Izrādās, ka šis polis prata runāt krieviski. Neteiktu, ka bija labi, bet kopumā tas bija saprotami. Un daudzi poļu vārdi bija arī diezgan saprotami krievu ausij. Labi, ja tas tā ir. Ja jūs saprotat savu sarunu biedru un jūsu sarunu biedrs saprot jūs, tad jūs ātrāk sapratīsit, kas jums nepieciešams viens no otra.

Lai gan Aleksejam Mašarinam, Kirilam Černiham un Semjonam Martiņko no poļa neko nevajadzēja. Gluži otrādi, šim polim no viņiem kaut ko vajadzēja. Pareizāk sakot, ne konkrēti no Mašarinas, Černihas un Martiņokas, bet, šķiet, no visas Sarkanās armijas. No rīta pie Mazharina ieradās pulka izlūkošanas priekšnieks pulkvežleitnants Rezunovs un teica:

– Tad pie mums pienāca kāds polis. Viņš saka, ka ir no šejienes, no Krakovas. Viņš saka, ka vēlas nodot dažas svarīgas ziņas. Tāpat kā par spiegiem…

– Kādi spiegi? – Mašarins nesaprata.

«Vācu valoda, kas vēl,» sacīja Rezunovs. – Nu, tā kā spiegi ir jūsu specialitāte, es domāju, ka būtu pareizi, ja es jums šo poli nodotu, tā teikt, roku rokā. Vispār nāc un paņem. Viņš ir šeit ar mani. Varbūt viņš patiešām vēlas pateikt kaut ko vērtīgu…

Mazharins nosūtīja Semjonu Martynku pie Rezunova, un viņš atveda noslēpumaino poli. Un tagad viņi sēdēja viens otram pretī un skatījās viens otrā. Polis kļūst par smerševitu, trīs smerševieši kļūst par poli. Polis bija jauns, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, ar patīkamu, inteliģentu seju un atvērtu skatienu.

– Kāds ir tavs vārds? – Mašarins jautāja polim.

«Jan Kitsak,» atbildēja polis.

– Tu esi no šejienes? – jautāja Mašarins.

«Jā, Krakova,» atbildēja polis. «Visa mana…» viņš apstājās, meklēdams īsto vārdu, «mana māte un mans tetovējums, mans tēvocis un vecmāmiņa – viņi visi ir no Krakovas.»

«Krakova ir laba pilsēta,» sacīja Mašarins. – Nu, tas ir pa pusei iznīcināts, bet joprojām ir skaists.

– O jā! – polis piekrita. – Laba vieta… Un būs vēl skaistāk, jo viņu šeit vairs nav. Ņemcevs.

– Kā tu zini krievu valodu? – Martiņoks jautāja.

– Ak, es nezinu tavu valodu labi! – Jans Kitsaks pamāja ar roku. – Tik maz. Uzzināju… Pirms kara Krakovā dzīvoja krievi. Viņi aizbēga… aizbēga no padomju varas un apmetās Krakovā. Es tusējos ar viņiem… biju draugi. Un viņi man iemācīja valodu.

Polis apklusa un ar zināmām bailēm sāka skatīties uz smerševiešiem, it kā prātodams, vai viņš nav izpļāpājis kaut ko nevajadzīgu.

– Vai jūs gribējāt mums kaut ko pastāstīt? – Mašarins smaidot jautāja.

«Es gribēju,» pamāja polis. – Tev vai nē, es nezinu. Nav svarīgi. Tātad jūs man jautājat, tas nozīmē, ka jūs jautājat.

«Mēs klausāmies,» sacīja Maharins.

– Sākumā gribēju jautāt… jautāt: kas jūs esat, kungi virsnieki?

«Mēs esam Smersh,» atbildēja Maharins. – Nozīmē «nāve spiegiem». Mēs ķeram vācu spiegus un tos, kas viņiem palīdz.

«Tas ir labi,» Jans Kitsaks pamāja. «Tāpēc, ka es gribēju tev pateikt…» viņš uz brīdi apklusa, apkopojot savas domas. – Es gribēju jums pastāstīt par spiegiem. Par vācu spiegiem tepat Krakovā. Precīzāk, par vienu dāmu… vienu sievieti. Es nezinu – varbūt viņa nav spiegs, bet tikai vācu prostitūta. Ziniet, vāciešu laikā tādu bija daudz. Tie, kuri bija jaunāki un skaistāki, bija pie virsniekiem, citi ar karavīriem. Es negribu viņus tiesāt… Es gribu runāt par kaut ko citu. Es nezinu, varbūt tas tev nemaz nav tsekave… tas nav interesanti, bet…

– Nē, nē, mūs ļoti interesē! – Mašarins enerģiski pamāja ar roku. – Mēs uzmanīgi klausāmies! Pastāsti mums!

Un Jans Kitsaks teica sekojošo. Nacistu laikā viņš dzīvoja Krakovā – kur viņš varēja doties? Šeit bija viņa mājas, šeit dzīvoja viņa vecāki. Dzīve bija smaga, viņam bija kaut kur jāstrādā, lai nenomirtu badā, un viņš dabūja strādnieka darbu restorānā. Tas bija vācu virsnieku restorāns; neviens cits, varētu teikt, šeit negāja. Protams, izņemot sievietes, kuras virsnieki atveda līdzi.

Pagaidām Jans Kitsaks nepievērsa lielu uzmanību ne virsniekiem, ne viņu sievietēm. Viņam tam nebija laika, un bija bīstami vērīgi skatīties uz restorāna apmeklētājiem, lai arī kas tie būtu.

Bet kādu dienu viņš tomēr pievērsa uzmanību vienai no dāmām. Kāpēc? Viņš pats nezina, kāpēc. Tā tas notika, varētu teikt, pats no sevis. Pirmkārt, dāma bija ļoti skaista, un jūs neizbēgami pievēršat uzmanību skaistai sievietei. Otrkārt, viņa vienmēr ieradās restorānā ar vienu un to pašu virsnieku, kamēr lielākā daļa citu dāmu ik pa brīdim mainīja kungus. Jā, ar vienu būtu labi, bet tas nebija tikai virsnieks, viņš bija viens no augstākajiem Krakovas gestapo pakāpēm – Kaufmans. Var teikt, visa Krakova viņu pazina, un tie, kas viņu nepazina, bija dzirdējuši par viņa šausmīgajiem asiņainajiem darbiem. Vārds Kaufmans bija nāves sinonīms. Un tieši ar šī vīrieša nāvi restorānā ieradās skaista sieviete. Tikai ar viņu un ne ar vienu citu.

Bet tas nebija viss. Turklāt katru reizi, kad Kaufmans un viņa biedrs norobežojās atsevišķā telpā, un, kamēr viņi bija tur, neviens neuzdrošinājās pat tuvoties šīs telpas durvīm. Izņemot, protams, oficiantu, bet viesmīlis katru reizi bija viens un tas pats. Turklāt šī daiļā sieviete labi runāja vāciski – Jans reiz pavisam nejauši izdzirdēja viņas Kaufmanam adresētās frāzes fragmentu. Tas bija tīri vāciski. Tas nozīmē, ka šī sieviete, visticamāk, bija vāciete.

Un tas turpinājās, līdz Sarkanā armija tuvojās Krakovai un no austrumiem sāka atskanēt apšaude. Lielākā daļa restorāna pastāvīgo apmeklētāju, tostarp pats Kaufmans, acumirklī pazuda. Jans, protams, nezina, vai viņi pazuda no Krakovas, taču neviens no viņiem restorānā vairs neparādījās.

Bet tā pati skaistā sieviete paliek! Un viņa tomēr ieradās restorānā, bet ar citu kompanjonu – kādu civilā tērptu poli. Un tomēr viņi ieslēdzās atsevišķā istabā un ilgi par kaut ko runāja. Tiesa, viņus apkalpoja cits viesmīlis. Bijušais viesmīlis pazuda vienlaikus ar Kaufmanu un citiem pastāvīgajiem restorāna apmeklētājiem. Jā, jā, kunga virsnieki pareizi saprata: restorāns joprojām ir atvērts, tas nav slēgts, un tāpēc kunga virsnieki tur var ierasties jebkurā laikā, un viņi tur būs ļoti gaidīti. Tiesa, sieviešu restorānā vairs nav, kā tas bija vāciešu laikā, bet kungu virsnieki var ierasties restorānā ar savām sievietēm.

– Tātad jūs sakāt, ka šis Kaufmanis aizbēga, bet tā sieviete palika? – Mašarins noskaidroja.

«Jā, jā,» apstiprināja Jans Kitsaks. – Viņa palika. Un tas man šķiet dīvaini. es nesaprotu…

– Kas te nesaprotams? – Semjons Martiņoks pasmīnēja. – Kad tu skraida apkārt, nav laika saimniecēm. Kurš šādos gadījumos velk līdzi skaistules? Kaut es varētu šeit izdzīvot… Tā ir ierasta lieta!

– Ak nē! – Jans Kitsaks karsti iebilda. – Viņa nebija kokāne… saimniece. Viņa bija kāds cits!

– Kāpēc tu tā domā? – Mašarins samiedza acis.

«Viņa neizskatās pēc Kohankas,» šaubīgi sacīja Jans Kitsaks. – Kohanki – viņi visi izskatās vienādi. Lai gan viņi nelīdzinās viens otram, viņiem joprojām ir viena un tā pati seja. Es domāju, ka lorda virsnieki saprot, ko es gribu teikt. Es tajā restorānā redzēju daudz sieviešu… Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Pavisam citādāks…

– Kas ir otrs? – Martiņoks jautāja.

«Nu, vēl kaut kas…» polis bezpalīdzīgi kustināja pirkstus. – Viņi izskatās pēc suņiem. Jā, suņiem. Es runāju par vācu kohankām, citas neesmu redzējis. Kas rakstīts uz suņa sejas? Padevīgs savam saimniekam. Padevība… Tā tas ir ar vācietēm. Bet šai sievietei ir pavisam cita seja. Uz viņu ir auksts… auksts. Un tomēr – dusmas.

«Jūs teicāt, ka viņa ir skaista,» apmulsis sacīja Semjons Martiņoks.

«Aukstums arī ir skaisti,» iebilda polis. – Tikai šis ir pavisam cita veida… skaistums.

– Nu, kas, tavuprāt, viņa ir? – jautāja Mašarins.

«Es nezinu,» Jans Kitsaks paraustīja plecus. – Kurš man par to pastāstīs? Bet es domāju, ka… Ja viņa nav pamesta kohana un ja viņa kaut ko runāja ar pašu Kaufmani, un ja viņus apkalpotu tas pats viesmīlis, kurš arī pazuda no restorāna, tiklīdz pilsētā ienāca jūsu armija, un, ja Kaufmane aizbēga, bet viņa palika, un tagad viņa iet uz restorānu ar kādu poli, un tas katru reizi ir viens un tas pats polis, tad…