi izslēdza telefonus un piesprādzējās – lidmašīna gatavojās pacelšanās brīdim.

Pirmo reizi mūžā Ērnijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portālu – sajūta bija jauna un patīkama. Ņina satvēra vēderu un saviebās. Ērnijs katram gadījumam pasniedza viņai papīra maisiņu, taču viss izdevās un drīz vien viņa mierīgi aizsnauda, atspiedusi galvu pret viņa plecu.

Solfedžo skolotājs čaukstēja kaut ko, kas ietilpa viņa vecmodīgās jakas iekšējā kabatā.

– Vai jūs vēlētos riekstu rituli? – viņš čukstus jautāja Ernijam un Tomam.

– Nē, nē, paldies, es gribu pistācijas. – Pa eju viņiem piepeldēja stjuarte, ripinot sev priekšā ratus ar dzērieniem un uzkodām. Toms piecēlās, elastīgi un klusi izstaipījās kā kaķis, kurš bija nolēmis nozagt desas gabalu no vakariņu galda, un paķēra no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstājās apmēram trīs metrus no tiem: viņa rokas, tāpat kā kājas., bija ļoti garas.

– Un tu? – solfedžo skolotāja pārsteigta jautāja Ērnijam, stingri pārliecināta, ka maizītes, ko cep viņa sirdsdāma, mīl visi apkārtējie tikpat ļoti kā viņš pats.

– Man būs Pepsi un krekeri. Paldies, varbūt vēlāk,» Ērnijs pieklājīgi atteica.

Terēze, kas dzīvoja vienā ēkā ar Tomu, patiešām cepa lieliskas rullīši, taču pēdējā gada laikā Toms un Ērnijs bija to apēduši pārāk daudz, un tagad viņi vienkārši nevarēja tos redzēt.

Terēza nebija daudz vecāka par Tomu un uzskatīja viņu par burvīgu. Viņai nebija ne jausmas, ka Tomam ir ģimene. Tomēr neviens par to nezināja, izņemot Ērniju, Ninu un Po kungu, runājošo kraukli, ko izaudzināja Toms. Toms nevarēja paskaidrot kaimiņam, ka viņa sieva, meita, mazmeita un znots dzīvo Spānijā, kur viņš parasti dodas it kā nelegāli caur maģisku portālu. Un Toms nolēma iepazīstināt savu patiešām vienīgo draugu, kurš bija arī Ērnija skolotājs, ar jauku sievieti, kura nebija pret viņu vienaldzīga. Par laimi, pāris no viņiem izdevās lieliski, un tagad visi tīteņi un kūkas tika pie jaunās izredzētās.

Drīz vien arī solfedžo skolotājs aizsnauda, miegā tomēr turpinot košļāt pēc inerces.

Toms, tāpat kā Ernijs, skatījās ārā pa logu, cītīgi domājot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas parādījās starp viņa gaišajām uzacīm.

Viņi jau bija atstājuši aiz muguras ziemeļu ainavu ar tikko uzplaukušām lapotnēm, drūmiem akmeņiem, aukstiem ezeriem un svina mākoņiem, kas, šķiet, stiepās no pasaules malas, cenšoties uz visiem laikiem bloķēt sauli, kas beidzot bija sākusi sildīt cilvēkus no visas pasaules.. Tagad mākoņi bija viegli un rotaļīgi, kā jauni jēri, kas skrien tālu lejā pa ziedošu kalnu nogāzēm ar augstu zīdainu zāli. Vēl stunda vai divas, un jūra pie apvāršņa kļūs zila…