«Vai jūs varat viņu nogalināt, Elrik?»

Viņš arī atskatījās uz radījumu un paraustīja plecus.

«Es noteikti varu tevi sāpināt.» Viņa ļoti baidās no šī ugunsgrēka. Bet, kamēr viņš kliedz, citi skries.

– Ko tad mums darīt?

– Nekas. Mierīgi guļam līdz rītam. Viņa vai nu aizies pavisam, vai arī dienas gaismā kļūs vājāka – tad es ar viņu viegli tiksu galā. Un tad mēs ejam pie nekromanta.

– Nē!

– A-ah… Nu tad es no rīta aiziešu un atstāšu tevi šeit. Vai varat tikt galā ar vāju āķi?

Mani pārņēma dusmas:

– Attaisi man rokas!

– Tātad, vai jūs domājat, ka tas palīdzēs? – Viņš atkal iesmējās. Kāds viņš ir – lai kas arī notiktu, viņš nemitīgi smejas?

Šoreiz es nevērīgi neskatījos uz radījuma atsegtajiem zobiem:

– Attaisi rokas, jo sāp. Un var rasties asins stagnācija. Aizvedīsi mani pie sava nekromanta ar amputētām rokām?

Viņš neticīgi sarauca pieri:

– Tātad jūs piekrītat?

– Tātad jūs man neatstājāt nekādu izvēli.

Elriks apmierināti pamāja ar galvu, izvilka no zābaka nelielu asmeni un pārgrieza virves. Berzējot savas sastindzis plaukstas, es apsēdos uz zemes:

– Nu ko tagad?

– Tagad guli, svešinieks. Gulēt. Āķis neieies aplī, un uguns neļaus tam sasalt.

Viņš nekavējoties apgūlās uz zemes, pabāza roku zem galvas un pāris minūšu laikā sāka krākt. Es mēģināju ignorēt gaudojošo būtni tikai divu soļu attālumā un arī apgūlos. Ir auksti un neērti, taču diez vai jūs šeit nosalsit līdz nāvei. Viņa aizvēra acis. Likās, ka Taiška tikko parādījās – viņa joprojām klusi sēdēja:

– Paldies, Ol! Nu tas mūs abus izglāba… Nekromants palīdzēs! Un, ja viņš izrādīsies ļauns, tad mēs nomirsim ar tīru sirdsapziņu.

– Vai tu esi traks? Es šim nelietim stāstīju daudz muļķības. Viņš mūs izvedīs no šejienes, tad mēs atkal aizbēgsim.

– Tu esi traks!

– Aizveries! Zini, Tanjukh, par to, kāds tu esi, tu runā pārāk daudz!

«Es tikai gribu dzīvot…» mans istabas biedrs nopūta un atkal čukstēja.

Atbildot tikai sakodu zobus. Tam jābūt tik… nē! Vai viņi nevarētu mani pārcelt uz kādu briesmīgu karotāju? Es joprojām paliktu pati, bet vismaz nebūtu tik neērti saukt viņu par partneri.

* * *

Tiklīdz es aizmigu, es atvēru acis. Klusa pīkstēšana apkārt, klusinātas balsis no gaiteņa. Skaistākā, mīļākā atdzīvināšana manai dvēselei! Bet šoreiz es negribēju čīkstēt no prieka. Tomēr viņa nespēja pretoties un pamāja ar roku medmāsai, kura ieskatījās. Viņa nekavējoties pazuda un pēc minūtes atgriezās kopā ar Dmitriju Aleksandroviču. Tāpat kā pirmo reizi, viņš vispirms paskatījās uz visiem pīkstošajiem monitoriem un pēc tam uz manu seju. Viņš runāja vēl nopietnāk nekā iepriekš:

– Sliktas ziņas, Olga. Atkal koma, un nekādas izmaiņas rādītājos. Vairāk nekā trīs stundas. Un es joprojām nezinu iemeslu. Šķiet, ka tev kādu laiku būs jāpaliek manā sabiedrībā.

Es viņam uzsmaidīju – plaši un patiesi. Viņš, visticamāk, bija pārsteigts un apsēdās uz blakus esošā krēsla. Viņš nedaudz noliecās:

«Olga, tev kaut kas ir jāsaprot,» pie tevis pēkšņi pārgāja reanimatologs. «No rīta mēs konsultēsimies un noteikti atradīsim iemeslu.» Bet es jau esmu pārrunājis tavu lietu ar vairākiem kolēģiem – un absolūti neviens nesaprot, kas ar tevi notiek.

– Un kas ar to slikts, Dmitrij Aleksandrovič?

Viņš nopūtās:

– Zini, ir tāda lieta – medicīniskā intuīcija. Viņa uz mani kliedz, ka ar tevi viss kārtībā. Es skatos uz tevi un nespēju sevi pārliecināt, ka tev ir slikti. Es nekad neesmu redzējis tik ziedošas sejas šajā istabā, «viņš skumji pasmaidīja. – Un ir arī jēdziens – medicīniskā kļūda. Varbūt mēs nekad neko neatradīsim, bet tam noteikti ir iemesls…

Man izdevās izveidot citu viedokli par visu, kas notiek:

– Dmitrijs Aleksandrovičs! Es tev kaut ko pateikšu, tikai nesmejies! Es vienkārši aizmiegu – un tajā brīdī pamostos kaut kur citā vietā. Un, kad es tur aizmiegu, es pamostos šeit. Un manā galvā sēž arī šis mazais zīdainis, kurš bezgalīgi tērzē.

– Es nesaprotu, kur tu pamosties?

«Citā vietā… Ar… āķiem…» skaļi tas izklausījās vēl jocīgāk nekā manās domās.

Ārsts steigšus piecēlās un vēlreiz paskatījās uz pīkstošo aparātu:

«Mēs atkārtosim tomogrāfiju no rīta.» Iespējams, pirmajā attēlā audzējs tika izlaists. Vienkārši nekrītiet panikā, ja stadija ir agrīna, tad tā ir diezgan ārstējama.

– Smadzeņu audzējs? – Es negrasījos krist panikā, es tikai precizēju.

– Redzes un dzirdes halucinācijas kopā ar neizskaidrojamām komām… Es pat vairs nezinu, ko domāt. Bet pārbaudīsim vēlreiz.

Kāda ir varbūtība, ka viņam ir taisnība? Ar mani nekas nenotika – vai tas viss bija tikai projekcija, ka manas smadzenes ir apēsts vēzis? Ja man būtu jāizvēlas, es labprātāk atrastos citā pasaulē ar nekromantiem un gakām. Ne uz ilgu laiku, protams.

«Dmitrijs Aleksandrovičs,» es iesaucos, kad ārsts jau izgāja no istabas. «Vai jūs varat man kaut ko iedot, lai es nomodos?» Es nekad neesmu gulējis!

Viņš tikai pamāja ar galvu. Bet nedaudz vēlāk es beidzot izlūdzos medmāsai nobružātu grāmatu un biju apņēmības pilna izturēt, cik ilgi vien iespējams.

* * *

Tuvāk rītam acis pašas aizvērās.

– Tanjukh! – es garīgi uzsaucu, lai uzmundrinātu sevi vismaz ar sarunu. Tomēr mana meitene neatbildēja. – Tanja, kur tu esi?

Un atkal klusums. Vai tas tiešām ir iztvaikojis? Bet pirms pāris stundām viņa noteikti bija pie manis. Izlasīju vēl pāris lappuses, paskatījos griestos, sapratu, ka pavisam drīz padošos, un zvanīju vēlreiz – šoreiz skaļi un bargāk:

– Tanja!

– Nu? – neapmierināti nomurmināju.

Es piedzīvoju vilšanās vilni, bet mēģināju domāt bez atklāta aizkaitinājuma:

– Kur tu biji?

– Es biju šeit. ES gulēju.

– Guļ?!

Nez kāpēc šis fakts mani ļoti saniknoja. Kamēr es šeit ņemu repu visiem, parazīti ar tīru dvēseli guļ?

«Es gulēju,» šoreiz viņas balss izklausījās apmierināta. «Es domāju, ka savā iepriekšējā dzīvē neesmu tik daudz gulējis kā tagad.»

Manam sašutumam nebija robežu:

– Oho! Ko, izrādās, man vispār nevajadzētu gulēt?

«Nezvēr, Ol,» Taiiška samiernieciski čukstēja. «Varbūt es to izgulēšu mūsu abu dēļ.» Vai arī kustoties ir laiks atpūsties… Nu, atzīsti – tu vienmēr pamosties jautrs.

Kas ir patiesība, tas ir patiesība. Jau tagad sapratu, ka, lai arī noguruma satriekta, tiklīdz aizmigšu un pamostos viņu šausmīgajā pasaulē, jutīšos savādāk – it kā patiesībā būtu nogulējusi astoņas stundas. Un tomēr pašreizējais uzdevumu sadalījums man nederēja, tāpēc nolēmu uzliet eļļu ugunī:

– Un jūs pat nepamodāties, kad ienāca Dmitrijs Aleksandrovičs?

«Dmitrijs Aleksandrovičs…» Taiška izvilka. Jau pēc viņas toņa kļuva skaidrs, ka esmu trāpījis īstajā vietā – manai istabas biedrenei ārsts bezgala patika.

– Nu jā. Viņš mani uzaicināja uz randiņu… Tā viņš teica, no rīta taisīsim MRI un iesim uz randiņu.

– Randiņā? – viņa iekliedzās manī iekšā un it kā sasita plaukstas.

Cik naivi! Un man pat prātā neienāk, ka esam reanimācijā, un no pirmā randiņa ar jebkuru mani var šķirt vesels audzējs… Bet pēc tam es jau izbaudīju ņirgāšanos:

– Jā. Karietē viņš saka: es tevi paņemšu un pacelšu. Un es viņam teicu: par ko tu runā, Dmitrij Aleksandrovič, es neesmu tas tips, kas otrajā satikšanās dienā iekāptu karietē…

«Uh-o,» Tayishka bija vīlusies. – Bet savā ziņā tev, protams, taisnība… Lai gan skaidrs, ka viņš ir cēls un kārtīgs cilvēks. No labajiem nekromantiem.

Nez, kāpēc viņa to redzēja? Visu laiku ar viņu pārmijām pāris frāzes. Viņš var nebūt pieklājīgs vai, gluži otrādi, var būt vispieklājīgākais vīrs un daudzbērnu ģimenes tēvs. Bet mana naivā muļķa prāta darbība tik plaši nedarbojās. Es tikko biju sajūsmā:

«Un viņš kļuva tik dusmīgs par manu atteikumu: viņa acis mirdzēja kaislībā, sviedri bija uz pieres…

– Tūlīt aizraušanās? – Es neticēju, bet katram gadījumam viņa bija laimīga.

– Kaisle, kaisle… Viņš pienāk pie manas gultas un saka: «Tu būsi mana, mīļā Olga!» Pēc vēlēšanās vai bez tā!