– personīgās nenobrieduma pazīmes – tieksme uz kosmētiskiem meliem, primitīviem izdomājumiem, paaugstināta tieksme uz nepareizām uzvedības formām;

– infantilas histēriskas izpausmes ar motoriskām izlādēm, skaļu, neatlaidīgu raudāšanu un kliegšanu;

– uzvedības impulsivitāte, emocionāla inficēšanās, aizkaitināmība, kas izraisa strīdus un cīņas, kas notiek nenozīmīga iemesla dēļ;

– spītīgas nepaklausības un negatīvisma reakcijas ar dusmām, agresija, reaģējot uz piezīmēm, aizliegumiem, enurēzi, bēgšanu kā aktīva protesta reakciju.

Sākumskolas vecumā nelabvēlīgi ir šādi faktori:

– zemas kognitīvās aktivitātes un personiskās nenobrieduma apvienojums, kas norobežojas ar pieaugošajām prasībām attiecībā uz skolēna sociālo statusu;

– nesamazināma motora inhibīcija apvienojumā ar eiforisku garastāvokļa fonu;

– vēlme pēc saviļņojuma un prātam neaptveramiem iespaidiem;

piesaistes komponentu akcentēšana: interese situācijās, kas saistītas ar agresiju un nežēlību;

– gan nemotivētas garastāvokļa svārstības, gan konflikti, eksplozivitāte un pugnacity, reaģējot uz nenozīmīgām prasībām vai aizliegumiem; šādu afektīvo uzliesmojumu pavadīšana ar izteiktām veģetatīvām-asinsvadu reakcijām, to pabeigšana ar smadzeņu parādībām;

– negatīva attieksme pret nodarbībām, neregulāra dažu neinteresantu nodarbību kavēšana; bēgšana no mājām, draudot ar sodu, atspoguļojot nenobriedušiem indivīdiem raksturīgās noraidīšanas aizsardzības reakcijas;

– protesta reakcijas, kas saistītas ar nevēlēšanos mācīties skolā, atteikšanos mācīties pašmācības internātskolās, apzinātu mājasdarbu nepildīšanu "par spīti" skolotājiem un vecākiem;

Hiperkompensējošas reakcijas ar vēlmi pievērst uzmanību sev ar negatīvām uzvedības formām skolā: rupjība, skolotāja prasību neievērošana, ļaunprātīgas blēņas;

Līdz pamatskolas izglītības beigām ir konstatētas pastāvīgas nepilnības; fiziska nespēja asimilēt turpmākās programmas sadaļas gan vāju intelektuālo priekšnoteikumu dēļ, gan intereses trūkuma dēļ par studijām un sociāli noderīgu darbu;

Pieaugoša pievilcība antisociālām uzvedības formām (sīkas zādzības, agrīna atkarība no smēķēšanas, naudas izkrāpšana, košļājamā gumija, nozīmītes, cigaretes, pirmie mēģinājumi iepazīties ar alkoholu) pusaudžu vai vecāku draugu ietekmē;

– audzināšanas defekti, kas izpaužas kā kontroles trūkums, nolaidība, rupjš autoritārisms, ģimenes locekļu antisociāla uzvedība

Pirmspubertātes periodā iepriekš aprakstītā somatopsihiskās attīstības asinhronija ieņem svarīgu vietu:

Disociācija starp patiesu, vecāku vecumu un psihofizisku atpalicību

Disociācija starp palielinātu fizisko izaugsmi un aizkavētu garīgo un pubertāti

Disociācija starp fiziskās un pubertātes paātrinājumu un attīstības traucējumiem. Disharmoniskā paātrinājuma variants ir nelabvēlīgs, ko raksturo nevis pubertātes vecuma samazināšanās, bet gan straujš tā tempa paātrinājums. Asinhronijas izpausmes liek pieaugušajiem nepareizi orientēties uz prasībām, kas izvirzītas bērniem.

Starp pirmspubertātes perioda garīgajām iezīmēm, kas ir nozīmīgas patoloģiskas pusaudžu krīzes rašanās gadījumā, ir šādas:

Garīgās nenobrieduma iezīmju samazināšanās trūkums, infantilu spriedumu saglabāšana, ārkārtēja atkarība no situācijas ar nespēju to aktīvi ietekmēt, tendence izvairīties no sarežģītām situācijām, vāja reakcija uz neuzticību;

– savas gribas attieksmes izpausmes trūkums, paškontroles un pašregulācijas funkciju vājums; Uzvedības nelabojamība infantilisma kombinācijas dēļ ar afektīvo uzbudināmību un impulsivitāti. Pubertātes paātrināšanās gadījumos izteikta afektīva uzbudināmība bieži vien ir pirms pirmajām palielinātas augšanas un seksuālās metamorfozes pazīmēm un bieži ievērojami samazinās, kad somatoendokrīnās reorganizācijas intensitāte samazinās;

Agrīna pievilcības izpausme ar seksuālās metamorfozes pastiprināšanos vai agrīnu sākumu. Pastiprināta interese par seksuālām problēmām: meitenēm – ar seksualitāti saistītas uzvedības histeriformas krāsojums, zēniem – tieksme uz alkoholismu, agresiju, nosmakšanu;

– šo izpausmju apvienojums ar skolas interešu izpausmes trūkumu, pedagoģiskās nevērības pieaugumu, zemām darba spējām;

– interešu pārorientācija uz ārpusskolas vidi, pusaudžu uzvedības ārējo formu asimilācija; vēlme atdarināt un asociālas pieaugušo dzīves formas (agrīna seksualitāte, smēķēšana utt.);

– nelabvēlīgi mikrovides apstākļi kā pamats imitācijas vai protesta reakcijai;

– Neatbilstoši izglītības apstākļi vispārizglītojošajās skolās bērniem ar attīstības traucējumiem un oligofrēniju, kas kavē programmas asimilāciju.

Galvenie riska faktori izteiktai uzvedības dekompensācijai pusaudža gados ir šādi:

– infantilu personības iezīmju noturība, nenobrieduma pazīmju pārsvars pār vecuma attīstības tendenci;

– encefalopātijas traucējumu smagums, psihiskā nestabilitāte, afektīva uzbudināmība, dziņu izjaukšana;

– psihofiziskās attīstības asinhronija disharmoniskas atpalicības un paātrinājuma veidā;

Nelabvēlīgi vides apstākļi, kas ir īpaši patogēni konkrētam uzvedības traucējumu variantam;

Mikrosociālās un pedagoģiskās nolaidības sākums.

Daudzas garīgās slimības var rasties pusaudža gados, dažas no tām rodas šajā vecumā, jo notiek psiholoģiska un hormonāla ķermeņa pārstrukturēšana, un daudzas slēptās slimības saasinās. Dažas iedzimtas slimības jau pastāv no bērnības, un pusaudža gados to izpausmes kļūst izteiktākas.

Daudzas pusaudžu reakcijas īpatnības uz dažādām ārējām ietekmēm var būt esošas garīgās slimības izpausme, bet tās rodas arī pusaudžiem, kuri necieš no garīgiem traucējumiem. Garīgie traucējumi pusaudžiem rodas 15-20% gadījumu. Tajā pašā laikā 2 no 5 gadījumiem ir endogēni traucējumi, piemēram, trauksme un depresija; Vēl 2 gadījumos ir ārēji traucējumi, piemēram, uzmanības un uzvedības traucējumi, un tikai 1 no 5 gadījumiem ir emocionālu un uzvedības traucējumu kombinācija.

Pusaudža gados palielinās depresijas traucējumu, pašnāvības mēģinājumu un pabeigtu pašnāvību biežums. Hiperaktivitāte ir retāk sastopama, bet uzmanības deficīta traucējumi bez hiperaktivitātes ar vienlaicīgām uzvedības novirzēm ir biežāk sastopami. Likumpārkāpumu uzvedības maksimums ir pusaudža vidū. Ēšanas traucējumi (nervu anoreksija un bulīmija), šizofrēnija, atkarības (narkomānija un alkoholisms) bieži izpaužas pusaudža gados.

Pusaudži reti vēršas pie psihologa paši, biežāk viņus uz konsultāciju atved vecāki vai skolotājs. Tas ir grūtāk, bet vēl svarīgāk ir izveidot uzticības pilnas attiecības ar pusaudzi. Pusaudži bieži dramatizē savu stāvokli un situāciju, tāpēc psihologam labāk ir ieņemt neitrālu mierīgu pozīciju. Rūpīga stāvokļa diagnostika ir nepieciešama, pamatojoties uz sarunu ar pašu pusaudzi, kā arī ar viņa skolotājiem un vecākiem.

Visbiežāk sastopamie uzvedības traucējumi pusaudža gados ir šādi: protesta reakcija, atgrūšanas reakcija, imitācijas reakcija, vienaudžu grupēšanas reakcija, likumpārkāpums, emancipācijas reakcija, bēgšana no mājām, dromomānija, piromānija, aizrautības reakcijas, kompensācijas un hiperkompensācijas reakcijas, reakcijas jaunās seksuālās dziņas dēļ un nepilngadīgo prostitūcija.

Pusaudžu reakcija uz atteikšanos sazināties, spēlēt, ēst, veikt mājsaimniecības darbus vai skolas nodarbības rodas, kad vecāki iebilst pret viņiem komunikācijā ar parasto vienaudžu kompāniju, kurai ir nevēlama ietekme uz pusaudzi; Ja pusaudzis pēkšņi tiek izrauts no ierastā sociālā loka vai dzīvesvietas, kad pusaudzis tiek ievietots internātskolā vai bērnunamā, ja pusaudzis ir uzņemts audzināšanā citā ģimenē u.c. Depresija, atteikšanās mācīties, izolācija var novest pie atpalicības pētījumos, un, uzlabojoties apstākļiem, situācija normalizējas.

A. V. Potapova, S. K. Nartova-Bochaver

Galvenie bērnu uzvedības traucējumu veidi

Pirmsskolas vecuma bērnu uzvedībā un attīstībā bieži sastopami uzvedības traucējumi (agresivitāte, aizkaitināmība, pasivitāte, hiperaktivitāte), attīstības kavējumi un dažādas bērnu nervozitātes formas (neiropātija, neirozes, bailes). Bērna garīgās un personīgās attīstības komplikācijas parasti izraisa divi faktori: