– Kostja, es nolēmu pārskatīt dažus dokumentus. «Lūdzu, iedodiet man brūno mapi no grāmatu skapja augšējā plaukta,» vectēvs lūdza.

Es gandrīz gulēju, sēdēju vieglā krēslā pie siltā kamīna, tāpēc negribīgi piecēlos un devos uz skapi.

– Šeit ir trīs brūnas mapes. Kurš tev vajadzīgs?

– Ar pagājušā gada kontiem. It kā es maksāju katru mēnesi, bet man izraksta parādu,» viņš neapmierināts nomurmināja.

Es izvilku mapes un ieskatījos katrā. Tad es uzgāju mūsu savrupmājas pirkšanas un pārdošanas līgumu. Tajā nebija nekā īpaša, izņemot to, ka pārdevām greznu māju par santīmiem, jo mums steidzami vajadzēja nomaksāt parādus. Ātri paskatījies uz dokumentu, es grasījos to atgriezt mapē, taču es kaut ko ieraudzīju, nevarēju savaldīties un iesaucos:

– Kas pie velna⁈

– Kas notika? – vectēvs satraucās.

«Princis Gorins nopirka mūsu māju,» es neticēju savām acīm. Arī šeit šī ģimene mani ir izlutinājusi.

– Jā, kas par vainu? – Vectēvs piecēlās no gultas un traucās uz mani.

– Gorini ir bagāti cilvēki. Kāpēc viņiem vajadzīga mūsu savrupmāja? Vai viņi tajā dzīvo?

– Nē, mūsu kaimiņš Fjodors Mihailovičs teica, ka mājā neviens nedzīvo. Viss ir aizvērts un logi aizskarti.

– Kāpēc tad viņš to nopirka? – Es to nemaz nevarēju saprast.

– Es par šo neko nezinu. Galvenais, ka viņš mums palīdzēja un nopirka kaut ko, kas, kā izrādījās, viņam nemaz nebija vajadzīgs.

– Palīdzēja, jūs sakāt? Tātad viņš nopirka trīsstāvu savrupmāju Maskavas centrā par būdiņas izmaksām Maskavas reģionā! Vai tiešām citu pircēju nebija? Es tam nekad neticēšu.

– Kostja, man steidzami vajadzēja naudu. Un tad viņš pats pienāca pie manis un piedāvāja palīdzēt. Man nebija laika meklēt citus pircējus, tāpēc man bija jāpiekrīt viņa noteikumiem,» vectēvs atmeta rokas.

– Kāpēc tāda steiga? Vai kreditori nevarēja pagaidīt nedēļu vai divas?

Vectēvs paskatījās atpakaļ uz durvīm, lai pārliecinātos, ka Daša vēl nav ieradusies, un čukstēja:

– Viņi man deva trīs dienas, lai atgrieztu naudu. Viņi piedraudēja, ka, ja es nokavēšu termiņu, jūs cietīsit. Es nevarēju riskēt ar saviem mazbērniem.

«Pagaidi, pagaidi,» es pamāju ar roku. Es nezināju šīs detaļas, tāpēc gribēju to noskaidrot. – Tātad jūsu tēvs neņēma naudu no bankām?

– Protams, nē. No naudas aizdevējiem. Neviena banka viņam nebūtu devusi tik daudz kredītu.

Apsēdos uz rakstāmgalda malas blakus grāmatu skapim un domīgi mīcīju zodu. Izrādās, ka mans tēvs piedzina parādus no aizdevējiem, un pēc viņa nāves viņi nolēma izspiest naudu no mana vectēva, šantažējot mūs, viņa mazbērnus. Bet no kurienes šajā ķēdē nāca imperatora padomnieks princis Gorins?

– Vectēv, vai tu Gorinu pazini iepriekš?

– Nē. Pirmo reizi redzēju,» viņš paņēma mapi ar rēķiniem un atgriezās gultā.

– Kā šis? Vai viņš parādījās pats? – Es biju pārsteigts. Stundu pēc stundas vieglāk nepaliek.

– Jā. Nākamajā dienā pēc naudas aizdevēju piezvanīšanas mūsu mājā ieradās princis Gorins. Viņš teica, ka pazīst tēvu, un jautāja, vai viņam nav vajadzīga palīdzība. Es viņam visu izstāstīju. Uz ko viņš uzreiz izteica gatavību palīdzēt ar naudu. Atzīšos, sākumā šaubījos, vai pārdot viņam savrupmāju par tādu cenu vai nē, bet tad sapratu, ka tik īsā laikā citus pircējus tomēr neatradīšu. Nākamajā dienā līgums tika parakstīts, un viņa cilvēki man iedeva naudu.

«Es redzu,» es ieelpoju. – Kam jūs pārdevāt rūpnīcu un lielāko daļu mūsu zemju?

– Viņam. Viss tika pabeigts vienas dienas laikā.

Vairāk jautājumus neuzdevu. Un tāpēc bija skaidrs, ka vecākais Gorins parādījās kāda iemesla dēļ. Bet kāpēc viņam tas viss vajadzīgs? Varbūt viņš tiešām bija draugos ar savu tēvu? Vai arī viņš vienkārši izmantoja mūsu ģimenes nožēlojamo stāvokli un nolēma gandrīz par velti iegādāties savrupmāju, aušanas fabriku un zemi?

Pēkšņi es atcerējos pirmo reizi, kad sastapu studentu Gorinu. It kā viņš netīšām gandrīz uzlēja man virsū saldo dzērienu, kas tika izliets banketa laikā pēc svinīgās uzņemšanas akadēmijā. Man izdevās izvairīties, pretējā gadījumā sarkanais, slimīgi saldais šķidrums būtu sabojājis manu vienīgo tērpu. Gorins izlikās, ka kāds viņu ir pagrūdis, bet es zināju, ka tas tā nav. Viss bija iestatījums.

Nākamreiz es viņam uzskrēju pie ārdurvīm. Es jau biju pastiepusi roku, lai atvērtu durvis, un tobrīd tās no spēriena gandrīz izlidoja no eņģēm.

«Ak, Rodionov, es tevi gandrīz nogalināju,» viņš pasmaidīja draugu smiekliem.

– Jūs esat laimīgs cilvēks. Ja tu man būtu iesitis ar durvīm, tu gulētu pie kāpnēm ar lauztām kājām,» es sausi atbildēju.

Apkārt steidzās skolēni un skolotāji, tāpēc Gorins savaldījās, lai gan es redzēju, ka viņš jau sāk vārīties. Kopš tā laika bieži esmu ievērojusi, ar kādu naidu viņš uz mani skatās, kad satiekos. Tomēr es joprojām nevarēju saprast, kāds bija iemesls. Un tagad es uzzināju, ka viss mūsu īpašums pieder viņa tēvam. Man nepatīk viss šis stāsts. Šeit kaut kas ir netīrs.

Šajā laikā pie durvīm parādījās Daša un uzaicināja mūs uz vakariņām. Es palīdzēju vectēvam nokāpt no otrā stāva un apsēsties pie galda.

«Vectēv, tev jāpārvācas uz pirmo stāvu, lai tev nebūtu jākāpj pa kāpnēm,» es teicu un apsēdos viņam blakus.

– Piekrītu. «Es jau domāju pārņemt pavāra istabu,» viņš atbildēja un pastiepa roku pēc nelīdzenos gabaliņos sagrieztās maizes.

– Kur tu vedīsi pavāru? – pasmīnēju un uzliku savā šķīvī gaļu, kas sautēta ar dārzeņiem.

– Mums nav pavāra. Man vajadzēja viņu atlaist. Izrādās, ka viņa nozaga naudu, ko es viņai iedevu par pārtikas precēm. Iepriekš es uz to būtu aizvērusi acis, jo tās ir tikai drupatas, bet tagad mēs neesam tādā stāvoklī. Mums ir jāskaita katrs santīms. Un, ja viņa jau ir paņēmusi kādu citu, viņa turpinās darīt to pašu. Kopš pagājušās nedēļas dzīvojam bez pavāra.

– Kurš tad to visu sagatavoja? Vai tas tiešām tu, Dašenka? – es pagriezos pret māsu un pamāju ar galvu uz ceptu zivju šķīvi un terīni.

Viņa pakratīja galvu un ar pilnu muti atbildēja:

– Šī ir Marija Iļjiņična. Bet es viņai palīdzēju. Paskaties, es sagriezu maizi un nomazgāju kartupeļus.

«Guvernantes darbs ir mācīt un rūpēties par jums, nevis gatavot ēst.» Rīt es atradīšu jaunu pavāru,» es stingri teicu.

Ar mani neviens nestrīdējās, jo visi saprata, ka man ir taisnība. Pēc vakariņām es iegāju kabinetā un teicu Dašai, lai viņa pasauc pie manis guvernanti. Kamēr es viņu gaidīju, es skatījos māsas zīmējumus. Viņa galvenokārt gleznoja dabu, taču bija vairāki portreti: viņas vectēvs, kaimiņu zēns, nepazīstama sieviete un Marija Iļjiņična. Es biju pārsteigts, cik labi Dašai izdevās attēlot guvernantes dziļo, inteliģento skatienu.

Šajā laikā durvis atvērās.

«Te mēs esam,» Daša skaļi teica un pieskrēja pie manis.

Marija Iļjiņična stāvēja pie durvīm un jautājoši paskatījās uz mani.

– Dašenka, ej pārbaudīt savu vectēvu. Jūs nevarat atstāt viņu vienu ilgu laiku, kamēr viņš ir slims. «Ko darīt, ja viņš vēlas ūdeni vai viņam vajag zāles,» es teicu.

Māsa pamāja, izgāja no kabineta un aizvēra aiz sevis durvis. Viņa bija ļoti gudra un saprata, ka es tikai vēlos parunāties ar meiteni viena.

– Marija Iļjiņična, es zinu, ka bez Dašas jūs esat apgrūtināti arī ar mājsaimniecības darbiem, taču es gribu jūs uzreiz brīdināt, ka rīt mājā parādīsies pavārs un jums vairs nebūs jāveic melns darbs.

«Tas man nemaz nav slogs.» Turklāt Daria palīdz it visā,» viņa tikko dzirdami atbildēja.

– Cik ilgi jūs šeit strādājat? – es jautāju un atspiedos ar elkoņiem pret galdu, nenovēršot acis no viņas. Meitene bija brīnišķīgi uzbūvēta un ar vienkārši jauku seju. Viņa bija pilnīgs pretstats slaidajai, elegantajai Lizai, taču viņā bija kaut kas sasodīti pievilcīgs.

«Rīt būs trīs nedēļas,» viņa joprojām neuzdrošinājās paskatīties uz mani.

– Cik liela bija tava alga?

– Astoņdesmit rubļi un naktsmītne.