Otrkārt, nav jēgas piespiest. Finanšu izglītība nav saistīta ar bērna interesi par finanšu tēmu. Tas ir par to, kā piesaistīt bērna interesi, praktiski izskaidrot personīgo finanšu principus un veidot prasmes.

Treškārt, jūs nevarat izteikt trauksmi un savu negatīvo attieksmi pret naudu. Katram no mums var būt negatīva pieredze personīgo finanšu jomā un mijiedarbībā ar finanšu iestādēm. Dažreiz vecāki var pārnest negatīvas emocionālas konotācijas uz diskusijām par šo tēmu ar saviem bērniem. Protams, labāk nelolot negatīvus uzskatus par naudu un mēģināt racionāli apspriest finanšu jautājumus.

Lieliski saprotu, kā jūtas vecāks, kurš jau sen nolēmis, ka bērnam ir svarīgi mācīt finanšu pratību un viņš to darīs, bet nemitīgi to atliek, vienkārši nesaprotot, ar ko sākt. Šis vecāks periodiski apvaino sevi, ka laiks iet, un viņš ir neaktīvs. Ir ieskatu mirkļi, un viņš kopā ar bērnu lasa attiecīgas grāmatas, spēlē ekonomiskas spēles, runā par naudu, taču nepamet sajūta par šo darbību nesistemātiskumu. Tā mijas miera mirkļi un ieskatu mirkļi.

Diemžēl (vai par laimi) šeit neizdosies tā, kā mūzikā vai sportā: iedod skolotājam vai trenerim, un bērns tiks iemācīts; tur ir nepieciešama vecāku līdzdalība, bet galvenais slogs gulstas uz skolotāju vai treneri.

Finanšu izglītībā vecākam ir vadošā loma. Finanšu izglītība nav teorija, bet gan prakse, ar kuru bērns saskaras pastāvīgi, katru dienu un kuru vada vecāki.

Tajā pašā laikā pašmācība finanšu pratībā, kursi, spēles, rokasgrāmatas, grāmatas un karikatūras – viss darbojas!

Bet tas darbojas, ja vecākiem ir izpratne par tā saukto bērna kustības trajektoriju finanšu izglītībā. Kad vecākam ir priekšstats, kad, ko un ar ko mācīt. Māte jūtas pārliecināta un mierīga, ja saprot, ka šeit viņa var patstāvīgi izveidot bērnam ieradumu, šeit viņai ir jāmācās no pasniedzējiem, šeit pietiek izspēlēt dažus spēles ciklus un pielietot prasmi praksē, utt.

Jums ir šī grāmata jūsu rokās. Tas nozīmē, ka jums ir iespēja sākt sistemātiski apgūt finanšu pratību.

Un jā, finanšu izglītībā darbojas abi principi: “nekad nav par vēlu sākt” un “jo ātrāk, jo labāk”.

Prioritātes, finanšu mērķi, ienākumi, izdevumi, ieradumi, prasmes, bankas, aizdevumi, noguldījumi, finanšu domāšana, finanšu organizācijas un vēl daudzas jo daudzas citas tēmas, kas saistītas ar naudu un finansēm kopumā – ar to mēs sastopamies, iedziļinoties finanšu pratības jautājumos , tostarp bērniem.

Kā šeit neapjukt? Ir tik daudz kas jāsaprot un, galvenais, jāsaprot, ar ko sākt, ko mācīt kādā vecumā.

Atvērtajos informācijas avotos mēs varam viegli atrast sarakstu ar to, kas finansiāli izglītotam cilvēkam būtu jāzina, jāsaprot un jāspēj darīt. Šo sarakstu varat viegli atrast arī patstāvīgi, taču mēs nekoncentrēsimies uz zināšanu un prasmju sarakstu, bet gan mēģināsim izprast loģiku.

Vispirms nedaudz precizēsim, ko nozīmē termins “finanšu pratība”.

No vienas puses, ar finanšu pratību mēs saprotam zināšanas un prasmes, kas palīdz risināt ikdienas finanšu problēmas: veikt pirkumu vai ne; atrast sev izdevīgu pirkuma iespēju; sadali savus ienākumus tā, lai ar tiem pietiktu obligātajiem/vēlamajiem izdevumiem un saviem finanšu mērķiem; droši veikt maksājumu; izvēlēties pareizo ieguldījumu utt.

Savukārt finanšu pratība ietver tādas prasmes kā prasme izvirzīt mērķi (šajā tēmā – finanšu mērķis), atrast un analizēt informāciju, spēju noteikt prioritātes, sastādīt plānu mērķu sasniegšanai u.c.

Treškārt, mūsu finanšu uzvedības modeļus ietekmē tas, ko mēs domājam par naudu, par nopelnīšanas iespējām, par sevi, par bagātiem cilvēkiem un bagātības pieejamību kopumā. Tie ir tā sauktie uzskati, saskaņā ar kuriem mēs bieži pieņemam lēmumus un rīkojamies. Tas var būt mazāk par finanšu pratību, bet vairāk par informētību. Taču finanšu pratībā, tāpat kā citās jomās, izpratnes līmenim ir liela nozīme.

Faktiski otrā puse ir prasmes, kuras mēs pielietojam konkrētās situācijās no pirmā saraksta. Un mēs tos piemērojam saskaņā ar pieņemtajiem lēmumiem, pamatojoties uz mūsu pārliecību, uz trešo pusi. Tā viss ir savstarpēji saistīts.

Ideālā gadījumā, mācot finanšu pratību, mums ir svarīgi ņemt vērā visus iepriekš minētos aspektus.

Ja tagad ir vēlme grāmatu aizvērt, jo šķiet par grūtu, pagaidi – pamazām, grāmatu lasot, viss sanāks vienā bildē.

Nedaudz vēlāk aplūkosim finanšu pratību pēc vecuma un kā soli pa solim attīstīt finanšu prasmes un ar kuras palīdzību varam iemācīt bērnam prasmīgi pārvaldīt finanses.

Tikmēr apskatīsim pamatlietas, kuras bērnam ir jēga saprast un ar kurām ir vērts uzsākt bērnu finanšu izglītību.

Atcerēsimies, vai esat saskārušies ar situāciju, kad bērns visam veikalam kliedz: “Mammu, lūdzu, nopērc!” Nav pārliecināšanas vai komentāru, piemēram, “Kāpēc jums ir vajadzīga šī rotaļlieta? Mājās ir tāds pats!" vai "Nav naudas!" nepalīdzi. Viss, par ko šajā situācijā visbiežāk domā vecāki, ir paņemt bērnu un ātri pamest veikalu.

Bērnu psihologi, visticamāk, šo situāciju komentēs savā veidā. Taču no finanšu pratības viedokļa šī ir pirmā pazīme, ka ģimenē finanšu izglītības nav vai tā ir nepietiekama. Kāpēc? Tagad viss kļūs skaidrs.

Mums apkārt ir tik daudz informācijas par to, kādā vecumā ar bērnu nodarboties ar finanšu pratību, kā pareizi dot kabatas naudu, ko un kādā vecumā bērnam ir jēga mācīt no finanšu izglītības viedokļa, daudz no praktiskiem materiāliem. Kā saka daudzi vecāki: "mana galva griežas…". Kur sākt? Ja vecāks nolemj sākt finansiāli audzināt savu bērnu, kam vispirms jāpievērš uzmanība?

Ja mēs izejam no tā, ka jēdziens “personīgās finanses” lielā mērā ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu, izvēli, par prioritātēm, tad vispirms ir jēga pievērst uzmanību tam, lai palīdzētu bērnam sākt saprast savas vajadzības, vēlmes. To var darīt jau no mazotnes.

Kā mēs saprotam, vajadzības ir tas, kas mums ir nepieciešams, lai uzturētu dzīvi sev ērtā līmenī. Ir svarīgi runāt ar bērnu par viņa paša vajadzībām un par vispārējām ģimenes vajadzībām un par katra ģimenes locekļa vajadzībām. Pamats tālākai finanšu izglītībai ir bērna izpratne, ka pastāv gan ģimenes vajadzības, kas nepieciešamas ērtai dzīvei visiem tās locekļiem, gan arī mammas, tēta un bērna atsevišķās vajadzības.

Ir grūti apmierināt visas vajadzības, jo tās parasti ir neierobežotas. Šajā grāmatā mēs runāsim par tām vajadzībām, kuru apmierināšanai nepieciešami finanšu līdzekļi. Mums pastāvīgi jāiegādājas pārtika, jāmaksā par komunālajiem maksājumiem, jāatjauno drēbju skapis utt. Līdzekļus minimālo dzīves pamatvajadzību apmierināšanai klasificējam kā obligātus izdevumus, taču ir arī vajadzības pēc iespaidiem, atpūtas utt. Izdevumi tām vajadzībām, kuras to dara nepieder pie dzīvībai nepieciešamā minimuma, mēs, kā likums, saucam par “vēlamu”. Kategorija starp obligātajiem un vēlamajiem izdevumiem zināmā mērā ir patvaļīga un dažādās ģimenēs atšķiras. Kas tavā ģimenē tiek uzskatīts par obligātiem izdevumiem (bez kā nevar iztikt), kas par vēlamiem izdevumiem (no kuriem vajadzības gadījumā vari atteikties), izlem pats. Būtībā gradācija ir atkarīga no ģimenē pieņemtajām vērtībām un dzīves līmeņa. Dažiem maksas pulciņi bērnam un peldbaseins vecākiem ir obligāti izdevumi, jo veselīgs dzīvesveids un izglītība ir prioritāras vērtības ģimenē. Dažiem maksas klubi un peldbaseins tiks uzskatīti par vēlamiem izdevumiem, jo veselīgs dzīvesveids un izglītība ir mazāka prioritāte salīdzinājumā ar citām vērtībām. Nav jēdziena “pareizi/nepareizi”, “labi/slikti”. Ir ģimenes vērtības un to prioritāte ģimenes locekļiem.

No 5–6 gadu vecuma bērns var apzināties savas vajadzības un vēlmes. No 6-7 gadu vecuma bērns spēj atšķirt obligātos un vēlamos izdevumus.

Bet, redz, par iekārojamu var uzskatīt arī tādu pirkumu, ko bērns jau sen ir gribējis. Iegādājies dārgu lietu, viņš to bauda ilgu laiku, tas viņam rada daudz pozitīvu emociju. Šādi pirkumi var padarīt mūsu dzīvi priecīgāku.