Литмир - Электронная Библиотека
A
A

«Netrokšņo,» viņš mierīgā balsī atbildēja. – Es netaisos tevi nogalināt. Ir vairākas iespējas, ja nenonākat nepatikšanās.

– Iespējas? – Nez kāpēc šī atbilde mani satrauca. – Kuras? Citādi es joprojām domāju, vai man vajadzētu mirt vai nē.

Viņš atkal iesmējās. Tad viņš vēlējās paskaidrot:

– Pārdod tev kaut kur. Joprojām dzīvs un skaists. Un tad ieskrāpējiet savu jauno īpašnieku par Omskas apgabalu…

– Tomska! Novads! – Es nevarēju atturēties. – Uz verdzību, vai kā?

– Nu, atkarībā no veiksmes… Verdzībā – tas jums būtu vislabākais. Iztīriet savus katlus, slauciet grīdas, ieprieciniet savu saimnieku – viss ir tāpat kā pirms nāves un turpinātu darīt.

– Man nepatika! – viņa iesaucās, bet uzreiz apklusa. Kā es varu zināt, kā Taiška pavadīja garās ziemas naktis bez manas uzraudzības? Bet viņa apstiprināja, ka viņai «nepatīk».

Beidzot viņš apstājās, apgrieza mani un tad norāva somu no manas sejas. Manas rokas bija sasietas aiz muguras – tik cieši, ka jau sāpēja. Patiesībā visapkārt bija mežs. Lai gan ir ļoti tumšs, nevar noteikt veģetācijas veidus, bet tas ir mežs un mežs Āfrikā. Un šajā sapuvušajā vietā ir mežs. Elriks pieliecās pie manis, lai redzētu vismaz kaut ko manā sejas izteiksmē:

«Vai jūs nejauši neesat jaunava?» Tas noderētu.

Es dzirdēju Tayishka atbildi savā galvā: «Protams, viņa ir jaunava! Kādi ir šie pretīgie pieņēmumi par kārtīgu meiteni? Es viņai atbildēju savādāk: «Vai tu atceries manu Kostju? Tāpēc pat pirms es viņu satiku, es vairs nebiju jaunava. Tayishka nervozi ievaidējās un apklusa. Atkal man bija jābrauc ar taksometru mums abiem:

– Kas ir atkarīgs no manas atbildes? Jūs arī pavēlējāt šiem trakajiem man neaiztikt!

Elriks pamāja.

– Ir viena vieta. Nekromants, ļoti vecs un cienīts, es strādāju pie viņa uz pusslodzi… tāpēc viņš lika man atvest visas animētās jaunavas. Viņam laikam vienkārši vajag meiteni… dienestā.

– Ļoti interesanti. Ļoti taisni uz priekšu. Īpaši interesanti, kāda veida kalpošana jūsu vecajam vīrietim prasa, lai viņš būtu jaunava?

– Kā lai es zinu? Varbūt kādiem eksperimentiem. Kas tev ir jāzaudē? Un tā es pelnu naudu, un tev patīkama dzīve… dienestā.

Ja es varētu atmest rokas, es to darītu.

– Izklausās tik vilinoši! Īpaši par eksperimentiem!

Elriks nesaprata sarkasmu un tāpēc priecājās:

– Nu, lieta tika atrisināta jauki! Ja tu viņam patīc, tad katrs paturēs savus pīrāgus.

Tayishka manī čīkstēja, es nevarēju to saprast: vai nu viņai patika šis variants, vai arī viņa nezināja vārda «eksperimenti» nozīmi. Es domāju palikt pie saviem pīrāgiem, kā tika ieteikts. Kurš ir tas, kas sasien jaunas meitenes rokas, bet viņam nav kāju? Viņa plaukstoši iespēra pīli starp viņa kājām, un, kad viņš stenēdams salocījās uz pusēm, viņa pielika to pašu pēdu viņa sejai. Elriks nokrita atmuguriski, un es, izmantojot mirkli, metos tumšajos brikšņos.

– Gaki tevi apēdīs, muļķis! – viņš svilpās pēc manis.

Bet es skrēju un skrēju. Ignorējot gan viņa brīdinājumu, gan Tayishka čīkstēšanu. Tāpēc ļaujiet viņai, kad būsim pārmitināti, nodoties eksperimentiem. Un es te mierīgi nomiršu un dzīvošu bez pieredzes manai sirdij dārgajā reanimācijas nodaļā.

Par laimi, vienmēr esmu bijis aktīvs – arī sportā. Pat ja viņa nesasniedza olimpisko komandu, viņai tomēr izdevās atrauties no nesagatavotā vajātāja. Viņa apstājās tikai tad, kad plaušas sāka neizturami degt. Viņa atspieda muguru pret koku un noslīdēja uz zemes. Nobrāzumi, kuriem bēgot nebiju pievērsusi uzmanību, tagad bija jūtami pilnībā. Laime, man vismaz acis ir neskartas, ņemot vērā, ka lauzos cauri naksnīgajam mežam, mēness knapi apgaismots, ar sasietām rokām.

Nez kāpēc Tayishka iekšā raudāja. Viņa laikam bija nobijusies, stulba.

– Neraudi, Tanjukh! – mierināju. – Šķiet, ka viņi ir aizgājuši! Ja mūsu draugam nav suņa ožas, viņš to diez vai atradīs.

«Ne jau tāpēc es raudu,» viņa norūca. «Tagad gaki mūs aprīs – neviens to nezinās.»

«Pagaidi minūti,» es nesapratu. – Vai tu gribēji iet pie vecā vīra uz eksperimentiem, mana neprātīgā jaunava?

– Kāpēc gan tu negribētu? Vienmēr būs laiks nomirt. Un nekromanti var būt ļoti laipni…

Es nekliedzu tikai tāpēc, ka baidījos piesaistīt to cilvēku uzmanību, kuri tos vairākkārt bija pieminējuši. Es vēl nevarēju iedomāties šos radījumus, bet, ja tie ir kaut nedaudz mazāk patīkami nekā citi radījumi šajā pasaulē, tad es labprātāk atliktu iepazīšanos. Un Tayishka turpināja vaimanāt un vaimanāt:

– Ko tagad? Ja paspēsim līdz rītam, kurp dosimies tālāk? Vai nāksim uz galvaspilsētu nekaunīgā kreklā? Jā, es labprātāk nomiršu šeit, nekā pārdzīvošu tādu kaunu.

– Tātad mirsti.

– Tātad es nomiršu!

– Mirst!

– Ak, es atcerējos! Man ir saimniece… Un, ja mēs nāksim pie viņas, vai mēs visu godīgi izskaidrosim? Ol!

«Vai tas ir tas pats idiots, kurš tevi uzsēdināja zirgā?»

– Nu jā!

– Es nezinu, ko uz to atbildēt.

– Tātad iesim pie viņas!

– Vai jums ir kāda īpaša neķītrības forma, Tanjuk? Viņa tevi nogalināja mazāk nekā pirms dienas! Un tagad mēs izskatīsimies šādi: «Sveika, kundze! Mēs esam tik vājprātīgi, ka pat pēc nāves nācām kalpot jūsu stulbumam! Nē, kāpēc tu uzreiz noģībi?»

– Kas mums jādara, Ol? – viņa sāka šņukstēt vēl stiprāk.

– Izdzīvo, Tanyukh. Tiklīdz ar to tiksim galā, mēs sāksim meklēt veidu, kā nosūtīt mani mājās, nenogalinot tevi.

– Tātad tas ir tas, kas mums ir nepieciešams, lai redzētu nekromantu! – viņa atkal uzbudinājās.

«Es teicu vispirms izdzīvot.» Vai jums ir slikta dzirde?

Viņa neatbildēja, arī tverot virzienā čaukstošas skaņas. Kaut kur, ļoti tālu, krakšķēja zari, un skaņa kļuva arvien tuvāka. Es pielecu kājās, cerot, ka mūs atrada tikai Elriks – mēģināšu vēlreiz tikt ar viņu galā. Bet Taiška nogalināja cerību pašā sākumā:

– Āķis! Es jums saku precīzi – āķis!

– Kāda veida gaka? – Esmu gatavs uzdot šo ilgi aktuālo jautājumu.

– Vienmēr izsalcis spoks! Ļoti ātri un ļoti spēcīgi. Pretoties āķim var tikai ar liesmas metēju. Viņa mūs aprīs, Ol…

Lieliski. Un man arī rokas ir sasietas aiz muguras. Varbūt mēģināt aizbēgt? Tomēr «ļoti ātri» definīcija bija mulsinoša. Un tieši tā. Skaņa pieauga kā viesulis – pirms dažām sekundēm tā bija atskanējusi no tālienes, tagad bija dzirdama pavisam tuvu. Patiešām, kā lidmašīna, kas paātrinās cauri krūmiem. Un pēc brīža es ieraudzīju…

Būtne apstājās trīs soļu attālumā no manis un pasmaidīja. Viņa tiešām smaidīja ar īstu cilvēcisku smaidu! Un nekas, kas kustas četrrāpus, ar kaut kādiem asiem lēcieniem. Un tas ir labi, ka uz viņas ķermeņa nav drēbju. Gaka bija cilvēks! Izkropļots ar šausmīgu grimasi, pavisam plikpauris, bet cilvēcīgs! Šis skats izrādījās visbriesmīgākais, ko esmu redzējis. Briesmonim jāpaliek briesmonim! Un noteikti nevajag smaidīt…

Kad radījums sāka lēnām virzīties uz priekšu, es nevarēju to izturēt. Pacēlos malā, pat nedomājot, ka nevarēšu aizbēgt. Varbūt, gluži otrādi, es viņā tikai izraisīšu sajūsmu. Bet es nevarēju noturēties mierā. Aiz muguras dzirdēju vēsu brēcienu. Pamanījusi uguni priekšā, viņa metās turp. Viņa pārlēca pāri zilajai gaismai, apstājās un paskatījās apkārt, meklējot cilvēkus. Viņa atviegloti nopūtās, kad ieraudzīja Elriku. Viņš neizskatījās nobijies vai bez elpas. Viņš pat salika rokas uz krūtīm, lai papildinātu savu pašpārliecināto tēlu. Viņa paskatījās apkārt – kad viņa uzgāja gaišu joslu, viņa lemti čīkstēja. Es to nošņaucu. Tad viņa rāpoja līdzi. Elriks pacēla roku un virzīja to pa gaisu – it kā viņš zīmētu ar pirkstiem – un tālāk stiepās zilas uguns svītra. Viņš piegāja pie manis un noslēdza apli. Spriežot pēc tā, ka gaka bija pārstājusi smaidīt un tagad nervozi lēkāja, viņa nespēja pārvarēt šo šķērsli.

– Kā tu mani atradi? – Man aizrāvās elpa.

– Es mācos par burvi, absolvēju klasi. Uzskatiet, ka jums šajā ziņā ir ļoti paveicies.

Pietika ar vienu skatienu uz radījumu, lai vēlme būt sarkastiskam izzustu. Un es nebaidījos no nāves – gluži pretēji, es pat cerēju, ka tas mani izkļūs no nepatikšanām. Bet, kad nāve – un pat ar cilvēcisku smaidu – pieiet ļoti tuvu, tad nav iespējams domāt par nāves priekšrocībām. Un es īsti nevēlos būt… aprīta. Tā ir pilnīgi nepareiza nāve.

6
{"b":"890474","o":1}