Pusaudži tika notverti. Pārdevējas un veikala konsultantes šokā noskatījās uz notiekošo un nekustējās. Kūpers vēlējās, lai viņam būtu iespēja izdzēst noteiktus mirkļus no savas atmiņas.

Islijs un Kūpers izveda pārbiedēto pāri no veikala, neaizmirstot samaksāt par kleitu. Aizveduši pusaudžus aiz mājas stūra, viņi palaida vaļā. Dāvja rokās uzreiz iedegās spoža liesma, un Žanetas priekšā izveidojās neliela ūdens bumbiņa. Kūpers pārsteigts par redzēto nosvilpa.

"Ak, es nevaru lepoties ar tādām spējām kā jūs…" Kūpers iesāka, un viņam uzreiz lidoja uguns bumba.

Aili reaģēja ātrāk nekā vīrietis un nekavējoties apturēja šāviņu. Viņa bija pārsteigta, cik viņai tas bija viegli, tiklīdz viņa kaut ko iedomājās, viss izdevās uzreiz. Viņai vairāk sāka patikt telekinēze.

Dāvja acis bailīgi raudzījās uz gaisā sastingušo bumbu, un Aili to svieda pret sienu. Tas avarēja, atstājot tikai nelielu pelēku dūmu mākoni, kas pēc dažām sekundēm pazuda.

– Pietiekami! – meitene kliedza. – Mēs tevi nenogalināsim. Mums ir tāda pati problēma kā jums. Man ir telekinēze, Kūperam ir superspēks.

"Mēs jums neticam," Deivijs atbildēja, veidojot jaunu uguns bumbu.

Aili nopūtās, gatavojoties novirzīt nākamo šāviņu.

"Dāvi, esi kluss, klausīsimies viņus," sacīja Žaneta, kura noņēma ūdens bumbu un uzlika roku uz mīļotā pleca.

"Mani sauc Kūpers Raiss, jūs droši vien zināt par mani kā par vitamīnu radītāju, ko dzērāt un guvāt spēku," Kūpers iesāka.

"Es nedzēru šīs tabletes," Žaneta viņu pārtrauca.

Kūpers bija pārsteigts.

"Kur tad tu ieguvi savas spējas?"

Meitene paraustīja plecus.

– Man nav ne jausmas. Acīmredzot pie tā visa nav vainīgas tabletes.

– Ko tas nozīmē? – Aili pārsteigti jautāja.

– Mums tas būs jānoskaidro.

–Vai jūs varat noņemt šīs spējas? – Žaneta jautāja, cerot uz pozitīvu atbildi.

– Ja noskaidrosim šo spēku rašanās patieso cēloni, tad mēģināsim. "Es neko nevaru apsolīt," Kūpers atbildēja.

Dāvijs gribēja kliegt uz Žanetu, jo viņš nevēlas zaudēt savas spējas un dzīvot garlaicīgo dzīvi, kāda viņiem bija agrāk. Viņš juta, ka, pārvaldot uguni, viņš var visu. Visi sliktākie plāni.

– Mēs vēlētos, lai jūs nāktu mums līdzi. Atliek atrast trīs cilvēkus, kuriem, iespējams, ir pilnvaras, ”sacīja Kūpers.

"Tu un es nekur neiesim," Deivijs atteica, un Žanete uzmeta viņam dusmīgu skatienu. Nez kāpēc meitene šiem cilvēkiem ticēja, ka nesaskatīja tajos briesmas, ko redzēja Dāvijs. Viņai bija vajadzīgs atbalsts.

– Labi, tāpēc policisti tevi noķers un aizvedīs uz kādu laboratoriju, lai ar tevi varētu eksperimentēt. Vai tu gribi šo?

– Mūs nav tik viegli notvert.

– Nu jā. Es to pamanīju veikalā. Tu īsti tur neslēpies.

– Tā bija mana ideja doties uz to veikalu, – Žaneta viņu pārtrauca. "Kaut kas mani tur ievilka." Dāvijs bija pret to, bet es viņu pārliecināju. Acīmredzot mums bija lemts satikties.

Visi par to domāja, jo šāda sakritība tiešām pārsteidz. Viņi satikās tik dārgā boutique… Te noteikti bija kaut kas netīrs.

"Mēs dosimies tev līdzi, ja liksiet policistiem par mums aizmirst," Deivijs noteica savu nosacījumu.

Kūpers otrreiz nožēloja, ka viņam nav iespēju izdzēst atmiņu, būtu vieglāk tikt galā ar policiju.

– Labi, mēs kaut ko izdomāsim. Tagad ejam uz viesnīcu, un, lūdzu, vairs neizmantojiet savu spēku.

Deivis iesmējās, pārvilka kapuci pār galvu, un viņi visi devās uz viesnīcu. Aili saprata, ka viņu vakariņas restorānā ir atceltas, un viņas dvēsele uzreiz kļuva skumja. Bet viņa ļoti gribēja šo randiņu ar Kūperu…

Rens un Čārlijs sēdēja viesnīcas istabā, viņi pārsvarā klusēja, nezinādami, par ko runāt. Puisis saprata, ka šīs ir mierīgās un laimīgās dzīves beigas, kas drīz sāksies. Drīz pasaulē nākošā meita zinās, ka viņas tēvs ir briesmonis ar kādām dīvainām spējām. Viņš to negribēja.

Islijs, Kūpers un iemīlējies pāris Renam un Čārlijam istabā ieradās negaidīti, jo domāja, ka jau sen ir prom, un, ieraugot Dāviju un Žanetu, bija pavisam pārsteigti.

– Kā jūs tos atradāt? – Čārlijs jautāja.

"Nejautājiet, tas ir pārāk dīvains stāsts," sacīja Aili un apsēdās uz krēsla.

– Kādas spējas jums abiem piemīt? – Žaneta jautāja, skatoties uz Čārliju.

"Man ir atjaunošanās, Čārlijam vispār nav spēju, viņa ir tikai mana līgava, un tā sagadījās, ka es viņu ievilku šajā visā," sacīja Rens.

– Starp citu, mēs īsti neesam tikušies. Protams, jūs zināt mūsu vārdus, bet mēs nezinām jūs visus.

–Tu mani jau pazīsti. Meitene ar telekinēzi ir Eilija, viņš ir Rens, un viņa līgavu sauc Čārlijs,” Kūpers iepazīstināja visus.

Dāvijs klusēja. Viņam vairs nepatika visa šī komanda. Lai gan grūtnieces Čārlija skats viņu nomierināja, jo viņa šķita nekaitīga.

"Man šķiet, ka tas ir sākums kaut kam pārsteidzošam un interesantam." Sasodīts, mūsu spējas ir neticamas! "Man ir bail iedomāties, kādi spēki ir citiem cilvēkiem," Aili apbrīnoja.

"Manuprāt, tas ir foršāk par manu bezjēdzīgo atjaunošanos," Rens atbildēja, un visi smējās. Dāvja sejā parādījās pat īslaicīgs smaids.

Jaunā diena bija produktīva. Vakar viņi atrada divus nemierīgus pusaudžus, kuri tagad guļ blakus istabā. Uguns tika neitralizēta, bet Ūdens daudz nepretojās. Kūpers gulēja savā "suite" numurā un domāja par Isliju. Pareizāk sakot, par atceltu datumu. Un viņš cerēja, ka kādreiz viņiem būs otrā iespēja…

Pati Aili gulēja līdzīgā istabā gultā, taču viņa domāja nevis par randiņu, bet gan par Dāviju. Meitene redzēja, ka puisis viņiem nemaz neuzticas, un viņa bīstamais spēks viņu neprātīgi nobiedēja, jo pusaudzis jebkurā brīdī varēja zaudēt savaldību un visus nogalināt.

Rens stāvēja vannas istabā un skatījās uz savu atspulgu spogulī. Viņš joprojām nevarēja samierināties ar domu, ka ir izdarījis noziegumu. Viņš droši vien cietīs visu atlikušo mūžu.

Vakar viņi no policijas datu bāzes izdzēsa visu informāciju par Deiviju un Žanetu. Protams, tas pilnībā neapturēs viņu noķeršanu, taču ievērojami palēninās to. Šajā laikā viņiem būs laiks aizbēgt no valsts, meklējot citus cilvēkus, kuri lietojuši tabletes.

Viņu nākamais plāns bija apstāties Filadelfijā un meklēt Sāru. Viņiem ir viņas adrese, tāpēc viss būs daudz vieglāk nekā ar Deiviju un Žanetu.

Deivijs gulēja blakus joprojām guļošajai Žanetai. Viņš paskatījās uz viņas skaisto seju un izbrauca ar roku caur viņas tumšajiem matiem. Viņš gribēja, lai meitene būtu drošībā un kaut kur tālu no viņa. Galu galā spēks, ko viņš bija ieguvis, varēja viņu pārņemt jebkurā brīdī. Viņš to juta, sajuta spēku, spēku, autoritāti… Viņam tas patika, un tajā pašā laikā tas viņu nostādīja šoka stāvoklī.

Tad bankā Dāvijs gandrīz nogalināja Žaneti. Viņš nespēja pretoties dusmām, kas apklāja viņa acis ar tumšu plīvuru. Nekāda iekšēja cīņa nevarēja apturēt trakojošo spēku. Uguns izrādījās viņa lāsts.

Bet pats ļaunākais nebija pat viņā, bet Žanetā… Viņa kaut kā arī saņēma šo sasodīto spēju, kas, iespējams, arī varēja iziet no kontroles – tas ir laika jautājums. Protams, Žaneta var nepakļauties stihijai…

Deivis pieņēma, ka viņam būs jāuzticas šiem cilvēkiem, jo viņi viņiem palīdzēja. Policija, kas viņus meklēja, bija milzīga problēma turpmākajā dzīvē. Pusaudžiem būtu nemitīgi jāslēpjas, jābaidās no katra čaukstiņa un svešiniekiem, un tāda dzīve nav Žanetai.

Kūpers savāca lietas, kuras viņam vakar bija izdevies sakārtot savā istabā. Viņš gribēja doties prom agri, jo, jo ātrāk viņi ieradīsies Filadelfijā, jo ātrāk viņi atrisinās visas problēmas un atgriezīsies Mineapolē kā vesela zaudētāju komanda.

Viņš saprata, ka tālāk viņu sagaida eksperimenti un mēģinājumi atrast zāles pret jebkādām izredzēm. Tas nebūs viegli, tas prasīs ilgu laiku, bet viņš ir gatavs mēģināt, gatavs glābt šos cilvēkus, kuri burtiski ienīst pārmaiņas savā dzīvē.