Izrādās, ka mēs ar Gļebu jau sen zaudējām mīlestību un romantiku?

Es atceros viņa vizītes šajā laikā ar katru reizi, kad tās kļuva arvien retākas. Un mēs pastāvīgi atradāmies dažādos viļņu garumos.

Man bija svarīgi ievietot virkni ziņu, vispirms par grūtniecību un pēc tam par bērniem, un Gļebam bija īsi padalīties ar saviem darbiem un kompensēt mūsu ciešas komunikācijas trūkumu. Kā var būt aktīva cieša komunikācija, kad man bija vairāki ietaupījumi? Vai arī tad, kad dvīņi tikko piedzima?

N – jā. Mūsu laulība neizturēja jaunu papildinājumu pārbaudi. Vai arī viss sāka jukt agrāk?

Nu, mēs neesam vieni. Kādreiz rakstā lasīju, ka aptuvenais ģimenes izjukšanas procents pēc pirmā bērna piedzimšanas ir četrdesmit procenti, bet pēc otrā – pat sešdesmit.

Mums ir divi no tiem uzreiz. Un mēs ar Gļebu izšķīrāmies, ilgu laiku mēs vairs neesam viena veseluma puses, katrs par sevi. Ir es un bērni, un Gļebs ar kas zina, kas.

Tas ir pats aizskarošākais!

Nodevība tādā periodā.

Diemžēl vai par laimi es nevaru tikt līdz Glebam. Viņš vairs neceļ klausuli, vai arī zvani tiek pārtraukti.

Bet mana karte saņem iespaidīgu naudas summu ar atzīmi “izdevumiem”.

Ļoti jauki, viņš nolēma nomaksāt manas prasības pret māju ar šo sīkumu? Vai arī viņš neklausījās manās sūdzībās.

Ieeju aplikācijā, tur ir mana audioziņa un pat noklausīta.

Man nav laika nākt klajā ar jaunu versiju, kad saņemu īsu ziņojumu: “Neuztraucieties. Par māju lemsim vēlāk. Vēl nav šķiršanās."

Hmm, tas ir diezgan Gļeba garā. Bet es nesaprotu, vai viņam ir šķelta personība? Vai viņu ir apsēdusi kāda cita pasaules htoniska būtne? Dažreiz mēs izšķiramies, dažreiz mēs nešķiramies, dažreiz mēs izšķiramies, bet vēlāk. Apnicis tas!

Ātri pabeidzu gatavoties un, īsti nesaķemmējusies un neizdomājusi, iesēdinu bērnus mašīnā. Un es entuziasma pilns nospiežu gāzes pedāli.

Pirmie divi dzīvokļi izrādās galīgi nepiemēroti. Pārāk daudzi cilvēki ir iemācījušies izmantot fotoattēlu uzlabošanas programmas, vienlaikus ignorējot nepieciešamību pēc neliela remonta un vispārējās tīrīšanas. Cits dzīvoklis pats par sevi ir diezgan labs, bet bez lifta. Bet ceturtais šķiet ideāls.

"Slēgsim līgumu, es atstāšu depozītu," es apņēmīgi saku.

Apmierināts šķiros no nelielas summas, lai pēc divām nedēļām varētu sākt jaunu dzīvi. Sakārtoju galvā bērnu preces, un tad paklupu.

Garīgi, nevis fiziski.

Ko es darīšu tālāk? Kad mazinās eiforija no jaunas mājas iekārtošanas. Kad beidzot nogurstu un pamanu, ka daudzu iemeslu dēļ manas mājas bija daudz ērtākas.

Varbūt pie velna pārcelties un mēģināt atprasīt no Gļeba visu māju? Tas ir iespējams.

Kamēr nepamēģināšu, nezināšu. Tāpat kā atgriešanās pilsētā. To pašu var teikt par viņu.

Jaunajā jomā ir priekšrocības un lielas. Jā, vismaz viens apstāklis ir tāds, ka bērni ir reģistrēti blakus esošajā bērnudārza gaidīšanas sarakstā! Un viss dzīvei nepieciešamais ir pastaigas attālumā.

Es mēģinu strukturēt jucekli savā galvā, bet tas izrādās ļoti slikti. Es jūtos nevis pieaugusi sieviete, bet apmulsusi, nesaprātīga būtne, kas izmisīgi turas pie šķietami loģiskiem dzīves aspektiem, bet dienas beigās saņemu kārtējo muļķību. Un es vēl neesmu domājis par darbu, ak.

Man vajadzētu rakstīt uz savu oficiālo darba vietu, bet es tiešām nevēlos. Es pretīgi nevēlos atgriezties savā vecajā vietā.

Grafiks tur ir traks, komanda unikāla. Lai es būtu pilnībā laimīga, nepietiek tikai ar viltus līdzjūtīgiem skatieniem.

Viņi visi domā, cik man ir paveicies: pilna māja, mīlošs pelnošs vīrs un divi jauki bērni. Un tad es nāku pie viņiem ar savām problēmām. Neviens neticēs, ka savos “brīnišķīgajos dzīves apstākļos” pēkšņi nolēmu pirms laika doties uz darbu, atstājot ilgi gaidītās, grūti izcīnītās drupatas kāda cita pārziņā.

Es tik ilgi ievēroju parasto riteni, labprātāk pieverot acis uz problēmām, ka tagad ir kaut kā ļoti grūti.

Manu kaklu sarauj spazmas, ko izraisa atjaunotas asaras. Tā sākas problēmas ar nerviem, sākumā jūs visi esat eiforijā, un pēc stundas jūs nevarat mierīgi paelpot no sāpēm un apjukuma.

Es pakratu galvu, mēģinot atgriezties mākslīgi savāktajā stāvoklī, bet nejauši paklupu, tagad fiziski, un gandrīz iekrītu peļķē ar degunu.

Palīdzība nāk no nekurienes. Šķiet, ka tuvumā neviena nebija, un nākamajā mirklī kāds jau mani ķer, nostāda kājās un drošības pēc tur aiz rokas un nelaiž vaļā.

"Esi uzmanīgs, kur tik ļoti steidzaties," šis kāds saka neskaidri pazīstamā samtainā balsī.

Pārsteigta pagriežos.

– Egors? Kāda negaidīta tikšanās.

"Olenka, sveiks," klasesbiedrenes lūpas izplatījās smaidā. – Patiešām, ļoti negaidīti. Bet jauki!

Es paskatos uz Jegoru, viņš ir nobriedis, viņa pleci ir biezi, nav pat ne miņas no viņa kādreizējā tievuma. Tas viņam piestāv un izskatās cienījami. Un šis dārgais mētelis ar kreklu, kas redzams kakla izgriezumā, ar vienu skatienu uz klasesbiedru var droši teikt, ka cilvēkam iet labi.

"Hmm, jā, droši vien," es nomurminu, pēkšņi ar īgnumu atceroties, ka no rīta man nebija laika uzklāt kosmētiku. Labi, ka viņa vismaz pieklājīgi ģērbusies, nostumdama malā ierasto treniņtērpu un kedas. "Es jau stāvu normāli, paldies, jūs varat palaist vaļā," es piebilstu, saprotot, ka joprojām esmu kāda cita rokās.

"Jā, tiešām, kāpēc es to daru," Jegors saka, atkāpies un pēkšņi piedāvā. – Varbūt iedzersim kafiju? Biju pārtraukumā, tikai grasījos kaut ko paspēt. Uzņēmums, kurā uz laiku sniedzu konsultācijas, ir tepat netālu, aiz stūra,” viņš pamāj ar roku uz sāniem.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.