Īpašuma garāžā daudzus gadus stāvēja automašīna, ar kuru mans tēvs bija ilgu laiku izmantojis. Virsbūve vietām bija sarūsējusi, un plostīšanas iekārta darbojās tikai reizi pa reizei, tāpēc gribēju to nodot metāllūžņos, taču priekšnieks mani atrunāja un apliecināja, ka var salabot. Es piekritu un iedevu viņam naudu aparāta nomaiņai.

– Mašīna ir zvērs! Mēs ar puišiem jau esam to izmēģinājuši. Tagad to vairs nevar pārdot kā metāllūžņus. Viņi to nopirks par sešsimt rubļiem.

– Nē, mēs nepārdosim. Es domāju, ka tas jums joprojām noderēs ap māju. Mums vēl nav naudas jaunai mašīnai, tāpēc brauksim ar šo. Nosūtiet kādu uz mūsu māju šodien pusdienlaikā, lai viņš mani aizvedīs uz staciju.

– Tas tiks darīts, Konstantīns Sergejevič! – priekšnieks ziņoja.

Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka man ātri jāatgriežas. Galu galā es nekad nerunāju ar savu vectēvu par Gorinu. Atvadījies no priekšnieka, steidzos mājās.

Iepriecinājis ģimeni ar jauno pavāru, apsēdos pie vectēva gultas un jautāju:

– Pastāstiet man par to, kas notika pēc jūsu tēva nāves, pretējā gadījumā es labi neatceros.

– Jā, es pats to gadu miglaini atceros… Bērēs bija tikai paši tuvākie. Zināju, ka viņš ir zaudējis draugus, jo aizņēmās naudu un neatmaksāja. Taču neviens no viņiem nenāca pēc naudas. Par ko mēs viņiem ļoti pateicamies. Pēc bērēm pagāja divas vai trīs dienas, kad piezvanīja naudas aizdevēja. Pēc viņa sauca vēl divi. It kā viņiem būtu bijusi vienošanās.

– Tātad viņi zvanīja un vienkārši prasīja naudu? Kā būtu, ja viņi melo un tēvs viņiem neko neatņemtu?

«Es arī sākumā neticēju, kad dzirdēju, ka esmu parādā vienam cilvēkam trīsdesmit tūkstošus, otrajam piecdesmit piecus tūkstošus un trešajam visus divus simtus,» vectēvs pakratīja galvu. Man pat balss pazuda no tādiem cipariem.

Es arī domāju, ka tā ir tikai liela nauda. Cik ilgi jāspēlē, lai zaudētu šādas summas? Vai arī likmes bija tūkstošos?

Tikmēr vectēvs turpināja:

– Viņi man atsūtīja kurjeru ar čeku kopijām. Tajos viss bija pareizi: es atpazinu gan parakstu, gan rokrakstu.

– Vai varbūt tie bija viltojumi? Vai arī tēvs jau ir nomaksājis visus parādus un palikušas tikai kopijas? Galu galā mans tēvs pārdeva visu, ko varēja izņemt: gleznas, paklājus, mātes rotaslietas un pat sudraba priekšmetus – es nepadevos.

– Viņi man atdeva čeku oriģinālos pēc tam, kad es viņiem pārskaitīju naudu. Tātad šeit viss ir pareizi.

– Vai esat saglabājis čekus?

– Jā, visi ir šeit. Apakšējā plauktā kartona kastē,» viņš pamāja uz savu grāmatu skapi.

Izņēmu kastīti, ātri apskatīju visu, kas tur bija, un atradu čekus. Es tās uzmanīgi salocīju un ieliku kabatā. Paņēmu arī piezīmju grāmatiņu ar izdevumu uzskaiti, ko glabāja mans tēvs. Man ienāca prātā pašam pārliecināties, ka rokraksts patiešām ir mana tēva rokraksts. Tomēr man šobrīd nebija laika.

– Kas notika tālāk? – izvilku vectēvu no atmiņām.

«Tad Gorins parādījās un visu nopirka,» viņš atmeta rokas.

– Vai tavs tēvs viņu kādreiz pieminēja?

– Es nedzirdēju. Bet Sergejs kļuva ļoti noslēpumains, tiklīdz viņš sāka spēlēt. Tāpēc neizslēdzu, ka viņam varētu būt kāds jauns paziņa, par kuru es neko nezināju.

Šajā laikā istabas durvis atvērās un parādījās Dašas galva.

– Mašīna jau ir pie vārtiem.

Es teicu savam vectēvam ievērot visus ārstu ieteikumus un, atvadoties, izgāju no istabas. Pie ārdurvīm viņš apskāva Dašu un apsolīja ierasties brīvdienās.

– Marija Iļjiņična, pieskati visus šeit esošos. Ja tev ir kādas grūtības vai kaut kas vajadzīgs, nevilcinies man zvanīt,» es pasniedzu viņai savu vizītkarti.

– Labi, Konstantīns Sergejevič. Lai jums labs ceļojums,» viņa atbildēja un viegli pasmaidīja.

Izgāju ārā, iekāpu mašīnā un pavēlēju aizvest mani uz staciju. Pats priekšnieks brauca, tāpēc visu ceļu runājām par muižas lietām.

Vilcienā es noliku tēva čekus un viņa piezīmju grāmatiņu uz galda sev priekšā un sāku pārbaudīt mazo un lielo burtu pareizrakstību. Viss sanāca. Kvītis bija rakstītas mana tēva rokrakstā. Nu, vai tas ir ļoti kvalitatīvs viltojums.

Maskavā ierados vakarā. Laiks šeit bija labāks, bet debesis bija apmākušās ar smagiem pelēkiem mākoņiem.

Nākamajā dienā teorētiskajā nodarbībā par Riftas vērtīgo ārstniecības augu ievākšanu un pareizu izmantošanu manas domas bija par rītdienas reidu. Lai gan Vlads mums apliecināja, ka iesim iekšā pirmie, iekšā tādas pārliecības nebija. Un es pieradu uzticēties sev, jo daudzkārt biju pārliecināts, ka mana intuīcija mani nekad nemaldina.

Agri otrdienas rītā mēs ar visu Uzvarētāju ģildi iekāpām vilcienā. Kā vienmēr braucām kupenā, bet šoreiz bijām četri. Lakstīgala un Vjazovs bija kopā ar mums.

«Trīs gadu laikā es nekad neesmu bijis šajā plaisā.» No kurienes tas radās, jo trīsdesmit gadus nav parādījušies jauni rifti? Vai tiešām viņš ir pazemināts no vidējā līdz zemākajam līmenim? – Lakstīgala neizpratnē jautāja, kad Vlads paskaidroja, kur atrodas Rifta.

«Es dzirdēju, ka daži no tiem laika gaitā kļūst reti.» Saka, ka kaut kur Sibīrijā ir miris Rifts, kurā vispār nekas neparādās,» atbildēja Vjazovs.

– Viņi melo! Tajās vienmēr var kaut ko atrast. Dažiem ir tik auglīga zeme, ka pat to var pārdot,» sašutis bija Naitingeila.

Es nepievienojos sarunai, lai gan man arī likās dīvaini, ka mūsu reģionā ir parādījies vēl viens zemāks Rifts. Vlads klusēja, bet bija skaidrs, ka viņš ir satraukts.

Krievijas impērija. Vaina pie Voroņežas

Katru plaisu ieskauj augsta siena un no augšas pārklāta ar kupolu gadījumam, ja kāds radījums no tā izbēgtu. Tas notika ārkārtīgi reti, taču drošība bija pirmajā vietā. Turklāt postenī bija diennakts apsardze, kurā bija pieredzējuši kaujas burvji, kuri nepieciešamības gadījumā varēja nekavējoties nogalināt briesmoni, kā arī viņi nodarbojās ar Riftu atvēršanu un aizvēršanu.

Mēs tuvojāmies drošības postenim, aiz kura eja uz Riftu spīdēja baltā gaismā. Vlads parādīja mūsu piespēli vienam no apsargiem, taču viņš teica, ka Rifts tiks atvērts tikai pēc pusstundas.

«Tad mēs pagaidīsim šeit,» viņš pamāja.

Mūsu garastāvoklis uzlabojās, jo tas nozīmēja, ka pēc konservācijas Riftā neviena cita nebija, kas nozīmē, ka beidzot varējām nopelnīt labu naudu.

Pēkšņi aiz muguras atskanēja soļi un atskanēja rupja balss:

– «Uzvarētāji», ko jūs, pie velna, darāt mūsu Riftā?

Visa Sīriusa ģilde tuvojās mums. Viņu bija desmit, no kuriem divi jau bija oranžā rangā, bet viņi turpināja medīt ar savu ģildi.

– «Sīrius», jums ir nepareizs datums. Šodien mēs esam pirmie, kas ienāk,» atbildēju un gāju uz priekšu, aizšķērsojot viņiem ceļu.

Siriusa vadītājs Potaps rakņājās savā mugursomā, izņēma piespēli, pacēla to augstu un izsmejoši sacīja:

– Nu, vai tu esi satriekts? Eh-h, «Uzvarētāji» jūs nekad mūs nepārspēsiet.

«Nesteidzies, Potap,» Vlads viņam parādīja mūsu caurlaidi.

Visi saprata, ka notikusi kļūda, un mūs nosūtīja kopā tajā pašā dienā.

– Mēs rīkosimies kā parasti. Pirmkārt, mēs nogalinām visus bīstamos radījumus, un lai tā būtu, mēs atstāsim tos, kas nekož,» Potaps pasmīnēja, un viņa ģildes locekļi uzgavilēja.

– Nu, es nē! Jūs vienmēr esat pirmais, kas ienāk! Tagad ir mūsu kārta! – Lakstīgala iesaucās un draudīgi virzījās uz viņiem.

Šajā laikā pie mums pieskrēja pārstāvis un paskaidroja:

– Kungi, nevajag strīdēties. Manā protokolā rakstīts, ka šajā Riftā galvenokārt ir rūda, akmeņi un vērtīgi augi, tāpēc tas tika pārnests no vidējā līmeņa uz zemāko. Nav arī nekā dīvaina tajā, ka tev iedeva caurlaides uz vienu reizi, jo resursu pietiek visiem.

Neviens no mums negribēja dalīties, bet nebija izvēles, tāpēc pēc pusstundas visi kopā tuvojāmies Riftam.

Es domāju, ka nebūtu labākas iespējas atrisināt domstarpības, un ierosināju:

– Darīsim tā: tā, kura ģilde savāks visvairāk resursu, pirmā iekļūs Riftos. Vai tu piekrīti?