Nosacījumi bērnu diagnosticēšanai skolā prasa, lai procedūra būtu ekonomiska, kurai jābūt īsai, lai bērns nebūtu noguris un neaizņemtu daudz laika no skolas darbiem, tai jābūt daudzfunkcionālai, vienlaikus kalpojot kā līdzeklis garīgo funkciju diagnosticēšanai un attīstībai, un jāsniedz pēc iespējas vairāk informācijas par bērna attīstības stāvokli un perspektīvām. Diagnostikas rezultātiem vajadzētu ļaut spriest par bērna grūtību cēloņiem un radīt apstākļus to pārvarēšanai, prognozēt bērna attīstības īpatnības, savukārt lielākā daļa metožu ļauj tikai noteikt kaut ko klātbūtni.

Diagnostikas mērķi:

– skolēna sociālpsiholoģiskā portreta sastādīšana;

– apzināt veidus, kā palīdzēt "grūtajiem" skolēniem;

– psiholoģiskā atbalsta līdzekļu un formu izvēle;

Skolas vidē ir trīs lietišķās psihodiagnostikas veidi:

– diagnostikas minimums,

– normas un patoloģijas diferenciācija (intelekts),

– Padziļināta personības psihodiagnostika "pēc pieprasījuma" (individuāli).

Diagnostikas minimums ļauj atdalīt "problemātiskos" bērnus (1., 3.-5., 8., 10.-11. klase) un veikt bērnu attīstības garengriezuma pētījumus. Diagnostikas minimums tiek veikts kā plānots pasākums, un tas galvenokārt balstās uz skolotāju un vecāku ekspertu aptaujām un minimāli ietekmē bērnus. Bērnu diagnostiskās izmeklēšanas mērķi:

a) To bērnu identificēšana, kuriem ir zems attīstības līmenis un kuriem nav iespējams organizēt izglītību standarta skolā.

b) To bērnu identificēšana, kuriem nepieciešama īpaša psiholoģiska, pedagoģiska vai sociāla palīdzība, bērni ar daļējiem kognitīvo procesu traucējumiem. Šādiem bērniem ir nepieciešams veikt koriģējošas nodarbības (pedagoģiskā nolaidība, sociālpedagoģiskās adaptācijas problēmas, emocionālās un gribas sfēras traucējumi utt.).

c) Bērnu ar īpašām vajadzībām identificēšana, lai novērstu iespējamās grūtības.

Padziļināta diagnostikas pārbaude ietver šādas jomas:

– normas un patoloģijas diferenciācija,

– kognitīvās sfēras iezīmju izpēte vecuma normas ietvaros,

– Konflikta zonas un satura izpēte.

II. Psihokorekcijas un attīstības darbs

a) Attīstības darbs – sociālpsiholoģisko apstākļu radīšana holistiskai psiholoģiskai attīstībai (psiholoģiski "pārtikušiem" skolēniem).

b) Koriģējošais darbs – specifisku mācīšanās un uzvedības problēmu risināšana (psiholoģiski "disfunkcionāliem" skolēniem).

Diagnostika, ko psihologs veic kā plānotu pasākumu vai pēc skolotāju un vecāku pieprasījuma, kalpo par pamatu korekcijas un attīstības darba virziena noteikšanai.

Korekcijas un attīstības darbs ir holistiska ietekme uz bērna personību ("nesadalot" bērnu dažādās garīgās sfērās), visu personības aspektu ietekmēšanas process, pamatojoties uz

– bērna līdzdalības brīvprātīgais darbs psihokorekcijas darbā (vecāku piekrišana bērniem līdz 5.-6.klasei),

– ņemot vērā sociāli kulturālās vides īpatnības, individuālās īpatnības un vajadzības,

– darba formu un metožu konsekvence un nepārtrauktība.

Attīstības darbs ir vērsts uz bērna garīgās dzīves kognitīvo, sociālo, personīgo un emocionālo sfēru.

Attīstības darba formas: attīstības vides organizēšana, apmācība, izglītojošas tikšanās ar psihologu, psiholoģiskās tehnoloģijas mācību sesijās un ārpusskolas sanāksmēs; Izglītības psihodiagnostika – sevis izzināšana.

c) Psihokorekcijas darbs notiek kā grupu un individuālais darbs, un tā pamatā ir korekcijas programmu kopums, kas izstrādāts, ņemot vērā bērnu vecumu un problēmas.

III. Skolēnu konsultēšana un izglītošana. Izglītība tiek veikta kā atbilde uz noteiktu pieprasījumu, ņemot vērā skolēnu vecuma vajadzības, vērtības, attīstības līmeni un reālo grupas situāciju. Konsultācijas galvenokārt ir paredzētas vidusskolēniem, un tās tiek veiktas gan pēc studenta pieprasījuma, gan pēc vecāku pieprasījuma, obligāti izpildot brīvprātības un konfidencialitātes prasību. Konsultācijas tiek veiktas kā individuāls darbs ar skolēniem un visbiežāk par šādiem jautājumiem:

– grūtības mācībās, komunikācijā, psiholoģiskajā labklājībā;

– iemācīt pusaudžiem pašizziņas un pašanalīzes prasmes;

– sniegt psiholoģisku palīdzību un atbalstu skolēniem sarežģītās situācijās.

Reizēm konsultācijas uzsāk psihologs vai skolotājs, un psihologam ir grūtāk sazināties ar pusaudzi.

IV. Sociālā dispečerdarbība, kas rodas situācijā, kad problēma ir ārpus psihologa kompetences zināšanu, pieredzes vai spēju trūkuma dēļ, kad problēmu nepieciešams risināt ārpus skolas. Psihologa nosūtīšanas darbība ietver šādus posmus:

– identificēt problēmu,

– atrast kompetentu speciālistu,

– palīdzība kontakta nodibināšanā starp speciālistu un studentu,

– dokumentu sagatavošana,

– atbalsts studentam, sekojot līdzi studenta un speciālista mijiedarbībai.

Skolas brieduma diagnosticēšanas problēma

Pašlaik ir diezgan daudz metožu, kā diagnosticēt bērna skolas briedumu. Kopumā šīs problēmas izpētei ir trīs galvenās pieejas; antropoloģisko, pedagoģisko un psiholoģisko.

Antropoloģiskās pieejas ietvaros šīs problēmas risināšanai tiek ierosināts novērtēt bērna skolas briedumu, analizējot viņa somatiskās attīstības rādītājus. Šim nolūkam tiek meklētas korelācijas starp somatiskajiem rādītājiem un bērna spēju veiksmīgi apgūt skolas mācību programmu.

Lai gan šajā jomā ir ievērojams pētījumu apjoms, daudzu no tiem rezultāti ir pretrunīgi un bieži vien pretrunīgi. Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka, novērtējot somatisko rādītāju vērtību, bieži vien nav apmierinoša izskaidrojuma par meklētajiem modeļiem, kas ir sarežģīti savienojumi un interpretācijas, kurās ņemti vērā konstitucionālie, medicīniskie, sociālie un psiholoģiskie faktori.

Pedagoģiskā pieeja ietver skolas brieduma novērtēšanu no brīža, kad bērns ir ieguvis noteiktu zināšanu, prasmju un spēju kopumu, kas nepieciešams mācībām skolā. Šāda novērtējuma izredzes sarežģī citu faktoru, kas nav intelektuālais, klātbūtne skolas brieduma fenomenā, kas šajā studiju aspektā praktiski netiek skarti.

Šajā sakarā psiholoģiskās metodes var būt noderīgākas diagnostikā. Psiholoģiskās pieejas ietvaros skolas brieduma diagnosticēšanai ir skaidri izdalīti divi galvenie virzieni. Pirmais ietver psihodiagnostikas metožu izmantošanu, lai noteiktu skolas brieduma līmeni (Kern-Jerasek tests, Witzlak tests uc). Otrais ietver skolas brieduma noteikšanu, diagnosticējot bērna garīgo procesu attīstības līmeni. Krievu psiholoģijā šāda attīstība sākās jau 1930. gados, kad pirmo reizi tika prezentētas eksperimentālās metodes, kas atspoguļo izmaiņas bērna psihē viņa sociāli simboliskās aktivitātes internalizācijas procesā (dubultās stimulācijas metode).

Mūsdienu darbu pamatā šajā virzienā ir izpratne par garīgajiem procesiem kā orientējošām darbībām, kuru mērķis ir objektu un parādību izpēte, to īpašību un attiecību identificēšana un nospiedums. Attiecīgi skolas brieduma intelektuālā komponenta diagnoze tiek uzskatīta par šo procesu attīstības līmeņa novērtējumu.

Kritēriji bērna gatavībai skolai

Personīgā gatavība – bērns ir gatavs mācībām, ja skola viņu piesaista nevis ar ārējo pusi (atribūti: portfelis, piezīmju grāmatiņas), bet gan ar iespēju iegūt jaunas zināšanas.

Intelektuālā gatavība ir horizonta klātbūtne, specifisku zināšanu krājums un interese par zināšanām. Spēja izprast savienojumus starp parādībām, reproducēt modeli.

– Loģiskās domāšanas attīstība (spēja atrast līdzības un atšķirības starp dažādiem objektiem, salīdzinot, spēja pareizi apvienot objektus grupās atbilstoši kopīgām būtiskām iezīmēm).

Brīvprātīgas uzmanības attīstība (spēja saglabāt uzmanību uz konkrēto darbu 15-20 minūtes).

– Brīvprātīgās atmiņas attīstība (spēja mediēt iegaumēšanu: saistīt iegaumēto materiālu ar konkrētu simbolu / vārdu-attēlu vai vārdu-situāciju).