«Tas ir pārsteidzoši, cik daudz informācijas jūs glabājat savā galvā,» sacīja apdullināta Sāra.

«Bet es pat neesmu teicis pusi no tā, ko zinu par Po,» atbildēja glaimotais Belcebuls.

5. Viņi spēlēja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laikā izrādījās uzvarētājs daudz biežāk nekā Sāra. Tas nav pārsteidzoši, jo viņš bija plašs un dziļi domājošs radījums. Viņš varēja veikt vairākus sarežģītus uzdevumus vienlaikus, kamēr Sāra domāja šaurās naturālisma robežās, kas raksturīgs visiem tiem, kuri, kā saka, klīst tumsā. Kamēr Belcebula skatiens bija vērsts uz šaha galdiņu, Sāra nenovērsa skatienu uz viņu, viņa izstiepa kāju zem galda un pieskārās viņa kājai. Neskatoties viņa juta, ka viņš nedaudz saspringst, bet to neizrādīja. Viņš neatkāpās no iemīlētās sievietes. Viņa atturība vairoja viņas cerību. Viņas cerība bija uzbrukums viņa stoicismam. Viņu lēnums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanīgi savās darbībās. Viņa nesteidzās doties uzbrukumā, lai gan viņa mira no vēlmes cieši pieķerties viņam. Viņš nebija atrauts no spēles, jo saprata, ka mazākais uzmundrinājums no viņa puses radīs Sāras jūtām vētrainu kāpumu. Tagad viņa rīkojas nedroši, baidoties pamodināt pret sevi Belcebulu, un viņš saprot, ka tiek austs mīlas tīkls.

Sāra pamanīja, ka viņš bieži skatās pulkstenī. Bija jau vēls vakars, kad viņa jautāja:

– Tu atkal kaut kur dosies?

– Jā. Jūs zināt, cik daudz steidzamu lietu man ir.

– Kā es varu tos zināt, šīs tavas lietas!

– Nu un ko tad? – Belcebuls jautāja, pamanījis aizkaitinājumu tonī.

– Es visus vakarus pavadu viena.

– Tev ir viss, ko vēlies; māja, nauda, skaistas lietas. Ko vēl vajag?

– Man no kaut kā ir bail.

– Kāpēc šīs bailes? – Belcebuls bija pārsteigts. «Es apsolīju jums savu aizsardzību.»

– Kas ar mani notiks?

– Nekas. Tavs liktenis nav atkarīgs no manis.

– Tas tiešām ir jaunums! Vai tas mani padara mierīgāku? Nezinu. Klausies manī. Mājai vajadzīga saimniece, kura uzņemtos visas rūpes. Vai jums nav ilgas pēc ģimenes dzīves?

– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klīst mūžīgi. Precēties?! Labāk ir doties baseinā! Es nevaru būt mīlestības objekts. Vienkārši zini to. Un tad mīlēt sievieti nozīmē atdot sevi viņai. Un tā ir ne tikai pastāvīga tirānija, bet arī anarhija!

– Vai tu esi kādreiz iemīlējusies?

Viņa uzdeva viņam šo jautājumu iemesla dēļ. Lai gan viņš bija velns, viņš kļuva viņai dārgs un līdzīgs vīrietim. Turklāt Sāra bija pārliecināta, ka reiz saņems pierādījumus, ka Belcebuls viņu uztvēris labvēlīgāk nekā citas sievietes, bet tikmēr, tā trūkstot, daļēji viņa šarma iespaidā, daļēji neremdināmo slāpju dēļ. būt mīlētiem, daļēji tāpēc, ka viņu neizlēmība, ko piedzīvoja sievietes ar lieko svaru vecumā, kad viņām jāķeras pie dažādiem trikiem, lai būtu pievilcīgas, iedvesmojusi cerība, ka drīzumā viņu attiecību robežas pārkāps pats Belcebuls.

«Es neatceros, kad varēju to atļauties.» Kāda gan tam nozīme?

– Es varētu upurēt savu ekskluzivitāti! Lai savaldzinātu sievieti, vajag tik maz!

«Sievietes nav upuru vērtas.»

Pēc šiem vārdiem Sāras jūtas apjuka.

«Neuztveriet to tik personiski,» sacīja Belcebuls, redzot viņu satrauktu.

– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar cerību, ka neesmu pret tevi vienaldzīga.

«Jūs nesaprotat apzinātas, bet vēl nerealizētas tiekšanās vērtību.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu nē.

«Man ir vajadzīga dzīves pilnība, nevis sastinguša brīža apbrīnošana.» Atcerējos Faustu un arī sevi! Jūs abi esat vīrieši, un es esmu sieviete!

«Bet tā ir jūsu darīšana, nevis mana,» Belcebuls to atmeta.

– Tava neiecietība pret sievietēm ir vienkārši nežēlīga! Vai tu zini, kas tu esi?

– Pastāsti.

– Tu esi seksuāls rasists!

Šīs tirādes laikā Belcebuls, pretēji ierastajam, kļuva jautrs.

– Oho. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu iegrimis seksuālā rasismā. Un kas! Tas mani zināmā mērā glaimo. Es paskaidrošu vēlāk, kāpēc. Sieviete ir visu nepatikšanas cēlonis. Pat viesuļvētras sauc sieviešu vārdos.

– Tātad tev vienalga par mani? Es varbūt neesmu jauns, bet man ir veselība un ideāli. Es varu cīnīties.

– Ja atļaujat man izteikties tēlaini, tad teikšu tā: lūk, jūs maldāties. Vēl mazliet pacietības, lūdzu. Ir daudz lietu, par kurām jādomā. Un katru dienu tiek pievienoti arvien vairāk. Es daru savu darbu, nostrādāju savu dupsi, es paļaujos tikai uz sevi. Es visu redzu, visu zinu…

«Un tavas rokas ir garas,» piebilda Sāra.

«No šejienes izrādās, ka es varu vienlaikus intriģēt šeit un sajaukt savas pēdas tur.» Īsāk sakot, es vienmēr esmu ar kaut ko aizņemta. Apmēram pirms četrdesmit gadiem es aicināju To Kungu, lai atrisinātu dilemmu. Viņš atteicās piedalīties manā lietā. Es atceros, ka viņš, tāpat kā pravietis Nehemija, kad viņi viņu sauca, kad viņš jau bija uzkāpis pa kāpnēm, teica: «Es nevaru nokāpt. Es daru lielisku darbu.»

– Vai tu tiešām esi spēcīgs?

«Es jums jau teicu, ka varu uzpūst tādu uguni, ka to nevar nodzēst viss okeāna ūdens.» Es sūtu slimības, badu, postu, nesaskaņas, nelaimes, es iedvesu naidu, skaudību, ko vēl? Es personificēju šīs pasaules postošās galējības. Bet tik nežēlīgs es esmu. Vismazākajās lietās ir ļaunums. Paņemiet zarnu baktēriju. Šī neredzamā būtne izraisīja holēras epidēmiju, kas prasīja miljoniem dzīvību.

«Jūs lepojaties ar to, ka izplatāt ļaunumu un spīdzināt cilvēkus.»

Belcebulam patika šis pārmetums, kurā bija vairāk emociju nekā loģikas.

«Es domāju, ka jums būs diezgan saprotams, ka tikai sāpes liek cilvēkam domāt.» Sāpes viņu pazemo, ierobežo, patērē pašapmierinātību. Cilvēki nezina visu, ko viņi man ir parādā. Neviens nenovērtē manu aktiermākslu. Kādu laiku cilvēks piedzīvo bezspēcības sajūtu, viņš ir šokēts, nepatikšanas vienmēr piemeklē pēkšņi. Viņš neatbrīvosies no tā, kamēr neizsmels savas sāpes. Tad viņam rodas tikai vienkārša un skaidra izpratne par dažām lietām. Ciešanas viņu padara garīgu, viņa jūtas kļūst gaišākas, un tagad viņš ir jūtīgāks nekā agrāk. Tāpēc, redzot, ka cilvēki cieš, es par to īpaši neuztraucos.

– Lai ko jūs teiktu, jums joprojām nepatīk cilvēki!

– Vai ir par ko viņus mīlēt? Pasaulē nav neviena nevainojama cilvēka. Bagātie ir iegrimuši labi barotā labklājībā un degradējas. Krievijā vien divsimt ģimeņu bagātības ir iegūtas bez grūtībām. Nabagi ir aizņemti, tikai maldinot viens otru. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju spriest, izdarīt secinājumus un pierādīt, izmantojot siloģismus un indukciju. Viņš sajauca visus savus priekšstatus par labo un ļauno. Viņš zina savas tiesības, piešķir lielu nozīmi savai personai: pašcieņa viņā tiek apvienota ar apšaubāmām un nepamatotām personiskām pretenzijām. Pretīgi skatīties, kā viņš ar savu cieņu steidzas apkārt. Lielais ļaunums ir tas, ka materiālo labumu ir kļuvuši daudz un pieejami, un cilvēks vienmēr vēlas vairāk, nekā viņam ir. Kur bija strādnieks, tur viņš tagad ir patērētājs, nevērtīgs sliņķis, parazīts, biržas mākleris. Viņi veido deviņas desmitdaļas cilvēces. Iepriekš cilvēki saskatīja jēgu darbā un ticībā, un viņus iedvesmoja patiesības meklējumi. Lai nodrošinātu dzīvību, jāstrādā tā, kā strādājāt iepriekš; art, sēt, novākt, būvēt, aust, vērpt, galdnieks. Tagad darbs ir devalvēts, un patiesība visur ir sagrozīta. Ķermenim ir vajadzīgas kustības, lai tas būtu vesels, bet cilvēki ir pasīvi un slinki. Pagātnes vīrietis baudīja nevis narkotikas, izklaidi un alkoholu, bet gan atpūtu no ikdienas darba, taču, tiklīdz fiziskais darbs tiek vienkāršots, prieka no atpūtas vairs nav. Zagļi un parazīti ir nomainījuši strādniekus, amatniekus, radītājus un nesatricināmas pārliecības cilvēkus. Viņi neko neražo, bet ir piešķīruši sev tiesības baudīt citu cilvēku darba augļus. Tā ir galvenā problēma! Šos argumentus minēju nevis kā pierādījumu tam, ka jebkura mizantropija man ir sveša, bet gan kā pierādījumu tam, ka man ir pietiekama izpratne ne tikai par cilvēku, bet arī par laika novērtējumu. Un vispār, vērojot gadu tūkstošus, ir grūti neizjust nicinājumu pret cilvēku rasi, kuras alkatība un neiecietība izved ārpus visām dabiskajām robežām.