Vīrietis nospieda abus sprūdus, un tumsā plosījās šautenes salvete. Zvērs, izdarījis kūleni, nokrita uz kāpnēm, noasiņojot kaut ko līdzīgu zaļganām asinīm. Īpašuma īpašnieks steigā pārlādēja ieroci, domādams izbeigt elles nārstu. Tomēr tam nebija lemts notikt: miglas mākonis pacēlās augstāk līdz pakāpieniem un apņēma radījumu. Pēc nejaušības principa izšāvis tumsā, Kungs steidzīgi atgriezās mājā un, to nemanot, trīcošām rokām sakrustoja. Tad viņš pārlādēja ieroci, apsēdās uz grīdas iepretim ieejai, pavēra tēmēkli tur un, nenovērsdams skatienu no durvīm, turpināja gaidīt.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskārās ozola galotnei, ķieģeļu mājas durvis nedaudz pavērās un pavērās Montija nekoptā galva. Dārznieks piesardzīgi paskatījās apkārt, tad izgāja ārā un klejoja uz savrupmāju. Savās rokās viņš satvēra tēva Jakova dāvināto krucifiksu. Uzkāpis pa kāpnēm, viņš uzmanīgi paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja neparastu ainu: saimnieks gulēja šūpuļkrēslā, stāvot pretī ieejai. Zem segas, ar kuru viņš bija apsegts, varēja saskatīt pistoles kontūras.
Montijs klusi pieklauvēja pie loga. Bet pat ar šo kluso skaņu pietika, lai Kungs lēktu un vērstu pret viņu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzīvs cilvēks, viņš piegāja pie durvīm, atslēdza tās un nomurmināja:
– Nāc iekšā, Montij, ātri.
Viņš ātri aizvēra durvis un atgriezās savā vietā. Viņš uzmanīgi paskatījās uz dārznieku, kurš, skatīdamies uz Skolotāju, klusi kustināja lūpas, it kā lasītu lūgšanu.
–Vai tu esi to redzējis, Montij?
"Es neuzdrošinājos skatīties, mans kungs." Bet es dzirdēju visu. Atvainojiet! Man bija bail pēc šāvieniem iziet ārā un uzzināt, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz ceļiem un, izplūdis asarās, aizrāpās līdz krēslam, lai apskautu Kunga kājas. Viņš maigi pacēla viņu no grīdas:
– Nu, Montij, viss ir kārtībā. Pat bezbailīgākais cilvēks no kaut kā šāda baidītos, nemaz nerunājot par tevi. Vai jūs zināt, kas tas bija?
Dārznieks paklausīgi pamāja ar galvu.
– Un kas?
"Tā bija Nāve, mans kungs."
"Tu neesi tik tālu no patiesības," viņš domīgi sacīja. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved šo svēto šurp. Pastāstiet viņam, ka lieta ir nopietna, ļaujiet viņam paņemt līdzi visus instrumentus no tempļa. Viss, kas var palīdzēt cīņā pret Ļaunumu. Un saki viņam, ka Tas Kungs viņam simtkārtīgi atmaksās par visiem viņa pūliņiem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribētu jūs atstāt vienu, mans kungs."
"Īpašumā vienmēr ir jābūt kādam." Turklāt dienas laikā man nekas nedraud. Pasteidzies!
Dārznieks rikšoja uz vārtiem, Kungs viņam sekoja. Viņš sekoja viņam ar savu skatienu, līdz viņš vairs nebija redzams, un tikai tad norāva vārtiem ķēdi. Un tad, kā bija ierasts, viņš devās apskatīt savu īpašumu. Tāpat kā es to darīju katru dienu.
3. nodaļa. Tēvs Jakovs
Pulkstenis viesistabā noskanēja piecas reizes, kad kāds parādījās uz lauku ceļa starp koku rindām. Īpašuma īpašnieks ar blāvām acīm nevarēja saskatīt, kas ir šie tuvojošie cilvēki. Bet viņš noteikti zināja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekļūdījos. Nākot lejā pa kāpnēm, lai sagaidītu viesus, es redzēju, kā dārznieks ripināja sev priekšā ratus, virsū pārklātus ar audeklu. Viņš varēja tikai nojaust par tā saturu. Tēvs Jakovs gāja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatījās pēc vīrieša, kurš bija gājis pāris jūdzes bez apstājas, tad priesteris izskatījās pēc dzīta zirga.
– Esi sveicināts, svētais tēvs. "Es priecājos, ka jūs atsaucāties uz manu lūgumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abām rokām satvēra vārtu dzelzs restes, ievilka elpu un sacīja:
– Vairāk kā Montija lūgums. Viņš bija ļoti neatlaidīgs. Jūs varat būt pilnīgi atklāts pret mani, Kārpentera kungs. Mums nevajag liekulību. Es darīšu savu darbu, jo tas patīk Dievam un manai sirdij. Bet ne jūsu, bet Montija un ciema iedzīvotāju dēļ.
Galdnieks neapmierināti saviebās un norādīja uz īpašumu:
– Ja tā, tad iesim mājā, drīz kļūs tumšs. Mums šajā laikā nevajadzētu būt ārā. Monty, tu arī. No šīs dienas jūs guļat iekšā, kalpu namā. Tādā veidā būs drošāk. Visiem.
* * *
Dārznieks ieveda priestera lietas mājā, viesu istabā. Tā atradās muižas kreisā spārna pirmajā stāvā tieši zem bibliotēkas. Īpašuma īpašnieks aizslēdza visas slēdzenes, pārbaudīja visas durvis, bet neaizvēra aizkarus: būtu vieglāk uzraudzīt, kas notiek zālienā. Es iededzu virtuvē sveces un eļļas lampas. Tad viņš izņēma tīru baltu galdautu un pārklāja ar to virtuves galdu. Viņš uzlika trauku ar kūpošiem vārītiem kartupeļiem, ceptu vistu un divas glāzes. Viņš nokāpa vīna pagrabā un atnesa putekļainu tumšzaļa stikla pudeli. Es noslaucīju etiķeti ar plaukstu. Château Margaux 1787, īsts dārgakmens, viņš domāja. Cēli vienaudži no pašas Londonas tādu lietu nenoniecinātu. Un tagad es viņus pacienāšu… Viņš rezignēti pamāja ar roku, bet negāja pēc cita vīna. Viņš piepildīja glāzes un, neizejot no virtuves, sauca dārznieku:
– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klāts. Ļaujiet viņam pievienoties jums vakariņās. Un tu arī.
Dārznieks tajā laikā atradās viesistabā un skatījās uz bildi, kas karājās pie sienas. Tajā bija attēlots 27–30 gadus vecs jauns vīrietis ar nedabiski bālu ādu, gariem brūniem matiem līdz pleciem un tumšām acīm. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā, kas bija izšūts ar sudrabu. Ar vienu roku vīrietis atbalstījās uz spieķa ar kloķi galvaskausa formā, bet ar otru glāstīja savu suni, zelta retrīveru.
"Tikai minūti, mans kungs," viņš atbildēja, izdzirdot saimnieku, un devās uz viesu istabu. Viņš klusi pieklauvēja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atvērās, un dārznieka skatiena priekšā parādījās priesteris.
– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un vēlos atpūsties, pirms ir nepieciešami mani pakalpojumi.
– Piedod, svētais tēvs. Saimnieks aicina uz vakariņām.
– Hmm, pasaki viņam, ka es tūlīt būšu klāt.
* * *
Kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē, viņš ieraudzīja Kārpenteru sēžam pie galda. Viņš, nepieceļoties, ar imperatīvu žestu norādīja uz krēslu, kas stāvēja galda otrā galā. Priesteris pamāja ar galvu un apsēdās. Viņa priekšā bija šķīvis ar vistas stilbiņiem un kartupeļiem, dāsni pārkaisīts ar zaļumiem, kā arī glāze vīna.
– Montij, atnes no viesistabas krēslu un apsēdies blakus tēvam Jakovam. Šis ir tavs ēdiens,” Kungs norādīja ar pirkstu.
– Vai tas tiešām ir iespējams? Pie meistara galda? Tas ir necieņa, mans kungs.
– Tas nav saimnieka galds. Šeit kalpi vakariņoja, kad muižā vēl bija kalpi,” viņš nopūtās. "Tāpēc es atvainojos par trūcīgajām vakariņām, svētais tēvs." Man nav pavāra, man jātiek galā pašam.
"Nekas, nekas, Kārpentera kungs, man arī nav kalpu, un es kopš bērnības esmu pieradis pie pieticīga ēdiena." Tikai es neredzu maizi uz galda.
"Ja jūs to nepaņēmāt sev līdzi, es baidos, ka īpašumā nav ne kripatiņas."
– Tas ir žēl.
"Es ceru, ka jums patīk viss pārējais, svētais tēvs, īpaši vīns." Tas ir paša karaļa cienīgs.
Montijs atgriezās ar nepatīkamu, griezīgu skaņu, pakustināja krēslu un grasījās sākt ēst, bet priesteris viņu apturēja.
„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par viņa dāsnumu.
Tēvs Jakovs lasīja lūgšanu, Montijs paklausīgi gaidīja, nervozi norijot siekalas. Muižas īpašnieks uz šo darbību skatījās skeptiski, taču neuzdrošinājās to pārtraukt: tagad viņam priesteris bija vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.
Visbeidzot, izdzirdot loloto “Āmen”, dārznieks uzbruka ēdienam kā izsalcis vilks. Viņš ar rokām saplēsa vistas gaļu un iebāza to mutē. Tādas pašas manipulācijas viņš veica ar kartupeļiem, tikai pildīja tos veselus, mazgājot ar ūdeni. Kungs nepūlējās ieliet kalpam vīnu.
To vērojot, savrupmājas īpašnieks neapmierināti saviebās, bet klusēja. Viņš arī klusībā paņēma galda piederumus un sāka ēst. Priesteris sekoja piemēram. Kādu brīdi valdīja klusums, ko pārtrauca porcelāna dakšiņu klabināšana un dārznieka šļakstošās skaņas. Paēdis, Kārpenters atliecās krēslā un paskatījās uz priesteri. Viņš lēnām iedzēra malku vīna un, palūkojies uz galda pretējo pusi, sacīja:
