– Tālu?

Vēl bija grūti domāt, visu uztvēru ar nokavēšanos.

«Tu nepaliksi šeit, mēs aiziesim,» Adelfs nopietni sacīja un paskatījās uz mani.

Pirmo reizi viņa skatiens izskatījās stingrs, un viņa tonis neizturēja iebildumus. es pasmaidīju; Cik viņam tas ir vienkārši – aizbildnim piederēju es, un nevienam citam.

«Mēs dosimies uz citu pilsētu, kur viņam nav spēka.» – Adelfs apklusa un pamāja ar galvu. – Karantīnas dēļ naktīs ārā nelaiž pat ārstus, bet līdz ar pirmajiem saules stariem varēsim doties prom.

«Jūsu līdzdalību nevar slēpt,» es norādīju uz aizbildni, «viņš var mani apsūdzēt uzbrukumā, un labāk turieties tālāk no manis, lai nepakļūtu zem karstās rokas.»

Bēgšanas vārdi sildīja dvēseli, taču šķita ilūzija, atšķirībā no apsūdzību draudiem. Aizbildnis var nevēlēties, lai iesaistītos svešinieki, tā ir viņa paša vaina. Bet ja nu? Viņam patika spēlēties ar cilvēkiem un vērot viņu reakcijas.

Manas krūtis atkal jutās aukstas. Viss gāja tik labi, es biju gandrīz brīvs, un tad… Man nevajadzēja ienākt istabā, vai arī es būtu uzreiz gājusi prom, jo zināju, ka es nepārspēšu aizbildni. Lai gan tad viņš būtu turpinājis citu reizi… kaut kāds lāsts.

– Lai notiek tā. Veronija, es tevi šeit neatstāšu. Un es jūs nesūtīšu ceļojumā vienu,» sacīja Adelfs.

Viņš turpināja skatīties uz mani no savu matu šķipsnu apakšas. Pazudis mīļais, smaidīgais ārsts, viņa vietā stājies vīrietis, kurš nepadosies un palīdzēs.

«Es redzu, kā jūs esat mainījies laikā, kad pavadījāt viņa pilī.» «Adelfs satvēra manu roku un kaislīgi runāja: «Likums ir bargs sievietēm, bet mēs atradīsim veidu, kā atbrīvoties no jūsu aizbildņa.» Protams, neviens tiesnesis nevēlēsies atzīt par vainīgu ietekmīgu cilvēku un filantropu, bet mēs kaut ko izdomāsim.

Jā, viņš to nedarīs, un tas nav bailes, bet gan dabiskās kārtības pārkāpums – vīrieši ir galvenie mājā. Grūti būs arī ar vecāku stāvokli, bet, Gaismas vēstneši, cik brīnišķīgi, ka palīdzēja mīļotais cilvēks. Es neesmu pārstājis šaubīties par Adelfa jūtām, bet kāpēc viņam tagad izlikties?

Es visam piekritu, un pasaule sāka griezties: Adelfs lika sakravāt mantas, un viņš pats devās melot kalpiem, ka saimniekam ir auksti. Šarvai mani vēroja koridorā un sāka lēkāt apkārt, uzdodot jautājumus. Iesteidzoties savā istabā, es teicu:

– Atrodi somu, ātri!

– Kas notika? – Šarvai čīkstēja.

Viņa redzēja uztraukumu un ātri atrada ādas somu, ātri metās pa istabu un nodeva lietas. Nebija daudz jāvāc, paņēmu tikai dokumentus, dārglietu kastīti un naudu.

– Tu bēg ar Adelfu? Vai esat nolēmis apprecēties slepeni? – Šarvai iesaucās, pastiepot zīda naktskreklu.

Gaismas vēstneši, kāds naivs bērns? Jūs to nevarat izdarīt tik drīz, lai gan kāzas palīdzētu iegūt mantojumu un atbrīvoties no aizbildņa. Adelfs arī to saprata… nē, tumšas domas vēlāk, bet tagad prom no šejienes.

«Redzēsim,» es sacīju, salokot savu ceļojumu kleitu. Es paņemšu dažas drēbes, bet ne vairāk kā vienu koferi. – Nāc šurp, klausies…

Lietas, aizbraukšana, stupors vēl nav pilnībā atbrīvots. Es varēju tikai izspiest Šarvai rokas caur citu greznu kreklu, ko viņa atnesa. Viņas mirdzošās, naivās acis parādīja, cik tas viss ir pretīgi.

«Ja viņi jautās, jūs visu pastāstīsit, kā tas notika, saproti?» Nevienam nevajadzētu domāt, ka esat iesaistīts.

Šarvajs tikai pasmaidīja un pamāja:

– Ņem jaunos mežģīņu bikses, tās ir tik skaistas, viņam patiks.

Bija bail viņu atstāt vienu, bet nebija kur viņu vest. Man likās, ka man kaut kā jāatvadās, jānobirst asara, jāsēž un jāskatās pa istabu, kurā bija redzamas manas šaubas. Varbūt tas bija tā vērts, bet šķita, ka viss ir jādara ātri. Uzmetusi melnu apmetni, es steidzīgi paskatījos apkārt un noskūpstīju Šarvaju, un tad izlecu koridorā.

Aizbildņa istabas durvis tika aizvērtas pirmo reizi. Likās, ka griesti kvēloja blāvāk, un sejas no portretiem izskatījās dusmīgākas. Viss bija nepareizi un nepareizi, nepatikšanas priekšnojauta nepameta, līdz es nogāju lejā zālē. Adelfs kustējās no kājas uz pēdu netālu no kāpnēm un bezgalīgi pielaboja savu brūno mēteli un kakla lakatu.

Lejā viņš satvēra mani aiz elkoņa un izveda no pils nakts vēsumā. Brīvība šķita iluzora, pat tad, kad iekāpām Adelfa hackney karietē un braucām cauri vārtiem. Kalpi jau gulēja, saimniekam neviens ar saaukstēšanos netraucētu, bet šaubas joprojām žņaudza.

Mans aizbildnis pat uzmācas no attāluma. Es atcerējos, kā viņš gulēja uz grīdas, bezpalīdzīgs, ievainots.

«Vai viņam tiešām viss būs kārtībā?» – ES jautāju.

«Vai es atstātu viņu tur, riskējot būt atbildīgs par nelaimi?»

Adelfs mīļi pasmaidīja un aplika roku ap manu plecu. Viņā atgriezās viņa ierastā jautrība un atklātais smaids, es pieķēros viņiem un centos aizmirsties. Maigi pieskārieni, kratīšana, riteņu dārdoņa uz ietves – pasaule sašaurinājās līdz vienkāršām lietām, un es jutos labi. Es būtu tur sēdējis veselu mūžību, bet kariete apstājās un man bija jākāpj ārā.

Pilsēta gulēja. Apburtas laternas apgaismoja režģu žogus, divslīpju jumtus un slēģu logus. Vējš maigi čaukstēja zāli pagalmos; nekas cits netraucēja mieru. Es dziļi ievilku elpu, atceroties, cik ļoti man patika šī pilsētas daļa, vienkārša un mājīga.

«Ejam,» Adelfs čukstēja.

Es tik daudz reižu skatījos uz viņa divstāvu māju aiz zema žoga. Pat krēslā varēja atpazīt pinkaino krūmu siluetus un līkumoto taku pie ieejas. Uz logiem vienmēr bija balti aizkari, bet tagad tos slēpa žalūzijas. Man nekad nav bijusi iespēja viņu apciemot. Es skumji pasmaidīju: mans sapnis bija piepildījies, bet es nevarēju priecāties.

Vārti čīkstēja, mēs pielīdām līdz durvīm un atradāmies šaurajā gaitenī. Apburtie griesti apgaismoja dēļu sienas ar padziļinājumiem, kuros stāvēja vāzes. Uz pakaramā nejauši tika uzmests mētelis, un smiltis čīkstēja zem kājām.

«Piedod,» Adelfs samulsa, novilkdams manu apmetni, «istabene nāk tikai reizi pāris dienās.»

es pasmaidīju. Pie mājas vienmēr neapcirpti krūmi, neliels bardaks, ko radījis kāds sirdij dārgs vīrietis. Tik aizkustinoši.

– Tu esi izsalcis? Ejam.

Atstājis manas mantas pie ieejas, Adelfs veda mani uz ēdamistabu. Arī maza, pie tālākās sienas stāvēja bufete ar traukiem, uz galda krūze un puķu vāze, ap kuru ziedlapiņas. Atkal jauks bardaks.

Kamēr Adelfs kaut ko grabināja virtuvē, es savācu ziedlapiņas un iztaisnoju galdautu. Apslāpēti soļi, čīkstēja grīdas dēļi, dažreiz aiz loga klabēja pakavi – tas man atgādināja manas mājas un zudušo pasauli. Manam tēvam bija garšvielu veikals, un mēs dzīvojām otrajā stāvā. Un visas mūsu istabas bija mazas, māte tās dekorēja ar ziediem un bufetes ar traukiem. Vakaros aizmirstās grāmatas un krūzes nolikām atpakaļ savās vietās, un grīdas dēļi čīkstēja zem kājām. Cik sen tas bija, it kā ar mani tas nekad nebūtu noticis.

Mēs ar Adelfu ieturējām vakariņas ar trušu sautējumu, kur mēs varējām dakšiņas un nerūpējāmies par noteikumiem. Mani saistīja mājas vienkāršība, taču arī man radās bažas – Adelfs varētu vēlēties uzlabot savas finanses ar laulības palīdzību. Lai gan tam bija grūti noticēt: bufetē bija labs ārzemju porcelāns, sautējums bija garšots ar dārgām garšvielām, un Adelfs nebija īpaši sarūgtināts, kad mežģīņu galdautu notraipīja ar mērci. Ugunsgrēka drudzis padarīja ārstus bagātus, un mazā, nekoptā māja… viņš ir vientuļš cilvēks, kurš nepievērsa uzmanību. Īrētā kariete bija ērtāka: zirgi un kučieris nevarēja mūžīgi gaidīt, kad pacients saslims.

Padomājot, likās, ka es meklēju attaisnojumu, bet patiesībā man nebija slēpta motīva. Un mantojums nebija tik liels, lai tā dēļ viņš nozagtu līgavu no pilsētas pērkona negaisa.

Mana dvēsele jutās vieglāka. Adelfs atpogāja fraku un atraisīja kakla lakatu; mēs aizmirsām par pieklājību, it kā mēs būtu ģimene. Tā bija sveša, jauna doma, bet tā mani sasildīja. Es droši vien būtu gribējusi viņu saukt par savu vīru un palikt šajā mājā uz visiem laikiem, taču manas rūpes aptumšoja manus sapņus.