Smerševieši klusi un nemanīti pielīda pie šķūņa. Kūtī nebija skaņas, nebija redzamas gaismas un pat nebija dūmu smakas. Tas ir, nebija manāmas cilvēka klātbūtnes.

– Vai ciema iedzīvotāji mūs maldināja, vai kā? – Čauss neizpratnē nočukstēja.

– Vai varbūt viņi vienkārši aizgāja? – Černihs teica tādā pašā čukstā. – Es runāju par vlasoviešiem… Teiksim, uz ciemu. Vai uz labu…

– Klausieties, komandieri! – Semjons Martiņoks iešņukstēja Mašarina ausī. – Ļaujiet man pieiet tuvāk un izlūkot.

«Nāc,» sacīja Mašarins.

«Jā,» sacīja Martinoks.

Un viņš tūdaļ nemanāmi un klusi pazuda tumsā. Drīz viņš atgriezās un tikpat klusi un nemanāmi, it kā būtu izaudzis no zemes.

– Viņi nekur negāja! – Martinoks čukstēja. – Ir infekcijas. Vismaz viens. Viņš elpo… Nu, ja tas tā ir, tad pārējie ir kaut kur tuvumā. Es domāju, ka jā, kormorāni saņem savu dienišķo maizi…

Martiņoks bija no Odesas, un viņam patika sarunā ieviest kādu konkrētu Odesas vārdu vai pat veselu frāzi.

– Mēs gaidam! – pavēlēja Mašarins.

Ilgi negaidījām – kādu pusstundu. Drīz vien tumsā bija dzirdami vairāku cilvēku soļi, kam sekoja elpošana un dažas citas skaņas.

– Jā! – Mazharins aizsmacis sacīja, kad skaņas un elpošana kļuva pavisam tuvu. Vārds «jā» šajā gadījumā nozīmēja komandu «uguns».

Fotografēšana piķa tumsā nav viegls uzdevums, pat ja šajā jautājumā esat pieredzējis cilvēks. Kur ir ienaidnieks, kur ir mūsu draugs? Pēc pirmajiem sprādzieniem divi vai trīs ķermeņi – tas bija skaidrs pēc raksturīgajām skaņām – nokrita zemē. Kāds – tas atkal bija skaidrs no skaņām – ar galvu ieskrēja šķūnī un aizcirta aiz sevis smagās durvis, kuras čīkstēja ar neietaukotām eņģēm, un šī čīkstēšana bija skaļāka par visiem šāvieniem. Tūlīt no šķūņa atskanēja šāvieni – tie šaudījās no ložmetēja un šautenes. Ja tā, tad šāvēji bija vismaz divi. Lai gan nebija skaidrs, no kurienes viņi šauj – caur sienām vai no kādām plaisām vai logiem.

– Klausieties, komandieri! – Semjons Martiņoks kliedza (runāšanai čukstus tagad vairs nebija jēgas). – Man nepatīk šī nakts serenāde! Ļaujiet man sist viņiem ar granātām! Es pieiešu tuvāk, atradīšu kādu plaisu un…

– Ejam! – Mašarins piekrita. – Bet ne vienatnē, bet kopā. Mums ir vajadzīgs kāds cits, lai nodrošinātu uzticamību.

– Es! – Ignāts Čauss izkrita kaut kur no tumsas.

«Labi,» sacīja Mašarins.

«Pagaidām beidziet šaut,» sacīja Martynoks. – Un ko labu, piekabiniet Dieva kalpus Ignātu un Semjonu…

Smerševieši pārtrauca šaut, bet turpināja šaut no šķūņa. Tiesa, ne bieži – ar retiem atsevišķiem kadriem un īsiem uzrāvieniem. Viņi droši vien taupīja patronas vai vienkārši nezināja, kādā veidā šaut. Un tas bija labi: fakts, ka ienaidnieks izšāva retus šāvienus, un tas, ka viņš bija dezorientēts. Šādā situācijā piezagties pie šķūņa, atrast tajā logu vai kādu citu plaisu un iemest tur granātu ir daudz vieglāk. Nekas, visam vajadzētu izdoties. Viss būs labi, jo tā nav pirmā reize.

Drīz vien kaut kur šķūņa dziļumā atskanēja blāvs sprādziens – tas bija Martynoks vai varbūt Čauss, kurš meta granātas. No šķūņa atskanēja apslāpēts kliedziens, kam sekoja ložmetējs, kas šāva ilgā, gandrīz nebeidzamā rāvienā. Atskanēja vēl viens granātas sprādziens, un viss apklusa. No šķūņa vairs nebija dzirdami šāvieni.

– Apgulieties visi! – Mazharins pavēlēja Zarečņevam un Černiham. – Mēs gaidam!

– Komandieris! – Zarečņevs ievaidējās no tumsas, un šajā vaidēšanā bija kaut kas tāds, kas lika Mašarinam ar galvu steigties virzienā, no kurienes nāca stenēšana.

Prohors Zarečņevs gulēja uz sāniem, saliektas kājas.

– Kas? – Mašarins jautāja, lai gan šim jautājumam nebija jēgas, jo viss jau bija skaidrs.

«Tas mani aizrāva,» Zarečņevs teica caur sakostiem zobiem. – Tas man trāpīja sānā. Šķiet, ka divreiz…

«Ak, jūs!…» Mazharins īgni sacīja, taustīdamies pār Zarečņeva ķermeni. – Esiet pacietīgs, es vienkārši… Vienkārši…

Zarečņevs bija ģērbies polsterētā jakā, zem polsterētās jakas bija tunika, bet zem tunikas – apakškrekls. Tā ir sarežģīta lieta! Mēģiniet šādi, ar tik daudzām drēbēm un pat piķa tumsā, lai noteiktu, kur ir brūce un vai tā ir viena vai, iespējams, vairākas no tām! Turklāt mēģiniet noteikt, cik smagi tie ir. Tagad būtu ugunsgrēks, bet jūs nevarat iekurt uguni – ja nu kāds izšauj uguni no šķūņa!

– Kas tev te ir? – ripināja līdz Mazharin un Zarechnev Chernykh.

«Tas viņam trāpīja,» Maharins atbildēja caur sakostiem zobiem.

«Ļaujiet man palīdzēt,» sacīja Černihs. – Divi cilvēki ir parocīgāki.

– Uzmanies šķūnī! – teica Mašarins. – Nekad nevar zināt… es kaut kā pati…

No tumsas atskanēja īsa nopūta, un Mazharina priekšā parādījās Semjons Martiņoks.

– Te nu es esmu! – viņš teica un apstājās. – Vai kāds bija saskrāpēts?

«Viņš,» Mazharins norādīja uz Zarečņevu, lai gan tumsā nebija redzams, uz kuru tieši viņš norāda.

– Spēcīgi? – Martiņoks jautāja.

– Velns zina! – atbildēja Mašarins. – Ir tumšs, jūs neko nevarat redzēt… Kur ir Ignats?

«Ko es nezinu, to es nezinu,» atbildēja Martynoks. – Es biju tuvumā. Viņš pat iemeta granātu kādā spraugā. Bet es nezinu, kur viņš ir tagad. Nekas, tas parādīsies.

Martīna balss bija jautra, bet tajā pašā laikā tajā bija satraucoša nenoteiktība.

– Un tās, kas atrodas šķūnī? – jautāja Mašarins.

«Nu, ar tiem, manuprāt, viss ir skaidrs,» atbildēja Martynok. – Tie ir cepti, lēti vilki. Kurš var izdzīvot trīs granātas? Un pārējie divi dziedāja savu serenādi…

– Kurus divus? – Mašarins nesaprata.

«Tumsā es sastapu divus cilvēkus,» paskaidroja Martynoks. – Viņi gulēja blakus nezālēs, netālu no ieejas šķūnī. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Viņš mētājās un grozījās, vaidēja un zvērēja. Krievu valodā, zini… Nu es viņu nomierināju… Ar nazi. Nazis ir ļoti nomierinošs. Manuprāt, bija četri. Vlasovieši, kā teica.

Viņš apstājās, klausīdamies tumsā.

– Bet kur ir mūsu Ignāts? – viņš jautāja. – Man nepatīk šī partitūra… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklēt! Pareizāk sakot, es paslīdēju. Ja nu viņš, Ignats arī… Tajā pašā laikā es iemetu šķūnī vēl vienu granātu. Lai pārliecinātos.

«Esiet uzmanīgs tur ārā,» sacīja Maharins.

– Kāpēc ne! – Mārtiņa balsī skanēja ironija. «Esi uzmanīga, meita,» sacīja māte, sūtot savu Sonečku uz randiņu ar jūrnieku. Jo šie jūrnieki ir tādi palaidņi! «Es noteikti darīšu,» atbildēja Sonečka…

Ar šiem vārdiem Martinoks pazuda tumsā. Un Mašarins sāka uzmanīgi, pieskaroties, atpogāt ievainoto Zarečņevu, vispirms savu polsterēto jaku, tad tuniku. Viņam vajadzēja būt pārliecinātam, lai tiktu pie brūcēm un tās pārsietu. Černihs atradās netālu, viņš gulēja uz zemes, klausījās un skatījās tumsā.

Kādu brīdi bija kluss, tad uzsprāga granāta. Pēc sprādziena nebija atskanējuši šāvieni vai citas skaņas. Drīz no tumsas atskanēja smaga, aizsmakusi elpošana. Černihs gatavojās šaut, un arī Mašarins.

«Tie esam mēs,» no tumsas atskanēja Mārtinkas balss. – Precīzāk, es… Palīdziet – citādi mūsu Ignāts bija bargs puisis…

Noliecies, Černihs piegāja pie Martiņkas un nometās ceļos.

«Jā,» sacīja Martinoks. – Tu pareizi saprati. Ignats Chaus bija tur, un Ignat Chaus vairs nebija… Netālu no tās šķūnīša es viņu satiku. Ignat, es saku, ka tu šeit guļi kā jūlija pludmalē? Celies augšā, es saku, un iesim pie mūsu cilvēkiem. Tā nu mēs nonācām pie savējiem… Šķiet – ar Ignatu, bet, ja paskatās, tad bez viņa. Tāda izvērtās serenāde…

Viņš apklusa. Arī pārējie klusēja, jo nebija ko teikt. Šeit viss bija skaidrs un saprotams: Ignat Chaus bija, un Ignat Chaus vairs nebija. Tāpēc vārdi šeit bija lieki.

«Un ar tiem, kas atrodas kūtī, tas arī viss,» sacīja Martynoks. «Mēs esam iestrēguši, jūs, kormorāni… Vārdu sakot, mēs paveicām savu uzdevumu.»

Un tā sanāca, ka pieci smerševieši devās misijā, bet trīs atgriezās. Ignats Čauss nomira, un Prohors Zarečņevs ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Varbūt pat līdz pašai uzvarai. Vajadzēja nokomplektēt grupu, bet tā ir delikāta lieta. Šeit jūs nepaņemsit pirmo, ar kuru saskaraties. Šeit vajag paskatīties uz cilvēku no visām pusēm, ieklausīties, pat nošņaukt. Un tikai tad izlem, vai viņš ir piemērots vai neder dienestam Smersh. Smersh grupas nokomplektēšana prasīs ilgu laiku.