– Oho… Tur guļ sieviete. Vai tiešām viņš to teica svešinieka priekšā?
– Jā, viņa ir komā. Padomājiet, ka citā pasaulē… Tātad, viņš nāk klajā, skatoties ar savām brūnajām acīm – es kļuvu slapja no viņa skatiena vien…
– Runājot par?
– Nu… man patika viņa izskats. Un viņš atmet palagu, noplēš man drēbes un sakrājas man virsū. Sākumā es vēl kliedzu un pretojos, bet viņš mani apklusināja ar skūpstu. Un tad es vairs nepretojos. Viņa uzmeta kājas pār pleciem un tik ļoti vaidēja, ka medmāsas ieskrēja istabā, nosarka un uzreiz izskrēja ārā… Bet zini ko, Taņuha, mūsu brīnišķīgais nekromants tur nepabeidza! Un viņš man to pabeidza…
– Beidz! – Tajiška pēkšņi sadusmojās. – Pietiekami!
– Ar ko pietiek? Mani neinteresē stāstīt?
– Vai tāda neķītrība ir iespējama?.. It kā… Kamēr es gulēju, tu biji šeit… vaidi?
– Es joprojām vaidēju! Viņš apsolīja atgriezties pēc MRI – mēs to darīsim vēlreiz, viņš saka, vienkārši apgrieziet mani…
– Pietiekami!
Viņa bija tik sašutusi, ka pat nedzirdēja mani smejoties. Un es jau skaļi smējos, lai gan mēģināju aizklāt muti ar roku, lai medmāsas tiešām nedzird un nesauktu psihiatru. Kādu iemeslu dēļ Taiška pilnībā zaudēja savas robežas:
– Tas ir… kā? Pilnīgi necienīgs… un tu… kā kaut kāda kurtizāne?
– Kurtizāne? – Es pārstāju smieties. «Viņi tiešām tevi šeit izsita, kamēr tu gulēji!»
– Vieglprātīga kurtizāne!
– Tu, Tanjukh, izvēlies vārdus…
– Kā gan citādi skatīties uz tādām lietām?
«Tu vienkārši esi dusmīgs, ka viņi tevi nepamodināja.»
– Meža baltie gari! Tad es būtu pilnībā apdedzis no kauna! Ko darīt, ja mēs ar jums nēsāsim bērnu? Es par to nedomāju, vieglprātīgi… Olya?
Varēju apstāties un atzīties, ka meloju. Bet tas bija ārpus manas humora izjūtas:
– Mēs to nenesīsim, Tanyukha, izelpojiet. Mēs… pasargājām sevi ar gumijas maģiju.
– Kā?
– Gumijas maģija. Viņi pievelk viņu uz dzimumlocekļa. Un dzimumloceklis, ja nezināt, ir dzimumloceklis, nu… vīrieša dzimumorgāni, kas aug starp puiša kājām.
«Ak,» viņa pārtrauca, tiklīdz saprata, un uzreiz apklusa.
Varbūt viņa tur iekšā noģībusi. Taču jautrība nebija ilga: pēc apmēram desmit minūtēm es atkal gribēju gulēt. Aiz loga jau bija rītausma. Vēl pusstunda un sāksies jaunas pārbaudes un diagnostika. Bet šķiet, ka neizturēšu pusstundu…
– Tan… Tan, tu atkal guli? Parunā ar mani, citādi es aizmigšu.
– Negulēt. Es cenšos jūs saprast un pieņemt bez sprieduma.
– Jā, es jokoju. Tagad jūs varat spriest.
– Par ko tu jokoji? Par ļaunām attiecībām ar skaistu nekromantu?
– Nu jā.
Viņa atviegloti uzelpoja un pat sāka ķiķināt. Bet tagad pat tas nepalīdzēja. Un tad viņa teica:
– Klausies, Ol, ko es domāju – kad Elriks pamodīsies un ieraudzīs manu ķermeni, viņš nolems, ka atkal ir miris.
– Un kas?
– Un viņš mani tur atstās, lai mani aprītu. Viņš to nevilks sev līdzi.
Nez kāpēc tāda doma man neienāca prātā. Visticamāk, man vienkārši bija vienalga, kas tur notika, kamēr es šeit biju. Bet nav pārsteidzoši, ka Tayishka par to bija ļoti noraizējies. Jā, un es jutos neomulīgi – galu galā, ja viņi mūs tur apēdīs, tad viņa paliks manī uz visiem laikiem… Es, protams, esmu gandrīz pieradis, bet, ja viņa man sāks lasīt lekcijas jebkurā gadījumā… Kas vai mūs abus sagaida jautra dzīve?
Pieņēmusi lēmumu un nedomājot to apspriest, es aizvēru acis. Pagaidām man nav citas izvēles, kā izglābt abus divās pasaulēs. Tā mēs atradīsim problēmas risinājumu un atdalīsimies, kad es varu atstāt Tayishku viņas ķermenī, tad es varu atbrīvoties no savas atbildības.
3. nodaļa
Elriks gulēja viņam blakus un skatījās skaidrajās debesīs. Tiklīdz es pakustējos, viņš lēnām pagrieza galvu manā virzienā:
– Es zināju, ka tu augšāmcelsies… Viņa bija mirusi. Vai es nespēju atšķirt mirušo no dzīvajiem?
– Labrīt tev arī.
Es izstaipījos un pacēlu galvu. Netālu griezās Gaka: radījums čukstēja un skatījās mūsu virzienā ar tādām ilgām, it kā cerētu, ka aiz žēluma par to iznāksim ārā un ļausimies apēst. Viņa kustējās, kā jau naktī, četrrāpus, bet tagad atleca ar redzamu smagumu. Vai nu viņa kļuva letarģiska no bada, vai arī Elriks vakar teica patiesību: dienas gaismā humanoīdais briesmonis vājinās. Tagad viņas neglītais ķermenis vairs nešķita tik biedējošs; es, iespējams, spēšu aizbēgt no šādas būtnes. Tāpēc es žāvājos un vēlreiz paskatījos uz savu nepatīkamo ceļabiedru:
– No kurienes viņi nāk? Tie ir jūsu.
Viņš atkal skatījās debesīs un nepārprotami nesteidzās atgriezties pie lietas.
«Mani vairāk interesē, kāpēc tu augšāmcēlies vai mirsti…
– ES nezinu. Bet es varu secināt, ka šī iemesla dēļ es neesmu piemērots eksperimentiem. Un verdzībā no manis maz noderēs: kuram saimniekam patiks, ja es tīru un iztīru kannu, un tad nomiršu? Viņa tika augšāmcelta, bet krūze pati no sevis neiztīrījās.
«Un tā ir taisnība…» viņš, šķiet, domāja pats ar sevi. Es tikai domāju, kur būtu izdevīgāk mani pārdot, tik kļūdains.
Man bija jāiesaka:
«Es redzu vienu izeju – atlaist no visām četrām pusēm.»
Viņš koncentrējās, paskatījās, bet tad pamāja ar galvu:
– Ne īsti. Iespējams, ka kāds nekromants varētu interesēties par šādu eksemplāru eksperimentiem! Un vēl labāk: nestāstiet viņam par to vispār…
– Nu tu pareizi saprati! Labi, draugs, nogalini šo radījumu, un ejam uz eksperimentiem un padosimies. Šeit ir garlaicīgi.
Lai gan es meloju bez sirdsapziņas sāpēm, Elriks nepievērsa uzmanību šai acīmredzamībai. Viņš izstaipījās, tad piecēlās uz elkoņa un domīgi paskatījās uz radījumu:
«Gaki ir īpašs dēmonu veids. Un tiem ir tikai viens mērķis – ēst. Meža kārtībnieki, varētu teikt. Bet atšķirībā no asurām vai youki, gaki nav sava ķermeņa, tāpēc viņi apdzīvo cilvēkus: bērnus, slimos, vājprātīgos, tos, kuriem nav stabilas apziņas. Nu vai līķos. Bet viņi var pieķerties tikai burvībai asinīs. Jo vairāk maģijas, jo spēcīgāka ir gaka. Un raganām ir vislielākā maģijas koncentrācija, tāpēc pēc nāves tās nekavējoties tiek sadedzinātas, lai kas arī notiktu. Gakis, tāpat kā visi dēmoni, nāk no citas pasaules. Un nekādas burvestības to nevar apturēt.
Lai gan biju pārsteigts, ka Elriks pacentās detalizēti atbildēt uz manu jautājumu, es nesteidzos priecāties:
– Bet tu taču arī esi burvis, proti, riskē!
Viņš atkal smējās – acīmredzot viņa imūnsistēmu stiprina smiekli, pretējā gadījumā jūs nevarat izskaidrot, kāpēc viņš visu laiku smejas:
– Es jau esmu diezgan vecs, un, kā redzat, es neesmu vājprātīgākais.
Es ar to strīdētos, bet bija svarīgāki jautājumi:
– Labi, gudrs puisis ar maģiju asinīs, dēmonu urīnu, un ejam prom no šejienes. Viņa kļuva lēnāka tieši mūsu acu priekšā.
«Lēnāk,» viņš piekrita. – Bet zobi ir tikpat asi. Protams, es varu viņu nogalināt, bet vispirms man ir vajadzīga garantija. Zvēru, ka nemēģināsi aizbēgt.
– ES zvēru! – viegli atbildēju. Patiesībā šis nav pioniera zvērests, bet vienkārši izdzīvošanai nepieciešams vārds.
Elriks tagad skatījās man tieši acīs:
– Nē, ne šādi. Atkārtojiet: «Es zvēru, ka neatstāšu jums desmit soļus.»
Es paraustīju plecus un atkārtoju to vārds vārdā. Bet viņš neatlaidās:
– «Es zvēru, ka es jums paklausīšu, līdz jūs mani nodosit jaunajam saimniekam.»
Tieši šajā brīdī mana intuīcija sāka satraucoši pulsēt kaut kur manā vēdera bedrē, bet tomēr es izteicu vārdus. Elriks pamāja ar pirkstiem pie mana deguna un viegli pielēca kājās. Meitene manī klusībā klausījās mūsu sarunā un tikai piekrita maniem lēmumiem.
Elriks pamāja ar roku, un zilā uguns, kas visu nakti dega ap apli, acumirklī pazuda. Būtne, it kā tikai gaidīja signālu, nekavējoties metās uz priekšu – lai gan tās kustības bija lēnas, salīdzinot ar vakardienu, tas tomēr kustējās pieklājīgā ātrumā. Gaka uzlēca augstu, mērķējot uz spēcīgāko ienaidnieku, bet Elriks, šķiet, satvēra sauju gaisa, satvēra to dūrē un meta viņai virsū. Tās pašas uguns strūkla ietriecās radījuma rīklē, izraisot to vispirms kliedzot un, lidojuma vidū nogriežoties, nogāzoties zemē. Tas plīvoja vēl dažas sekundes un tad nomierinājās. Nav slikti! Bet no liemeņa sāka celties kāds bālgans, dzīvs tvaiks. Es sastingu no šausmām, bet Elriks, piegājis tuvāk, ar tādu pašu zilganu uguni noskaloja šo dūmaku, līdz tā pilnībā pazuda. Tātad, cik es nopratu, tika iznīcināts pats dēmons, nevis tikai tā apvalks.
