– Viss ir kārtībā! – Mašarins teica tikpat skaļā balsī, iedodot dokumentus Mārtinam. – Es lūdzu jūs, biedri leitnant, nepalikt vēlāk par noteikto laiku! Un par to, – viņš norādīja uz degvīna pudeli, – esiet arī uzmanīgs. Atcerieties, ka esat padomju virsnieks!
– Es paklausu! – teica Martinoks.
Mazharins kopā ar karavīriem atstāja restorānu.
«Viņi būs tuvumā,» Semjons sacīja Pavlinai. – Citādi nekad nevar zināt…
«Es to sapratu,» Pavlina atbildēja un iesmējās tievā balsī. – Nu, vai es varu izlikties?
– Ar katru reizi paliek labāk un labāk! – Martynoks uzmundrinoši teica.
* * *
Viesmīlis pameta privāto istabu tieši pēc astoņpadsmit minūtēm – Martynoks šo faktu atzīmēja īpaši uzmanīgi. Un vēl pēc sešpadsmit minūtēm vīrietis un sieviete iznāca ārā. Viņi klusēdami devās uz restorāna izeju.
– Uzmanību! – Martinoks čukstēja.
– ES redzu! – Pavlina atbildēja tikpat īsi.
Semjons pamāja ar roku, aicinot pie sevis viesmīli. Viņš pieskrēja pie galda, Semjons, neskaitot, ielika rokās naudu un kopā ar Pavlinu arī devās uz izeju.
«Virsnieks tik drīz aiziet…» sacīja viesmīlis.
«Ko mēs varam darīt?» Semjons nopūtās. – Vai jūs redzējāt, ka šeit ieradās militārā patruļa?
– O jā! – viesmīlis atbildēja.
«Viņš ir tas, kurš sabojāja visu svētku prieku,» Semjons aizkaitināts saviebās. – Velni atnesa…
– O jā! – viesmīlis atkārtoja. – Bet virsnieks ar savu daiļo dāmu pie mums ieradīsies citreiz?
«Noteikti,» Semjons atbildēja.
Ārā bija tumšs, bet dega blāvas laternas, kas tik tikko kliedēja tumsu. Mārtins paskatījās apkārt. Tā bija gandrīz pamesta. Pretī ieejai restorānā, ielas otrā pusē, ar vienaldzīgu skatienu stāvēja vīrietis, kas neskaidri atgādināja kādu strādnieku, kurš bija spēlējies.
«Ahh…» teica Pavlina.
«Jā, jā,» Semjons apstiprināja. – Šis ir mūsu Kirils. Gaida viesmīli.
Tas pats pāris attālinājās pa ielu. Desmit soļu attālumā viņai sekoja vīrietis. Tas, protams, bija Jans Kičaks. Nedaudz pagaidījuši, Semjons un Pavļina sekoja tajā pašā virzienā. Tajā pašā laikā Semjons apskāva Pavlinu ap vidukli.
– Ko, vai tas arī ir vajadzīgs? – Pavlina aizdomīgi jautāja.
– Kas tieši? – Semjons jautāja, lai gan lieliski saprata, kas tika teikts.
– Nu, apskauj…
– Ak, šis! Protams, ka vajadzētu. Bez neveiksmēm. Spriediet paši: kurš mūs turēs aizdomās, ja mēs staigāsim apskāvienos? Viņi domās, ka esam parasts pāris. Padomju virsnieks un…
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
