Bālais Ridijs pamāja visai trijotnei:

– Par m-klusumu?

«Par klusēšanu, par mānīšanu…» Elriks, negaidot pilnīgu piekrišanu, piegāja pie manis un pietupās, uzmanīgi skatīdamies. – Vai viņa runā cilvēka valodā?

– Kā viņam tas pieder! – likās, ka kāds no notiesātajiem priecājās.

Elriks pieliecās man tuvāk:

– Viņas seja ir pazīstama…

– Tātad šī ir Tayishka! Septītās princeses kalpone. Laba meitene, klusa… un bārene. Tāpēc nolēmām, ka visi būtu priecīgi, ja mēs viņu negaidīti šādi atgrieztu…

«Nez kāpēc es neredzu viņas prieku,» Elriks vismaz pārstāja smieties, bet tikpat plaši pasmaidīja. – LABI. Vai atceries savu vārdu?

Manī bija klusums, tāpēc man bija jāatbild:

– Olja.

Viņš bija pārsteigts, bet pagriezās pret pārējiem:

– Pirmās ziņas: viņa nav sajūsmā.

– K-kāpēc?

– Jo tagad viņa grauztu tavus kaulus, nevis runātu par šīm muļķībām. Jūs viņai pat rokas nesasējāt, kretīni! – Viņš atkal pagriezās pret mani. – Vai tu varētu pastāstīt par sevi mazliet vairāk?

ES to varu izdarīt. Kāpēc gan nerunāt, kad tevi ar varu kaut kur vilka un aizslēdza? Un mana balss bija stingra:

– Sokolova Olga Sergejevna, jūsu gods. Es dzīvoju Maskavā, esmu starptautisko finanšu trešā kursa studente, arodbiedrību fakultāte, Tomskas dzimtā…

– No kā dzimtā?

– Tomska, jūsu gods, Tomska. Tāda, kas atrodas Tomskas apgabalā. Vai jums ir nepieciešams pases numurs? Kurš un kad izsniedzis…

Par laimi, arī viņa acis tagad bija iepletušās, un tas radīja manāmu morālu gandarījumu. Viņš pat runāja ar savām palātām bez tādas pašas ironijas:

– Noteikti ne gaka… Un ne ragana. Kā tu teici, ka tevi sauc?

– Olja. Bet jūs varat mani saukt par Sokolovu Olgu Sergejevnu.

«Puiši…» viņš tagad nenolaida acis no manis. – ES pieļāvu kļūdu. Jūs neesat tikai idioti… Es pat nevaru atrast salīdzinājumu, kas atbilstu jūsu garīgajai attīstībai… Un man ir bagāts vārdu krājums, ticiet man…

– Kas notiek, Elrik? – kliedza viņam aiz muguras.

– Jūs atgriezāt nepareizo. Nav tava Taiška…

– PVO? – galvenie, kas istabā neko nesaprata, neko nesaprata. – Asura? Joki? Kārtējais dēmons?

Elriks smagi nopūtās:

– Jā, jūs noteikti esat idioti… Tie vispār ir dažādi dēmonisma paveidi. Par asuru nekļūst, par asuru piedzimst. Un šis… ir tikai ārzemnieks no kādas Omskas apgabala…

– Tomska! – Es nevarēju klusēt. – Reģioni! Un Omskas apgabals ir netālu!

– Tu esi dzirdējis? – Viņš atkal iesmējās. – Tas ir netālu, bet mēs pat nezinājām! Vispār viņa, visticamāk, šodien arī nomira, un jūs nejauši viņu aizķērāt ar burvestību, nevis savu Taišku.

Es gribēju izlabot «kopā ar savu Taišku», bet es apstājos. Un manā iekšienē brīdinājuma balss nosvila. Un tiešām, kā es varu zināt, kāda informācija mūs abus padarīs sliktākus? Bet es noteikti iebildu pret kaut ko citu:

– Es nenomiru! Viņi paši… mani iesūca šeit.

Viņš atkal ar interesi paskatījās uz mani, un tad šķita, ka viņam radās jauna doma:

– Puiši, vai jums ir spogulis? Paņem spoguli!

Viņi nekavējoties uzsita viņam nelielu tumši atstarojoša stikla gabaliņu, ļaujot Elrikam to vērst uz mani.

– Skaties, svešinieks, tagad tas esi tu.

Lai gan attēls atstāja daudz ko vēlēties, es pārsteigta skatījos arvien ciešāk. Tātad tas biju es. Vienmēr es. Mazliet nobružāts, ļoti pinkains, acis aizdomīgi pietūkušas, bet dodiet man pusstundu dušā un ierasto kosmētikas arsenālu – un es atkal kļūšu par sevi. Tikai mati ir garāki. Kaut kur intuīcijas līmenī apziņa sita pakausī – lūk, kur slēpjas atbilde. Šī Tayishka ir kā divi zirņi pākstī kā es! Un varbūt tāpēc es tiku iesūkusies. Taču šiem argumentiem būtu jēga tikai tad, ja viss notiekošais ir īsts, nevis ilgstošs murgs…

Elriks pasmējās par manu pārsteigumu – acīmredzot viņš ticēja, ka esmu tik ļoti pārsteigta par jauno tēlu. Uz sienu fona trīcēja lūzeri. Un es skatījos un skatījos, cenšoties vismaz kaut ko salikt kopā. Bet spogulis tika noņemts no manas sejas, pēc kura Elriks jautri pielēca kājās:

– Tas arī viss, mana misija ir beigusies. Esiet laimīgi, jaunieši, savās grūtībās.

Trīs roku pāri nekavējoties satvēra viņu, neļaujot viņam aiziet.

– Pagaidi! Elriks! Mīļotā māsīca! Ko mums vajadzētu darīt?

Viņš atkal paskatījās uz mani pār plecu, tad paskatījās uz Ridiju:

– Kas mums šeit jādara? Nogaliniet, sadaliet un izņemiet gabalus mežā. Ja paveiksies, viņu apēdīs vilki vai gaki. Līdz ar to jūsu piedzīvojumu var uzskatīt par pabeigtu. Un es klusēju, kamēr tu man maksā piecdesmit procentus no stipendijas.

Tagad viņi trīs skatījās uz mani, bet arī Elriku neatlaida.

«Kā nogalināt?…» nomurmināja pūtīte. – Šī ir Tayishka!

«Tā nav Tayishka, tu idiots,» likās, ka Elriks sāka kļūt īgns. – Un, ja tev tas tik ļoti patīk, tad izklaidējies ar viņu ļoti klusi, tad nogalini, sadali un pa gabalu…

– Palīdziet! – Ridijs pēkšņi satvēra savu radinieku pāri ķermenim un iebāza degunu vēderā. – Palīdzi, labdari!

– Vai man vajadzētu nogalināt sevi? – Elriks nesaprata, cenzdamies nokratīt nepatīkamo nastu.

– Nogalini sevi! «Ridijs pēc īsas pauzes runāja tik pārliecinoši, ka pat viņa draugi bija pārsteigti. Un vēl jo vairāk es. Oho, cik lieliski puiši! Viņi atdzīvināja sevi un uzaicināja kādu kreiso nogalināt? – Vai arī dari ar viņu, ko vēlies! Vienkārši aizved mūs un izglāb mūs.

Elriks ilgi domāja, skatīdamies uz mani, šķieldams un kasīdams savu gaišo pakausi. Tad viņš izdeva:

– LABI. Es nogalināšu sevi. Ļaujiet viņai sēdēt pie jums līdz naktij, tad es viņu paņemšu. Bet tad septiņdesmit procenti no jūsu stipendijas ir līdz studiju beigām! Un neizklaidējies ar viņu.

– Kāpēc tad neizklaidēties? – Joprojām nesaprotu, vai pūtīte jau ir noskaņojusies vai arī pieķērusi kādu neatbilstību.

– Un neuzdod jautājumus! – Elriks atcirta. – Vai tas nāk?

It kā slampām būtu izvēle.

* * *

Pēc pāris stundām es iemācījos skaidri izrunāt vārdus garīgi. It īpaši, ja man ir apnicis klausīties sava istabas biedra vaimanāšanu:

– Viņi mani nogalinās! Šis rāpojošais puisis mani nogalinās!

– Dārgais, tu jau esi miris. Vai neesi dzirdējis ziņas?

– Nu ko? Vai jūs domājat, ka divas reizes ir daudz jaukāka par vienu?

– Jā, es vispār neko nedomāju… Es joprojām gaidu un gaidu, kad pamodīšos.

– Kur tu pamodīsies?

– Mājas.

Mēs klusējām. Mēs centāmies viens otru saprast. Kaimiņš pat sniedza atbalstu:

– Šis… Kostja… viņš jau būtu tevi pamodinājis, ja varētu… Tu, Ol, diez vai tagad atgriezīsies mājās. Es redzēju, ka tu esi mana precīza kopija. Dvēseles radinieks no citas pasaules, ne mazāk… Viņi zvanīja un zvanīja man, un viņi zvanīja jums tajā pašā laikā.

– Tu esi mana precīza kopija, nevis es tavējā. Un kaut kā žēl, ka mana kopija izrādījās tāda muldēšana. Ja tikai es varētu pateikt vienu vārdu viens pats! Kā tas ir iespējams? Starp citu, viņi apsprieda tavu mazo miesu – vai izmest to saviem spokiem, vai vispirms palaist apkārt, bet tu klusē kā partizāns.

– Kā kurš?

– Aizmirsti. Salīdzinājums ar partizānu nebija piemērots. Jebkurš partizāns varētu mani iesūdzēt tiesā par tik aizskarošu salīdzinājumu.

Viņa likās aizvainota. Šķita, ka es jutu, kā viņa sarauca pieri un novērsās. Lai gan, ja nemaldos, līdz šim es kontrolēju jebkuru mūsu kustību. Lūk, kustinu pirkstus, te izstiepju sasietās kājas. Novēloti klīniskie kretīni tā nobijās, ka sarāva visas manas ekstremitātes. Varbūt iedzīvotāja vēl nav pielāgojusies savam ķermenim, vai arī es uzreiz satvēru varas grožus – nav pārsteidzoši, ja salīdzinām savu gribasspēku ar viņas.

No garlaicības kļuva nedaudz neveikli. Galu galā arī meitene nav vainīga, ka viņa kopā ar mani iekrita šajā briesmīgajā ģībonī. Tāpēc es centos būt pieklājīgs:

– Tu, Tanyukh, nedusmojies. Dzīvosim kopā… nu, kamēr vēl dzīvojam.

«Nāc,» viņa šķita šņaukām savu neesošo degunu. «Un jums ir taisnība par kaut ko… Es vienmēr esmu bijis pārāk kluss.» Un lūk, kaujiniecisks! Žēl, ka tu nenodzīvosi līdz rītam.