«Isari, piens ir atdzisis, saki man to uzsildīt,» es teicu, un kalpone atrāva roku. Spriežot pēc balss, viņa tajā vakarā bija ar aizbildni.

Viņš vāji pasmaidīja un kliedza viņai pakaļ:

– Un piezvani pavāram.

Es nespēju noticēt, viņam patika ar mums spēlēties, mūs apkaunot un skatīties, kas notiks tālāk! Šis bija jaunums. Esmu pieradusi pie atvērtām durvīm un tāpēc vaidu, pie neķītriem mājieniem niecīgās sarunās un citos sīkumos, bet šis… Man vajag sevi glābt, viņam noteikti man ir īpaša loma. Un viņš gribēja precēties, lai apmierinātu savas pamatvajadzības: bezspēcīgs bārenis, kas viņam pieķēdēts – ideāls.

«Es gribu apmeklēt vecmāti,» es izteicu.

– Vecmāte? – Viņš sirsnīgi pasmaidīja. – Kāpēc tev to vajag?

– Dažreiz tev vajag viņu apciemot. Pirms kāzām tas ir dabiski.

Viņš iesmējās un atgāzās krēslā. Plāns bija ideāls – pārāk intīms apmeklējums, lai sūtītu ar mani draugus. Sievietes veselība tika uzskatīta par tik personisku lietu, ka dāmas vecmātes sauca tikai dzemdībās. Nepatikšanas gadījumā viņi slepus piezagās viņiem klāt, piesedzoties ar plīvuru.

Isari atgriezās ar pienu, kam sekoja viņas vīrs, pavārs. Aizbildnis runāja par muļķībām, un tad pēkšņi:

– Isari, vai tu gribētu pienu? Baltie pilieni tik skaisti izskatās uz tavām lūpām.

Man nebija vārdu. Kas viņš par cilvēku? Vai jūs uzskatījāt sevi par radītāju, tumšās mājas karali? Šķita, ka viņš gūst prieku no spēlēm, kas līdzīgas tam, ko man sniedza Adelfs.

Isari aizvēra acis un tik tikko aizturēja asaras. Viņas vīrs pavēra muti, bet visi klusēja. Paust neapmierinātību nozīmēja palikt uz ielas pilsētā, kur viņus vairs nepieņems darbā. Aizbildnis to varēja noorganizēt, viņš varēja darīt jebko. Es vairs nebiju pārliecināta, ka vecāki bija brīvprātīgi lūguši viņu par mani parūpēties.

Gaismas vēstneši, cik viņš sākumā likās draudzīgs. Mazliet dīvaini, bet sirsnīgi. Viss auga kā sniega bumba, un tagad tas ir vainagojies ar šo. Kas tālāk, vai viņš ielauzīsies manā guļamistabā un izvaros mani Šarvaja priekšā?

«Es aiziešu pie vecmātes,» es teicu un izgāju no ēdamistabas.

Man nerūp atļauja, viņa viedoklis un viss pārējais. Iepriekš bija izdevīgi izlikties par vājprātīgu muļķi – viņi nešaubās par šādiem cilvēkiem. Bet aizbildnim ir apnicis pakļauties, es nesavaldīšos un izrādīšu riebumu, pat pārspīlēšu, lai reakcija nešķiet vāja un apmierina šo nelieti. Ļaujiet viņam spēlēt, nekas nav palicis.

Tas maksāja daudz, lai neizrādītu Šarvai emocijas. Viņa bija tik priecīga par došanos uz pilsētu, ka es negribēju viņu apbēdināt.

Nācās atteikties no modes un ģērbties pēc visiem likumiem, lai nepiesaistītu uzmanību: bēša blūze, pieskaņots kakla lakats un tumši zili svārki. Es uzvilku pieguļošu mēteli, lai tas atbilstu viņas krāsai, Šarvai piestiprināja matiem nelielu cepuri ar plīvuru.

Karietē mēs nedaudz atvilkām aizkarus. Es neesmu pārliecināts, ka viņi palīdzēja, jo uguns drudzis bija maģiskas izcelsmes. Klīda baumas, ka to ieveda kalnrači, kuri izmantoja vecos kalnu troļļu tuneļus. Karantīna palīdzēja, taču bailes palika, un cilvēki visādi centās sevi pasargāt.

Caur spraugu mēs redzējām sīkas lapiņas uz kokiem un zāli, kas tikko lauzās ārā no zemes. Putni čivināja, un saule maigi sildīja. Ratiņu riteņiem dārdinot pa bruģi, parādījās šauras ieliņas un māju sienas. Balts un dzeltens apmetums, arkveida logi, akmens figūras uz jumtiem, griežas vējrādītāji – viss dvesa prieku un pavasari. Arī cilvēki bija priecīgi un jautri gāja, un drīz es būšu viņu vidū. Aizbildnis mani vairs neaizliegs, neko nedemonstrēs un pazudīs uz visiem laikiem.

Kariete apstājās pie vecmātes mājas kaltā dzelzs žoga.

– Vai tu visu atceries? – jautāju Šarvai.

Viņas milzīgās zilās acis viltīgi mirdzēja. Viņa dosies uz virtuvi, lai netraucētu intīmai sarunai, un tad izlīdīs pa kalpu durvīm. Otrā izeja vienmēr bija virtuvē, lai tirgotāju rati netraucētu ārdurvīm. Šarvaja dosies pie manas draudzenes un iedos viņai zīmīti – viņa gatavojās apciemot radus uz citu pilsētu un varēs uzzināt, kā rīkoties. Mēs ar Liziju bijām draugi kopš bērnības, un nebija pamata par viņu šaubīties. Tieši viņa man palīdzēja pamosties un saprast, ka bēdu laiks ir beidzies.

Viss izdevās ideāli. Šarvaju aizveda uz virtuvi, un mani ierādīja gaišā viesistabā ar augstiem griestiem. Centrā bija lakots galds, dīvāns un vairāki krēsli. Ziedi uz tapetēm, gaiši aizkari un mierīga pilsētas dzīve aiz loga. Un man būs skaistas, mājīgas mājas prom no šejienes.

Vecmāte Olva Burkle ir Adelfas vecākā māsa. Viņiem bija tādas pašas vērīgas acis un laipni smaidi. Tikai Olvas seju klāja mazas krunciņas, un matos bija redzami sirmi mati.

«Žēl, ka jūs nebrīdinājāt par vizīti,» Olva sacīja, kad mēs apsēdāmies pie galda. – Brālis būs greizsirdīgs.

Diez vai viņa zināja par terasi – pārāk mierīgi runāja, lejot tēju. Kā viņa izskatījās pēc Adelfa. Viņš nenāca pie viņas dienas laikā, lai nesamulsinātu savus apmeklētājus, un tas viņu apbēdināja.

Ar aizbildni nav iespējams plānot, bet man bija kauns par negaidīto vizīti. Olva nebija sarūgtināta un laipni jautāja, kā viņa varētu palīdzēt. Es nezinu, kas tika teikts šādos gadījumos, un tēma ir jutīga. Viņa to teica, atsaucoties uz kāzām un bažām par savu veselību.

Kalpone mani ieveda mazā istabā. Vienīgās mēbeles bija aizslietnis, drēbju skapis un zems galds, kas pārklāts ar palagu. Gaišas tapetes un aizkars uz loga, tukšums – tik neērti pēc viesistabas. Ar istabenes palīdzību es izģērbos, uzvilku brīvu kreklu un apgūlos uz galda. Viņa nekaunīgi pacēla kreklu un visu savu kaunu pārklāja ar palagiem. Tieši tāpat viņa to paņēma un pacēla, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieradu pie Šarvai skatiena, bet tāda svešinieka vienkāršība bija mežonīgi mulsinoša. Droši vien viss būtu beidzies.

Istabene aizgāja, un drīz gaitenī atskanēja soļi, durvis atvērās… tā nebija Olva. Viņa skatiens iekrita pelēkā kreklā ar baltu rakstu un melnu kakla lakatu. Pie vārtiem mirdzēja sakta, ienācēja acīm pietuvināta krāsa – pelēkzila. Adelfs. Sākumā es nebiju pārsteigts, varēju tikai skatīties uz viņa glīto seju un pussmaidu. Zīda krekls mirdzēja, kad viņš ieelpoja, garie pirksti atgādināja baudu un krēslu.

Es varēju būt sašutis, un Adelfs teiktu, ka viņam ir nepareizās durvis. Bet tad viņš aizies, un paliks šaubas, nepatīkama apskate un drūma māja, kur aiz katrām durvīm bija paslēptas šķebinošas lietas. Nē, man vajadzēja mazliet prieka un sapratnes, ka par brīvību ir vērts cīnīties.

– Vai tu esi šeit? – es jautāju un apsēdos.

Adelfs pasmaidīja plašāk. Viņš aizvēra durvis un piespieda tām muguru, sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Šodien mana māsa negaidīja ciemiņus. Kad teica, ka lejā gaida ciemiņš, nolēmām, ka labāk sevi nerādīt.

Viņš šķielēja, acis dzirkstīja – viņš apbrīnoja. Es jutos neērti, iedomājoties, ka esmu valkājis tik maz drēbju. Adelfs jau pieskārās, bet tomēr kaut kā…

– Tātad tu viņai teici? – ES jautāju.

«Nē,» viņš pakratīja galvu, «viņa pati visu redz.»

«Un jūs nolēmāt mani atdot jums?»

Man likās, ka viņi abi ir izstrādājuši viltīgu plānu, kā mani apprecēt ar Adelfu un iegūt manu vecāku laimi. Aizvainojums dzelkoja, bet man nebija ilūziju par viņu. Varbūt jums vajadzētu aizmirst par citiem un padomāt par savām vēlmēm. Es gribēju atkal sajust sevi vīrieša rokās, atcerēties, ka tuvība ir kaut kas vairāk nekā aizbildņa jautrība. Es biju sieviete un gribēju to izbaudīt.

– Protams, nē. – Adelfs sarauca pieri. «Viņa vienkārši domāja, ka mani pakalpojumi jums būtu patīkamāki.»

Viņš izspēlēja vainas apziņas sajūtu nolaida acis, bet viltīgais smaids nepazuda. Jocnieks – tas ir Adelfs. Bet es to negaidīju no Olvas, viņa šķita nopietna un pārāk nobriedusi.

Dusmoties nebija iespējams, jo manas vēlmes tikko bija piepildījušās.

– Un jūs varat būt drošs, ka jūsu pakalpojumi neradīs sekas? – ES jautāju.