– Ah-ah-ah, Kostja! Sveiki! Nāciet pie mums! – mans istabas biedrs Ņikita pamāja ar roku.

– Kā tad sargs tevi vēl nav izkliedējis? – jautāju, kad paspiedu roku visiem, ko pazinu.

– Vitālija – labi darīts! Viņš zina, kā risināt sarunas! – Ņikita paskaidroja, kliedzot pāri mūzikai.

Viņi uzreiz atrada man tīru krūzi un piepildīja to ar stipru zeltainu dzērienu. Es iedzēru ilgu malku un jutu, kā siltums izplatās pa manu ķermeni. Pēc pāris dzērieniem es sasniedzu vēlamo stāvokli un izklaidējos ar visiem.

Es ierados savā istabā pēc pusnakts. Lai arī daudz dzēru, tomēr jutos labi. Man pat bija jāvelk divi no viņiem uz istabām, jo viņi nevarēja pakustināt kājas. Ņikita nāca pats, bet turējās pie sienas, lai nenokristu. Īsāk sakot, jautrība bija lieliska!

Kad es aizmigu, es atcerējos Lizu un Gorinu. Ja es būtu zinājis, ka viņu apgrūtina viņa kompānija, es būtu pagrūdis Gorinu daudz agrāk, bet viņa to neizrādīja. Tagad bija skaidrs, ka baidoties no sekām. Neatkarīgi no tā, cik bagāta būtu viņas ģimene un kad Gorinas tēvs ir imperatora padomnieks, viņi joprojām nevarēs konkurēt. Interesanti, ko rektors lems pēc šodienas bardakas? Ceru, ka viņš izslēgs Gorinu no akadēmijas. Viņa paša labā.

Nākamajā rītā es jutos labi. Kas bija pārsteidzoši, ņemot vērā, cik daudz es dzēru. Vitāliks droši vien iztērēja daudz naudas un iegādājās kvalitatīvu alkoholu. Man būs viņam kaut kas jāiedod. Vismaz pudele laba vīna… Kad parādīsies nauda.

Izdzēru karstu šķīstošo kafiju, paēdu galda pīrāgu un devos mācīties. Šorīt bija praktiskās nodarbības, par kurām ļoti priecājos, jo uzskatīju, ka teorētiskās mācības nevienam neder, tā ir tikai laika tērēšana. Bez prakses viss tiek aizmirsts, tāpēc es parasti pat neatcerējos, ko viņi mums teica pagājušajā nedēļā. Ja godīgi, mani interesēja tikai maģija. Neviena vēsture vai filozofija nevarētu mani aizraut vairāk kā fantoma ieroči un bruņas. Ar katru klasi man radās pārliecība, ka esmu izvēlējies pareizo nodaļu.

Efims Prohorovičs, kā parasti, bija labā noskaņojumā.

– Nu, Kostja, šodien mēs atkal mēģināsim izveidot vairogu, kuru jūs izdomājāt?

– Protams… Kas notika ar Gorinu?

Tā vietā, lai atbildētu, skolotājs pamāja uz kaimiņu poligonu. Paskatījos vērīgāk un redzēju, ka Gorins tur trenējas.

– Vai jūs jau esat apmeklējis rektoru?

– Un mēs to nedarīsim. Vladimirs Borisovičs teica, ka jums un man jāaizmirst par to, kas notika pagājušajā naktī,» atbildēja Efims Prohorovičs un saknieba lūpas. No labā garastāvokļa nepalika ne pēdas.

– Tātad rektors nevēlas stāties pretī Gorinu ģimenei? Nu tas bija gaidāms.

– Tikai nejaucies ar viņu.

Es neatbildēju. Atkal tas stulbs padoms – neiesaisties. Kā jūs varat nejaukties ar viņu, ja viņš ir kā acis? Kā akmentiņš kurpē? Tāpat kā skropsta zem plakstiņa? Nē, viņš joprojām dejos ar mani. Viss, kas jums jādara, ir jāgaida iemesls, un tad jūs varat baudīt sprādzienu. Es nezinu, kāpēc, bet viņš mani aizkaitināja līdz zobu griešanai. Tomēr tāpat kā es.

Šodien vairogs izrādījās daudz stabilāks un izturēja pat sešus sitienus. Tiesa, palielināt tā izmēru nebija iespējams. Visbeidzot, Efims Prohorovičs un es cīnījāmies ar spokainiem zobeniem.

Kad nodarbības beidzās, es pametu treniņu laukumu un gandrīz sadūrās ar Gorinu. Pēc vakardienas viņam bija pietūkis vaigs un zils zods.

– Sveiks, Gorin! – es pasmaidīju. – Turpināsim jautrību, vai arī tu esi zvērējis ar mani sazināties?

«Klausieties šeit, necilvēks,» viņš draudīgi nočukstēja. Tomēr man tas nešķita, un viņš zaudēja vairākus zobus. – Jūs vairs neesat iedzīvotājs. Drīz, pavisam drīz tu sekosi savam tēvam.

– Ko tu teici? Ko tu zini par manu tēvu? – es pietvīku.

Tas notika katru reizi, kad kāds par viņu neglaimojoši runāja. Jā, viņš mūs pazudināja, bet kādreiz bija pavisam cits cilvēks.

«Ko tu dzirdēji, spridzinātājs pašnāvnieks,» Gorins savilka lūpas, atklājot nesaskaņotu apakšējo zobu rindu.

Es jau biju savilkusi dūrē, lai turpat viņam pasniegtu stundu, bet tad man blakus parādījās Efims Prohorovičs.

«Izklīstieties un turieties tālāk viens no otra,» viņš teica un bargi paskatījās uz Gorinu.

Viņš paraustīja plecus un devās uz akadēmijas ēku. Skolotājs smagi nopūtās un, ātri uzmetot man skatienu, piesauca skolēnu, ar kuru viņam bija nākamā stunda.

Nākamās divas dienas es cītīgi mācījos un uzņēmos papildu uzdevumus, lai kompensētu kavējumus. Šajā laikā es Gorinu redzēju tikai divas reizes, un abas reizes viņš izlikās mani nemanām. Varbūt viņi runāja ar viņu un brīdināja, ka nākamreiz viņš tiks izmests no akadēmijas. Vai varbūt viņš pats saprata, ka esmu viņam par grūtu. Viņam vairs nebija vismaz divu zobu. Lai gan es nedomāju, ka viņš ilgi paliks bez zobiem. Visticamāk, viņi jau viņam tos taisa.

Piektdienas vakarā es ar Lizu gāju no treniņu laukumiem uz universitātes pilsētiņu.

«Šodien es pirmo reizi dabūju dunci, vai varat iedomāties!» – viņa entuziastiski paziņoja.

– Labi padarīts! Es arī biju priecīgs, kad veidoju zobenu. Tiesa, tas vairāk līdzinājās zobenam un pazuda uzreiz, tiklīdz gribēju tam trāpīt, bet tad ar katru reizi tas kļuva lielāks un stiprāks.

«Jūs esat visizplatītākais maģijā mūsu kursā.» Kāds ir tavs noslēpums?

– Man nav noslēpumu. Es vienkārši esmu ļoti talantīgs,» es lepni pacēlu galvu.

– Jā. Un arī ļoti pieticīgs.

Mēs smējāmies.

Kad mēs pagriezāmies ap stūri, viņas māja parādījās redzeslokā. Gar vārtiem gāja apsargs un neizpratnē skatījās uz garāmejošajiem studentiem.

– Viņš sargā māju vai tu? – es pasmaidīju.

«Man vajadzētu, bet es izraisīju tādu skandālu, ka viņam bija jāatsakās no domas man sekot visur.»

«Vai tas nav tas, par ko viņam maksā?»

– Par to, bet es nevēlos, lai viņš man seko. Tas vienkārši atbaida visus. Labāk stāvēt uz vārtiem. Un mēs sakām manam tēvam, ka mēs vienmēr esam kopā, kad izeju no mājas.

– Tas ir skaidrs. Starp citu, vai Gorins ir atpalicis? – jautāju, kad apstājāmies pie viņas mājas.

Liza paskatījās apkārt un nodrebēja.

– Jā, bet es joprojām nevaru nomierināties, un man šķiet, ka viņš ir kaut kur tuvumā.

– Tad ej ar miesassargu. Tādā veidā būs drošāk. No tādiem maziem ļauniem cilvēkiem kā Gorins var sagaidīt visu, ko vien vēlies. Es nebrīnītos, ja viņš rīkosies viltīgi.

– Esi uzmanīgs arī.

Mēs atvadījāmies un es devos uz kopmītnes pusi. Rīt no rīta plānoju doties uz muižu un pārbaudīt, kā dzīvo mana māsa un vectēvs. Patiesībā īpašums ienesa nelielus ienākumus, bet visa nauda tika Dašai. Mēs ar vectēvu nevēlējāmies, lai viņu uzskatītu par pūru, tāpēc daļu naudas atlikām viņas turpmākajai dzīvei, bet pārējo – guvernantei un skolotājiem. Viņa bija gudra un nopietna meitene pēc saviem gadiem, tāpēc viņa bija ļoti kāra pēc zināšanām. Nesen viņa sāka interesēties par glezniecību un daudz laika pavadīja pie molberta kopā ar savu mākslas skolotāju. Turklāt viņa studēja visas fundamentālās zinātnes un sapņoja kļūt par ārstu un izgudrot nemirstības eliksīru.

Piegāju pie savas istabas durvīm un jau biju ielikusi atslēgu, kad Ņikita izskrēja no blakus istabas.

– Kostja! – viņš iesaucās.

Bija skaidrs, ka viņš par kaut ko ir sajūsmā.

– Kas?

– Apciemo mani. «Es gribu jums kaut ko parādīt,» viņš pamāja un atstāja durvis plaši atvērtas.

Es iegāju viņa istabā un atspiedos pret durvju rāmi.

«Labāk apsēdieties,» viņš brīdināja.

– Viss kārtībā, es pagaidīšu. Parādi man, kas tev tur ir.

Ņikita nozīmīgi paskatījās uz mani un izvilka no krekla apakšas savu amuletu. Tas spīdēja oranžā krāsā.

– Vai esi paaugstinājis savu rangu? Apsveicam!

Patiesībā tajā nebija nekā dīvaina, jo Ņikita jau mācījās ceturtajā kursā. Vienkārši visu šo laiku viņš nevarēja pacelties augstāk par dzelteno pakāpi un jau sāka uztraukties, ka arī viņa maģija ir apstājusies, kā tas bija ar Vladu un Naitingeilu. Neviens nezināja nepārvaramā sliekšņa iemeslu, bet tas notika reizēm.