Viņa man pasniedza salocītu papīra lapu. Es gribēju viņu pamest un aizvākties – kāpēc mans draugs tā rīkojās? Zināju, ka kāds no pils viesiem ziņos par viņas ierašanos, mūsu draudzība nebija noslēpums. Man ļoti nepatika šis noslēpums.

– Nu, kas tur ir? – Šarvai pārcēlās no kājas uz pēdu.

Sajūtot nepatikšanas, es atlocīju lapu un izlasīju: «Šodien pusnaktī aiz vecās noliktavas.»

– Veronija, kas tur ir? – Šarvai čīkstēja.

– Pagaidi.

Es aizgāju no viņas, cenšoties sakopot savas domas. Vēstule nav no drauga, šī maigā būtne neko tādu neuzdrošinās darīt. Vecā noliktava ir viena no vecākajām celtnēm pilī, jo mūra sienas knapi izturēja. Tur neviens negāja, un par to zināja tikai bieži viesi. Man galvā ienāca daudzi vārdi, bet neviens neiederējās vēstules autora lomā. Kāpēc viņiem būtu jāsatiek šīs ēnu mājvietas drūmā īpašnieka līgava? Varbūt Adelfs, bet viņš nav tik traks, lai naktī izlīstu ārā.

– Veronija? – Šarvai sev atgādināja.

Viņa paskatījās uz mani ar bažām.

– Starp audumu, vai esat pārliecināts? Vai to sūtīja Versena Muldija?

– Jā.

Auduma tirgotājs piegādāja preces visām pilsētas bagātajām ģimenēm, ikviens varēja viņu uzpirkt. Vai kalpone, kas iesaiņojusi preces, vai šoferis, vai pils kalpotāji, kas paņēmuši paku.

No istabas zvanīja pulkstenis, un es pārsteigumā pielēcu. 18:00, laiks vakariņām. Nez kāpēc atcerējos aizbildņa viltīgo skatienu – ja nu viņš nolemtu izspēlēt joku? Pēc incidenta ar Isari tas nepārsteigs.

Es nezināju, ko domāt un vai iet. Un biedējoši, un ziņkārīgi, un varētu būt noderīgi. Paldies Dievam, ēdot var nomierināties un lēnām domāt. Es teicu Šarvai sadedzināt zīmīti, izgāju koridorā un devos uz kāpņu pusi. Es centos ātrāk kustināt kājas, lai tikai paslēptos no gleznu visuresošā skatiena. Un aizbildņa istabas durvis bija vaļā un gaidīja mani kā briesmoņa mute.

Tumsas vēstneši ņirgājās, ne mazāk. Man tik ļoti patika doma par brīvību, ka tā šķita īsta, un kļuva grūtāk panest slēdzeni.

Kad es gāju garām atvērtajām durvīm, aiz tām atskanēja balss:

– Veronija, nāc iekšā.

Maiga, nesteidzīga balss, kas gaida piepildījumu – aizbildni. Es sastingu, cerot, ka iztēlojos lietas, bet viņš man atkal piezvanīja. Kāpēc tagad, pēc Adelfa vēstules un apskāviena? Gribēju steigties prom, bet aizbildnis tikai priecātos par iespēju izglītoties.

Es izdvesu, iztaisnoju muguru un uzmanīgi iegāju istabā. Es uzzināšu, kas viņam vajadzīgs, un aiziešu, es neciešu stulbas kaprīzes. Iekšā bija tumšs, pa aizkaru logu nāca tikai gaismas strēmele. Bija redzami drēbju skapju silueti, gulta ar baldahīnu un ādas krēsli, vienā no tiem sakrustotām kājām sēdēja aizbildnis. Melnā zīda fraka mirdzēja un neļāva viņam saplūst tumsā. Uz stāvapkakles bija redzams zelta raksts, un spilgti izcēlās balts kakla lakats.

«Nāc un apsēdies pie manis,» aizbildnis murrāja.

Viņš vāji pasmaidīja, bet nelikās laipns. Vēnu tīkls pie acs izskatījās kā daļa no tumsas, kas viņu ievilka sevī.

Es atbildēju, ka esmu izsalkusi un gribētu iet lejā uz ēdamistabu. Es negrasījos neko vairāk teikt un meklēt izeju – lai aizbildnis spēlē pats, ja viņš vēlas. Viņš aizdomīgi pasmaidīja un paņēma glāzi no galda.

«Jūs varat ieturēt vakariņas šeit.»

– Nē, ēdamistabā būs ērtāk. «Es mēģināju runāt vienmērīgi, bet frāze izklausījās kodīga. Tumsa un vientulība ar šo vīrieti mani satrauca. Pēdējās dienās mēs nebijām daudz redzējuši, bet incidents ēdamistabā nevarēja izmest no galvas.

«Veronija,» viņš samierinājās un iedzēra malku no glāzes, skatoties uz mani pār to, «Es tikai gribēju tevi redzēt mierā un klusumā.» Pajautājiet, kā pagāja vizīte pie vecmātes. Cieniet mani, jūs un mēs tik maz runājam.

Es gandrīz izplūdu smieklos. Mēs daudz nerunājam, jo viņš nevarēja pretoties netīriem jokiem. Droši vien viņš speciāli visur atstāja žurnālus ar netīrām bildēm, lai… nezinu, lai mulsinātu vai izraisītu interesi. Domāju, ka viņam viss būtu paticis.

Ar muguru jutu tukšumu un tumsu gaitenī, kurā varēju paslēpties, tāpēc nebaidījos. Man bija kārdinājums vienkārši apgriezties un doties prom, bet es nolaidu acis un saviju pirkstus uz vēdera. Ļaujiet viņam uzskatīt viņu par pieticīgu muļķi, kurai ir pietiekami daudz.

«Nāc,» aizbildnis iesmējās un nolika glāzi uz galda.

Man pat nebija laika pamirkšķināt, pirms viņš piecēlās un bija man blakus. Aiz manis noklikšķēja durvju slēdzene, gluži kā terasē ar Adelfu, un arī šeit bija drūmi. Tas viss, kā zibens, paredzēja pērkonu no kaislības… kur es kļūdījos? Spītība aizbildni tikai iekvēlināja – Isari samaksāja par mēģinājumu izvilkt roku no galda apakšas. Mans iedomātais apmulsums viņu neuztrauca… vai viņš uztvēra maldināšanu?

Tas nekad agrāk nebija noticis, un es biju neizpratnē, izmisīgi cenšoties domāt taisni. Šajā laikā aizbildnis stāvēja man aiz muguras un aplika man savas rokas.

– Kas notika? Mēs praktiski esam ģimene, vai ne?

Silta elpa pie auss, plaukstas uz pleciem – viss kā uz terases, bet nu jau kļuvis pretīgi. Viņš redzēja, ka es negribu, ka mani samulsina pusmājieni un tā tālāk. Es to redzēju un joprojām daru!

«Veronija,» dziedāja aizbildnis, iebāzdams degunu manos matos.

Viņš pārliecinoši nobrauca ar rokām gar apakšdelmiem un sasniedza vidukli. Gredzeni mirdzēja indīgi, elpa no aizmugures atgādināja spokainu čukstu.

Es pametu savu rupja lomu un atrāvos no viņa apskāvieniem. Pirmajā mirklī gribēju iesist viņam pa seju, iesist ar kāju un kliegt, lai viņš neuzdrošinās viņam pieskarties bez atļaujas! Taču tagad koridora glābjošais tukšums bija pazudis, un aizbildnis aizsprostoja durvis. Pārliecība samazinājās, bet ne dusmas.

«Gandrīz ģimene,» es atgādināju.

Viņš pacēla uzaci un sakrustoja rokas uz krūtīm, kas viņu padarīja vēl biedējošāku.

– Tātad tas ir viss? – aizbildnis samiedza acis un pieklusināja balsi. – Vai tā ir jūsu pateicība par pajumti un aizsardzību? Vai tas ir tavs vārds?

Viņš gandrīz nošņācās un tuvojās man. No attēla pazuda maigums un rotaļīgums, palika tikai skarbs, prasīgs cilvēks. Bet vājš smaids liecināja, ka tā ir izlikšanās, kārtējā stulba spēle, novērojums! Laikam jau ne velti izlikos padevīga – mana griba mani tikai iekvēlināja. Bija par vēlu kaut ko mainīt.

Aizbildnis tuvojās, audums un rotājumi auksti mirgoja, zem acīm gulēja ēnas. Es nevarēju atrast vārdus, es vienkārši atkāpos un meklēju kaut ko, kā sevi pasargāt. Vāzes, krūzes un mazi priekšmeti bija tik tālu, apkārt bija tikai mēbeles. Es šeit biju reti un neatcerējos, kur kas atrodas, es uzdūros krēsliem – istaba it kā atdzīvojās un mēģināja mani noķert.

Pirmo reizi aizbildnis likās bīstams, pirms tam bija tikai samulsis, bet tagad tuvojās un atgādināja kādu no bezsejas portretiem. Tikai gaisma varēja glābt, bet tā palika tālu.

Kā melna, spīdīga dūmaka, aizbildnis veikli pielēca man klāt. Es kliedzu un metos pie loga, man bija vienalga par viņa nodomiem, es to sakārtošu vēlāk. Kājas sapinās svārkos, no tumsas izlēca priekšmeti, no aizmugures atskanēja stutēšana… pāris brīži pilnīgas šausmas un apjukuma. Nedomājot es metos pretī gaismas joslai, kad ap mani apvijās spēcīgas rokas.

«Te viņa ir, īstā Veronija.» «Aizbildnis karsti ieelpoja man ausī, vilkdams, kaut kur vilkdams.

– Neuzdrošinies!

Iespiedu kājas paklājā un cīnījos, bet zaudēju līdzsvaru un gandrīz nokritu. Viņa rokas bija piespiestas pie ķermeņa – nekas nelīdzēja, viņš darīja, ko gribēja!

– Dzīvespriecīga, kaprīza, – man viņas tik ļoti pietrūka. – aizbildnis priecājās, pasmīnēja un atkal spēlējās. ES to ienīstu!

Es viņam pāris reizes iespēru, bet tas nepalīdzēja. Glābošā gaisma pazuda, atstājot tikai tumsu un mēbeļu silueti, kas slēpās kā sargsuņi. Un aizbildņa lielais, cietais ķermenis. Viņš turēja mani sev klāt, viņa mati slīdēja gar manu kaklu, viņa roku siltums sūcas caur manu kleitu.

Stūmiens, raustīšanās, spiediens – tie mani nolieca, un vēderā iespiedās kaut kas plakans un mīksts. Zema atzveltne, jā.