Dmitrijs Aleksandrovičs, ja tos salīdzina, vārdus izrunāja ne tik izvilkti. Viņš savai balsij nepievienoja viskozu samtu – viņš vienkārši teica vārdus. Nekromantam bija savs runas veids, un tomēr balss bija tāda pati. Ja šiem diviem ir dažādas personības, piemēram, Tayishka un es, tad mani var sagaidīt ļoti nepatīkami pārsteigumi.
– Bet viņa centās! – Elriks spītīgi atkārtoja un kļuva manāmi noraizējies. – Es zvēru uz pirmā kapa pieminekli! Viņa man iesita… un tā steidzās… es viņu kaut kā atradu! Un izglāba mani no gaki!
Vai man nevajadzētu zināt, ka šoreiz viņš runāja patiesību? Bet nekromants acīmredzot bija pārliecināts par kādu savu versiju: Tayishka, uz nebeidzamas pateicības spārniem, bija spiests lidot viņa rokās. Un tas lidotu, ja es neiejauktos. Tātad savā ziņā viņš nekļūdījās. Elriks kļuva bāls:
– Sciacca kungs! Es izpildīju tavus norādījumus ar visu dedzību, uz kādu biju spējīgs, zvēru…
«Ar to pietiek,» viņa sarunu biedrs pat nepacēla balsi. – Cik tu paņēmi no tiem nezinātājiem, kuri viņu augšāmcēla?
Oho, izskatās, ka ziņas te ātri ceļo. Izrādījās, ka pseido-Dmitrijs Aleksandrovičs jau zināja par visu notikušo. Vai arī viņš Elriku pat speciāli sūtīja, droši zinādams, ka nelieši vērsīsies pēc palīdzības? Ja tā… uh, drebuļi.
Elriks joprojām bija ātrs. Es uz mirkli veicu matemātiku savā galvā un izdomāju:
– Man pietiks ar diviem simtiem monētu, Sciacca kungs.
– Atkal labi. Tagad ej.
Elriks atviegloti nopūtās, bet mani pārņēma panika. Tas tā, burtiski visu var iemācīties salīdzinot! Tagad viņš man likās vismaz zināmā mērā pazīstams. Jā, nepatīkams un neuzticams, bet kāds, kuru pazīstu kopš vakardienas! Man nepietika garīgo spēku, lai ļautos šādai greznībai. Tāpēc viņa impulsīvi satvēra viņa elkoni:
– Neej!
Viņš vēlreiz paskatījās pār manu plecu, tad uz mani. Viņš uzlika plaukstu man virsū pirkstiem un, tos satvēris, izrāva no piedurknes. Izspiests:
– Atvienojiet, Olga Sergejevna. Tagad ejiet paši.
Un viņš gandrīz aizskrēja uz izeju, beidzot spēcīgi aizcirzdams durvis. Un viņš neinformēja klientu par maniem nebeidzamajiem elektrības padeves pārtraukumiem. Tāpēc viņš steidzas paņemt atlīdzību un nokārtot kājas.
Ieelpots. Viņa izdvesa. Viņa lēnām pagriezās. Viņa iepleta acis, bet neko neteica.
– Sveika, Taiška.
Neatbildēja. Šeit kaut kas nav kārtībā. Vispirms es pats to izdomāšu, un tikai tad es viņu izlabošu – vai es esmu Taiška vai ne tikai Taiška. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kuram ar Dmitriju Aleksandroviču nebija nekā kopīga. Resns, tups vecis, ar galvu īsāks par mani, pavisam plikpauris. Un viņa seja… viņa seja šķita kā neandertālieša neglīta karikatūra. Vecumu ir grūti noteikt: varbūt piecdesmit gadi vai vairāk, bet nav grumbu. Bet ir neglīts smīns. Negaidījis manu reakciju, viņš spēra soli uz priekšu. Es sarāvos, bet neatkāpos.
«Tu mani, protams, neatceries.» Tu bērnībā bijāt slims…
Šķiet, ka viņš stāstīja to pašu, ko es jau zināju. Bet tajā brīdī es klausījos pārsteigto Tayishku:
– Tas nav viņš! Ne jau viņš!
Es nenolaidu acis no viņa. Viņa viņai pārliecinoši atbildēja:
– Viņš, Tan. Paskatieties tuvāk un klausieties. Es nesaprotu, kas notiek, bet tas noteikti ir viņš.
Viņa tumši brūnās acis bija vienīgais viņa izskats, ko varēja saukt par skaistu. Un tās bija absolūti tās pašas acis, kuras es redzēju reanimatatorā. Pati Tayishka iespiedzās to pamanījusi un apklusa. Jums atkal vajadzēs uzņemt repu vienatnē:
«Sciacca kungs,» ceru, ka atcerējos viņa vārdu pareizi, bet viņš mani neizlaboja, tāpēc es turpināju: «Kāda ir varbūtība, ka tā pati bērnības slimība mani pārņēma jūsu žēlastība?»
Vīrietis izlieca uzaci. Likās, ka viņa smaids kļuvis nedaudz citādāks – kariķēta nicinājuma vietā pārsteiguma piliens. Un skatienā mazliet vērīgāks:
– Es tevi iedomājos pavisam citu.
«Es arī iztēlojos tevi kā atšķirīgu,» es teicu nezaudējot. – Bet tāpat?
Viņš negrasījās atbildēt uz manu jautājumu:
– Tu visu uzzināsi laikā. Šodien jūs varat atpūsties. Jūsu istaba gaida jūs.
– Kas notiks rīt?
Viņa tumšās acis mirdzēja, bet viņa balsī skanēja tas pats samtainais:
«Tu nepavisam neesi tāds, kādu es iedomājos.» Pavisam.
Tiklīdz uz sekundi pagriezos uz atvērtajām durvīm, pa kurām ienāca slīgstoša meitene, tad atkal paskatījos uz sarunu biedru… sarunu biedra vairs nebija. Tukša zāle, un ne dvēsele. Manā pasaulē šādus «nekromantus» sauc par «burvjiem» vai, precīzāk, «buffoons», un šie vārdi, visticamāk, neietver cieņpilnu zemtekstu. Un tomēr man pār muguru pārskrēja nepatīkami drebuļi.
Kalpone lūdza, lai es viņai sekoju. Sākumā es nepievērsu uzmanību viņas balss monotonijai, jo bija iespēja sazināties ar vismaz vienu potenciāli normālu cilvēku:
– Kāds ir tavs vārds?
«Varat man saukt, kā vēlaties, vai arī nezvanīt vispār.» Bet, ja tev noteikti vajag vārdu, tad Maruška,» viņa teica uz vienas nots.
ES apmaldījos:
– Labi… Maruška. Cik ilgi jūs šeit kalpojat?
Viņa neatbildēja. Varbūt viņa pati bija klusa, vai arī viņai vienkārši bija aizliegts ar mani sazināties… Tomēr visvairāk apmulsināja viņas bezgala blāvā balss, un es negrasījos padoties – man bija vismaz kaut kas jānoskaidro.
– Vai tavs meistars ir laipns, Maruška? – atkal klusums atbildē. – Vai Elriks bieži ienāk? Vai tu pazīsti Elriku?
«Protams,» viņa mani pārsteidza, beidzot pieklājoties atvērt muti. «Elriks veic nelielas lietas sava saimnieka labā un ir biežs viesis šajā mājā.
– Vai tev šeit patīk būt?
Un atkal klusums. Mēs traucāmies pa nebeidzamu koridoru. Tagad šī cilvēka nožēlojamā izskata mani novedīs pie īstajām durvīm un atstās bez atbildēm? Nu man nav. Es satvēru viņas plecu un pagriezu pret sevi, atkārtojot jautājumu:
– Vai tev šeit patīk, Maruška?
Un viņa sastinga. Meitene bija diezgan jauna un skaista, bet viņas acis bija… tukšas. Es nevarēju iedomāties labāku definīciju. Pat tukšāka par viņas tukšo balsi. Es satvēru to ciešāk no šīs nepatīkamās atziņas un pakratīju:
– Maruška!
– Jā, Tayishka. Ko tu gribi?
Kādas šausmas… Lelle? Ieprogrammēts noteiktām atbildēm? Es asi izdvesu un centos runāt mierīgāk:
«Es likšu jums atbildēt uz maniem jautājumiem, kas vēl?» Cik ilgi tu esi šajā mājā? Vai arī tev neļauj atbildēt?
«Kāpēc, tas ir iespējams,» viņa paskatījās uz mani ar blāvi zilu stiklu. «Es vienkārši neredzu tam jēgu.» Apmēram septiņsimt gadus.
– Cik daudz?!
– Apmēram septiņsimt gadus.
Lai arī rokas trīcēja, iniciatīvu atdot netaisījos. Jūs vienmēr varat nobīties no atziņas vēlāk.
– Tu dzīvo septiņsimt gadu?!
«Vai es esmu dzīvs?» viņa šķita iegrimusi domās. – Nu tā varētu teikt. Sciacca kungam nepatīk situācijas izmaiņas, un tāpēc paturēja sev visus kalpus, kas bija kopā ar viņu no paša sākuma.
– Atstāj? – Man šķiet, ka sapratu teiktā jēgu. – Viņš tevi augšāmceļ, vai kā?! Cik reizes viņš tevi augšāmcēla, līdz tu pārstāji izskatīties pēc dzīvas radības?
«Tikai viens,» kalpone monotoni atbildēja. «Bet kungam nepatīk troksnis un skandāli, tāpēc viņš mūs daļēji atdeva.» Kāpēc emocijas, ja var strādāt bez tām?
Man vienkārši trūkst vārdu. Un Tayishka iekšā pārvērtās par akmeni. Mēs pat nevarējām to apspriest viens ar otru. Mana istaba izrādījās maza un diezgan mājīga, ja man rūp komforts. Plaša gulta, skapis ar eļļas lampu, drēbju skapis… Bet, tiklīdz Maruška aizgāja, es piegāju pie loga. Tur dārznieks apgriež zarus, te sieviete turpina slaucīt taku, tālumā pie žoga pāris čakli kaut ko zāģē… Nu ko, tie visi ir tādi paši zombiji? Augšāmcēlušās bezemocionālās marionetes, kas septiņus gadsimtus pēc kārtas ir apcirpušas, zāģējušas un slaukušas? Viņa aplika rokas sev apkārt, cenšoties apturēt vēsumu. Pat gaki sabiedrība tagad nešķita tik biedējoša – radījums vismaz prata smaidīt un smējās diezgan cilvēciski! Un šie staigājošie līķi… Nē, jūs nevarat mani nosaukt par histēriski! Bet viss iekšā nedaudz trīcēja no apziņas, ka man apkārt, izņemot pašu kungu, nav nevienas pilnībā dzīvas dvēseles. Tagad man bija bail – vairāk nekā jebkad agrāk. Es jutu patiesas, sāpīgas bailes, kas man atņēma spēku un cerību.
