Pēc divām stundām meitene padevās, un Deivijs nolēma, ka viņi rīkosies bez plāna. Padariet to, kā jums iet. Droši vien tas bija stulbs lēmums, bet viņiem vajag naudu.

Žaneta savāca visas lietas, ko viņi bija izlikuši pludmalē, izņēma no mugursomas divus vienādus tumšus džemperus ar kapucēm un vienu no tiem pasniedza puisim. Viņš to uzvilka reizē ar Žanetu, un pusaudži smējās. Viņus tas viss uzjautrināja. Viņiem šī izklaide šķita uzjautrinoša.

Deivis pāris reizes eksperimentēja ar uguni un saprata, kā apgūt stihiju. Viņam jāparāda uguns visā tās skaistumā, spēkā un postošajā. Galu galā šī spēja ir nāvējoša.

Mīlošais pāris ieradās bankā stundas laikā. Viņi stāvēja pie ieejas un nezināja, ko darīt tālāk. Dāvijs satvēra Žanetes roku un cieši to saspieda. Viņš baidījās par viņu. Galu galā meitenei nebija tādas pašas spējas un viņa varēja tikt ievainota.

Bet tā bija viņa, kura spēra pirmo soli, uzliekot galvā kapuci. Dāvijs darīja to pašu un sekoja viņai. Mana sirds pukstēja krūtīs, mēģinot caurdurt krūtis. Viņš bija nobijies, tik ļoti, ka viņa ceļi padevās.

Banka izrādījās milzīga, iekšā bija daudz cilvēku, pārsvarā darbinieki.

"Kungs Jēzu, cik biedējoši!" – domāja Dāvijs, stāvēdams Žanetas priekšā.

Viņš pacēla roku, un tajā pašā sekundē tā aizdegās. Strādnieki, kuri uzreiz pamanīja atbraukušos pusaudžus, bija nobijušies. Viņi nekad agrāk neko tādu nebija redzējuši. Viņi bija šokēti.

– Mums vajag naudu, un daudz no tās. Mēs tev nenodarīsim nekādu ļaunumu, ja tu izdarīsi mums nelielu labvēlību un aizvedīsi mūs uz noliktavu,” Deivijs pavēlēja, viņš mēģināja padarīt savu balsi stingrāku, taču tā nodevīgi trīcēja.

Bankas darbinieki stāvēja nekustīgi.

"Es teicu, aizvediet mūs uz glabātuvi!" – Deivijs iesaucās, negaidot to no sevis. Viņa roka sāka degt intensīvāk, un viņš juta, ka arī viņa otro plaukstu apņem uguns. Tad puisis sāka pamatīgi krist panikā.

Žaneta to nepamanīja uzreiz, jo viņu aizrāva koncentrēšanās uz darbiniekiem. Viens no viņiem izsauca policiju.

"Viņi izsauc policistus," meitene krita panikā, un tad viņa pamanīja Deivija stāvokli.

Uguns izplatījās pa visu ķermeni, puisis zaudēja kontroli pār to. Viņš pagriezās pret meiteni, kura nobāla no redzētā. Žaneta paspēra pāris soļus atpakaļ, un pēc sekundes Deiviju pilnībā pārklāja spilgtas liesmas.

Žaneta nevarēja uz to paskatīties, un viņas sirdi plosošais kliedziens atbalsojās visā telpā.

Policisti ieradās un sastinga uz bankas sliekšņa, šokēti lūkodamies uz degošo puisi un kliedzošo meiteni.

Un Dāvijs juta tikai enerģijas un siltuma pieplūdumu. Bailes ir pazudušas. To aizstāja apziņa par savu spēju pilno spēku. Ja viņš vēlētos, viņš varētu nogalināt visus, kas bija istabā.

Viņš to sajuta un tajā pašā mirklī uz policijas pusi aizlidoja uguns lode. Cilvēkiem izdevās izvairīties, par prieku Žanetai un puiša skumjām.

Meitene sāka atkāpties, neticot savām acīm. Viņa nekad nebūtu domājusi, ka Dāvijs ir spējīgs uz ko tādu.

Vaina bija uguns, tik briesmīgs un nekontrolējams elements, kas spēja uzvarēt Devi apziņu, padarot viņu par briesmoni.

Ugunsbumbas lidoja cauri bankas ēkai, biedējot cilvēkus un radot haosu. Deivijs meta čaulas, nekam nepievēršot uzmanību. Pat līdz policijas šāvieniem.

Jā, viņi nolēma atklāt uguni uz pusaudzi, kurš mēģināja viņus nogalināt. Un šī darbība Žanetu biedēja ne mazāk kā satrakušo puisi. Viņš varētu nomirt.

Un tieši tajā brīdī nezināms spēks pārņēma meiteni. Viņa pieskrēja tuvāk policijai, cerot vismaz mēģināt viņus apturēt. Viņa pat uzreiz nepamanīja, kā pret viņu lidoja milzīgs uguns šāviņš.

Žaneta apgriezās brīdī, kad bumba atradās pāris metru attālumā no viņas. Meitenes seja savijās šausmu grimasē. Viņa nolika rokas sev priekšā, saprotot, ka tās ir viņas beigas.

Un tieši tajā brīdī, kad meitene aizvēra acis, viņas priekšā parādījās ūdens siena, kas apturēja bumbu. Žaneta kliedza un nolaida rokas. Ūdens pazuda, it kā tas nekad nebūtu bijis.

Meitene saprata, ka viņa to izdarīja. Ka arī viņa kļuva neparasta.

Žaneta iztēlojās milzīgu ūdens bumbu, un tā acumirklī parādījās viņas priekšā. Policija pārtrauca šaut. Ar vienu rokas mājienu meitene lika ūdens bumbai lidot pretī Dāvijam. Ūdens viņu atdzesēja, uguns pazuda, un pārsteigtās publikas priekšā stāvēja nobijies un slapjš puisis, kura drēbes, pārsteidzoši, bija neskartas.

Meitene satvēra Dāviju aiz rokas un burtiski izvilka viņu no bankas ēkas. Neviens neuzdrošinājās viņus apturēt, jo viņi saprata šo pusaudžu spēku un viņu mirstīgās briesmas.

* * *

Elīnu nevarēja dabūt pie prāta. Ap viņu pulcējās ārstu un medmāsu pūlis, kuri nevarēja saprast viņas ģīboņa iemeslu.

Tikai pēc pāris minūtēm meitene atvēra acis un bailēs paskatījās uz apkārtējiem cilvēkiem. Un tad viņa pēkšņi uzlēca no grīdas.

"Klusi, Elīna," saka doktore Rota, satverot viņas roku.

– Dievs, kas tikko notika? – Elīna trīcošā balsī jautāja.

–Tu zaudēji samaņu. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka tu uztraucies. Vajag atpūsties, doties mājās, pagulēt.

Meitene pamāja ar galvu un ātri izgāja no tualetes. Viņa lieliski atcerējās, kāpēc viņa noģība. Bet viņa nespēja tam noticēt. Pārģērbusies no slimnīcas halāta, viņa ātri devās mājās.

Dzīvoklis bija tukšs un kluss. Elīna nostājās pie ārdurvīm, tad noslīdēja pa sienu un sāka raudāt. Viņa jutās kā vājš, kas baidās no kaut kādas optiskas ilūzijas vai ilūzijas. Galu galā neredzamība nevar būt realitāte. Viņa nav seriālā vai filmā, tā ir dzīve, un tā šeit nenotiek.

Elīna pacēla galvu, noslaucīja asaras un ievilka elpu. Viņai ir jāaizmirst tas, ko viņa redzēja tualetē. Viņai tas vienkārši jāuzskata par halucinācijām.

Nav spēju, nav superspēju. Tas viss bija stress.

Tā meitene izņēma no somas telefonu un uzrakstīja Sārai ziņu, ka vēlas viņu satikt kafejnīcā. Viņa dabiski piekrita.

Pēc trīsdesmit minūtēm viņi apsēdās pie galda lētā iestādē un pasūtīja sev nelielu picu. Sāra priecājās, ka draudzene viņu izvedusi pastaigāties, jo meitene pārsvarā sēž mājās un skatās filmas.

"Pasūtīsim jūras velšu picu," Sāra iesaka, un Elīna piekrīt. Tagad viņai ir vienalga, kāda pica viņai ir.

Viesmīlis pieņēma pasūtījumu un meitenes sāka runāt. Sāra runāja par jaunu draugu, kurš viņai tik ļoti patika. Un Elīna tikai ik pa laikam pamāja ar galvu un pasmaidīja.

Pica tika atnesta diezgan ātri un nākamās trīsdesmit minūtes meitenes ēda šo gardo ēdienu. Elīnai bija ērti ar Sāru, viņa pat aizmirsa par neseno incidentu. Un viņai tas bija labi.

Līdz brīdim, kad mans draugs aktualizēja medicīnas tēmu. Sāra pastāstīja, kā viņa izglāba puisi savā maiņā. Elīna uzreiz atcerējās ievainoto meiteni, kura atradās uz dzīvības un nāves sliekšņa. Visi notikumi pazibēja viņas acu priekšā, un viņas rokas trīcēja.

Sāra nepamanīja draudzenes paniku, tāpēc viņa turpināja stāstīt stāstu, uzsverot rāpojošās detaļas.

Meiteni pārņēma panika. Viņa nespēja savaldīt savu ķermeni, kas trīcēja, it kā viņai būtu drudzis. Pēkšņi rokas atkal kļuva neredzamas un Elīna tās pēkšņi nolika zem galda. Un tikai pāris minūtes vēlāk meitene izskrēja no kafejnīcas ēkas, atstājot šokēto Sāru.

Acīmredzot šī briesmīgā spēja viņu nekad neatstās vienu, un meitene vienkārši kļūs traka.

* * *

Elektrība izskrēja cauri Keileba ķermenim. Viņš juta, ka ir kļuvis stiprāks. Tas bija nezināms maģisks spēks, ko viņš nekad nebija pazinis vai redzējis.

Kālebs pat nepamanīja, kā Mārtins piecēlās no dīvāna un pienāca viņam tuvāk. Viņš atradās pāris metru attālumā un juta enerģiju, kas plūst no Kaleba.

Puisis pagriezās, viņa rokās dzirkstīja mazs zibens. Mārtiņš stāvēja nekustīgi, skatījās uz savu draugu un neticēja savām acīm.

Un tad viņš pastiepa roku.

– Nē, Mārtiņ, nedari tā! – Keilebs iesaucās, bet bija jau par vēlu. Puisis pieskārās viņa rokām un tūkstošiem ampēru gāja cauri viņa ķermenim.