– Tas ir piemērots Jums?
– Jā, protams. «Es ne par ko nesūdzos,» viņa steidzīgi atbildēja.
– Labi. Vai jums ir kādas vēlmes?
– Nē nē. Man viss atbilst,» viņa pirmo reizi sarunas laikā uzmeta man skatienu.
«Tad tu vari iet,» es atspiedos krēslā.
Viņa nedaudz apsēdās, pagriezās un izgāja no kabineta. Es zināju, ka īpašuma ienākumi nepārsniedz trīs simtus rubļu mēnesī. Pavārei būs jāmaksā apmēram tikpat, cik guvernantei, turklāt vectēvam ar katru gadu paliek arvien sliktāk, tāpēc viņam drīz var būt vajadzīga medmāsa. Vienīgā vieta, kur es varu pelnīt naudu, ir Rifts. Bet ģildē «Uzvarētāji» nav iespējams nopelnīt «Sirius» mahināciju dēļ, kuram ir sakari departamentā, tāpēc viņi ir pirmie, kas pēc konservācijas iekļuvuši plaisā. Tas nozīmē, ka man jāpaaugstina mans rangs vismaz līdz oranžam, lai iekļūtu citā ģildē. Vai arī atrisiniet problēmu ar Sirius.
Pirms gulētiešanas es paskatījos uz Dašu, lai novēlētu viņai labu nakti. Marija Iļjiņična sēdēja blakus gultā un pusbalsī lasīja grāmatu.
– Kostja, vai tu ilgi nāc pie mums? – jautāja miegainā māsa.
«Es došos atpakaļ rīt pēcpusdienā.»
– Tik ātri! Bet mēs nemaz neesam bijuši kopā,» viņa nopūtās un salika rokas uz krūtīm.
– Pēc pāris mēnešiem sāksies brīvdienas. Tad mēs dažas dienas pavadīsim kopā. Tagad ej gulēt. Ir par vēlu.
Daša plaši žāvājās un apglabājās zem segas. Mēs ar guvernanti izgājām no viņas istabas.
– Konstantīns Sergejevič, vai drīkstu kaut ko pajautāt? – viņa bailīgi jautāja.
– Noteikti.
– Darijai vajadzīgas mācību grāmatas. Ar jūsu bibliotēku nepietiek, lai mācītu viņai dažus šaurus priekšmetus. «Es jau esmu izveidojusi sarakstu ar to, kas ir nepieciešams,» viņa izvilka no piedurknes salocītu papīra lapu un pasniedza to man.
Es to atlocīju un ieraudzīju septiņu mācību grāmatu sarakstu, kā arī divus atlantus.
– Labi, es nopirkšu visu. Jebkas cits? – es jautāju, redzot kā viņa saburzās.
– Jā… Lieta tāda, ka viņai vajag komunicēt ar vienaudžiem. Viņai pietrūkst draugu.
– Es jums piekrītu, bet mūsu ciemā skolu slēdza pirms pāris gadiem, jo nebija bērnu. Bet es padomāšu par taviem vārdiem.
– Paldies. «Ar labu nakti,» viņa atvadījās un iegāja savā istabā, kas atradās pretī Dašas istabai.
Lēnām gāju pa koridoru, klausoties vēja gaudošanu ārā. Nebrīnīšos, ja naktī snigs.
Kad es piegāju pie sava vectēva istabas, es dzirdēju viņu krākam un gāju garām, lai gan es ļoti vēlējos vēlreiz apspriest šo jautājumu ar naudas aizdevējiem un Gorinu. Ja man būtu nauda, es nolīgtu detektīvu un negrauztu savas smadzenes, bet man tas būs jāizdomā pašam.
Pēc tēva nāves man sāpēja sirds, tāpēc neko neiedziļinājos un nepievērsu uzmanību tam, kas notiek apkārt. Bet tagad esmu apņēmības pilns par katru cenu izšķetināt šo mudžekli un tikt līdz patiesībai.
Tiklīdz es apgūlos, es uzreiz aizmigu. Man atkal bija sapnis, kurā es biju imperators. Šoreiz kopā ar ģenerāļiem skatījos kartē un pārdomāju plānu uzbrukumam kaimiņvalstij. Viss bija tik īsts, ka es pat sajutu tabakas dūmu smaku no pīpes, ko turēju zobos.
Nākamajā rītā, kā gribēju, sāku meklēt pavāru. Es nolēmu viņu meklēt starp mūsu subjektiem, kas dzīvo tuvējā ciematā.
Naktī uzsniga pirmais sniegs, kas gandrīz viss nokusa un palika tikai uz zāles un kritušajām lapām. Uzvilkusi vilnas mēteli un ietinusies šallē, izgāju uz ielas un devos uz ciematu, kas bija redzams starp retajiem bērziem.
Es zināju daudzus savus priekšmetus personīgi, tāpēc pirmā lieta, ko es nolēmu darīt, bija viņiem pajautāt. Tuvākā māja, kas stāvēja netālu no ceļa, piederēja vietējam ārstam Zaharam Jevgeņevičam. Lai gan viņš pats bija kalsns un maza auguma, viņa sieva bija pieklājīga, sarkanvaigu matrona. Man likās, ka šādai sievietei jāprot labi gatavot.
Pēc ilga klauvējiena durvis nedaudz atvērās un parādījās miegainā ārsta seja.
– Jūsu Ekselence? Vai kaut kas notika ar Afanasiju Petroviču? – viņš satraucās.
– Nē, nē, ar vectēvu viss ir tāpat. Lai gan es uztraucos, ka viņam ir vajadzīgs tik ilgs laiks, lai viņš kļūtu labāks. Tomēr tagad esmu atnācis pie tavas sievas,» es atbildēju.
– Tavai sievai? – viņš jautāja un atvēra durvis. – Lūdzu ienāciet. Atvainojiet, jūsu ekselence, ka man bija jāgaida. Vienkārši apgulieties, lai nosnaustos. Es visu nakti nosēdēju pie mirstošās sievietes gultas. Tikai nākamajā rītā viņa atteicās no spoka. Rīt viņi apglabās veco sievieti.
– Viss ir kārtībā. «Es nesteidzos,» es atbildēju.
Kamēr ārsts devās pēc sievas, es paskatījos apkārt. Viņi dzīvoja pieticīgi, bet viņiem bija viss nepieciešamais. Un visur valdīja tīrība un kārtība. Uzreiz redzams, ka viņa ir laba mājsaimniece.
– Labdien, jūsu ekselence. Zahars Jevgeņevičs teica, ka jūs atnācāt pie manis? – aiz muguras atskanēja kautrīga sievietes balss.
Es uzsmaidīju apmulsušajai sievietei. Ārsts stāvēja viņai aiz muguras un arī nenovērsa savu ziņkārīgo skatienu no manis.
– Sveiki. Jā, tev,» es pamāju. – Īpašumam nepieciešams pavārs. Es apsolu astoņdesmit rubļu algu.
Sieviete pagriezās pret savu vīru, gaidot atbildi. Viņš paraustīja plecus un atbildēja:
– Izlemiet paši. Ja tu vari tikt galā, tad ķeries pie tā. Es neiebilstu. Turklāt mums šobrīd nav vajadzīga nauda. Jūsu Ekselence, pirms mēneša piedzima mūsu mazmeita,» viņš lepojās.
– Apsveicu! Es atceros tavu meitu. Šķiet, ka esam viena vecuma.
«Tieši tā, tikai tu esi pāris mēnešus vecāks,» viņš pamāja man un pagriezās pret sievu. – Nu, Ļubuška, vai tu iesi strādāt par pavāru?
«Es iešu,» viņa viegli atbildēja.
– Tas ir lieliski! Tad jau šodien vari sākt pildīt savus pienākumus,» es izdvesu un, atvadoties, izgāju uz ielas. Vismaz es to sapratu. Atliek tikai nopelnīt naudu.
Kad es domāju par naudu, es uzreiz atcerējos nākamo reidu uz Riftu, tāpēc es piezvanīju Vladam.
– Sveiks, Kostja. Viss ir derīgs. Mēs ejam otrdien. «Es jau nopirku biļetes,» viņš apliecināja.
– Un «Sīriuss» vēl nav bijis Riftā? – Es biju piesardzīgs. Tas nemaz nebija kā viņiem.
«Viņi man apliecināja, ka mēs esam pirmie.» Starp citu, departamentā ir jauns darbinieks. Varbūt tāpēc es saņēmu šo datumu. Riftam vajadzētu būt atvērtam otrdienas pusdienlaikā.
«Mums ir jābūt klāt, lai atvērtu,» es pārliecinoši teicu.
– Piekrītu. Tāpēc es nopirku agrākās biļetes. Labāk ir pagaidīt stundu vai divas pie Rifta, nekā savākt drupatas.
Mēs atvadījāmies, un es paātrināju, jo atkal sāka līt viegls lietus. Tikai viņš negāja mājās, bet gan pie priekšnieka. Antons Pavlovičs bija jauns, enerģisks vīrietis, kuru pieņēmām darbā pavisam nesen, taču viņš jau bija paguvis parādīt savu labāko pusi.
Pirmkārt, viņš piespieda strādniekus salabot visu aprīkojumu, kas stāvēja pamests garāžās un nojumēs. Turklāt viņš pats aktīvi piedalījās remontdarbos. Viņš paturēja to, kas varēja noderēt saimniecībā, bet pārējo pārdeva un iegādājās merino aitas. Tagad, kad mums ir ļoti maz zemes dārzeņu audzēšanai, mēs ar vectēvu nolēmām pārdot vilnu un gaļu.
Otrkārt, priekšnieks lika sagatavot zemi pavasara stādīšanai. Tagad vairs nebija nevienas brīvas vietas, uz kuras augtu nezāles vai krūmi. Tiesa, vienu mazu pļaviņu atstājām vasaras aitu aplokam. Bet siens būs jāvāc uz no valsts nomātiem laukiem.
Antons Pavlovičs rosījās pagalmā, tāpēc pirmais mani ieraudzīja un nāca man pretī.
– Konstantīns Sergejevič, labrīt! Kad tu atbrauci? – Viņš pastiepa man pretī savu lielo, kaļķaino plaukstu.
– Labi, Anton Palič! «Es ierados vakar, bet pēcpusdienā es atgriežos Maskavā,» es atbildēju un stingri paspiedu viņa roku.
– Tu laikam atnāci pajautāt par biznesu? Tātad mums viss ir kārtībā. Aitas aug un pēc pāris mēnešiem tās varēs cirpt. Tiesa, es arī pirktu artefaktus ātrai kažokādas augšanai, bet tas pagaidīs. Tie ir dārgi, apmēram divi tūkstoši.
– No pirmās vilnas pārdošanas pērc visu nepieciešamo. Starp citu, jūs gribējāt salabot sava tēva veco automašīnu. Vai notika?
