Vienā no šīm telpām notiek Maskavas CIP stacijas operatīvā un operatīvi tehniskā personāla daļas sanāksme. Galda priekšgalā sēž Ēriks Gibss, ASV vēstniecības Krievijā padomnieks, politiskās nodaļas vadītājs, patiesībā CIP rezidents Maskavā. Viņam labajā pusē ir mums jau zināmais Maikls un viņa sieva Katrīna – oficiāli pāriet par Maikla Robbinsona sievu, viņai ir tāda pati diplomātiskā imunitāte kā viņas vīram, patiesībā – karjeras CIP darbiniece. Kreisajā pusē ir vēl divi stacijas darbinieki diplomātisko amatu aizsegā – Kristofers un Robijs.

– Maikl, lūdzu, vēlreiz, viss ir kārtībā, nepalaid garām nevienu detaļu, sasprindzini smadzenes un atceries visu, pat to, ko neredzēji! saka Gibss.

«Priekšnieci, es labprāt uzrakstītu desmit lappušu ziņojumu, bet patiesībā viss ilga desmit sekundes,» sevi taisnojas Maikls. – Es iegāju tvaika pirtī, kur jūs neko nevarēja redzēt. Pēkšņi no nekurienes parādās roka un satver mani aiz rīkles. Kāds vājprātīgais sauc tavu vārdu un lūdz tev piespēlēt bumbu. Pēc tam viņš iebāž šo bumbu man mutē. Citādi viņš apsolīja to uzgrūst man pa dupsi. Tad viņš mani izmet no tvaika istabas ar draudiem, ka FIB varētu mani arestēt.

Maikls vainīgi paceļ rokas un piebilst:

– Es varu piebilst tikai to, ka tas tika darīts profesionāli. Klasiska tūlītēja tikšanās. Nav ko sūdzēties, ja vien neņem vērā, ka tas bija spiests.

– Kristofer, ko jūs varat teikt par konteineru un pielikumu? – Gibss turpina.

– Tvertne ir noslēgta plastmasas bumbiņa, kuras diametrs ir trīs ceturtdaļas collas. Korpuss ir cieši noslēgts, aizverot, vienu pusi iespiežot otrā. Izgatavots ar zīmogošanu. Es nevaru precīzi pateikt, bet šķiet, ka šādas bumbas tiek izmantotas kā pildvielas lētām mīkstajām mēbelēm vai līdzīgiem mērķiem, iespējams, bērnu rotaļlietās. Konteinera iekšpusē atradās balta bezoderēta papīra gabals, kura izmēri bija piecarpus reiz četras collas. Lapa ir rakstīta ar roku, izmantojot lodīšu pildspalvu un zilu tinti. Par rokturi nav ko mierināt, Maskavā tādu ir miljoniem, ražoti Ķīnā. Indes vai citu toksisku vielu pēdas netika atrastas. Pirkstu nospiedumi vai DNS netika atrasti, bumbiņa un papīrs bija skaidri apstrādāti, lai slēptu jebkādas norādes,» secināja Kristofers.

– Robij, ko tu saki pēc teksta?

Teksts ir rakstīts ar drukātiem burtiem angļu valodā. Kā jūs saprotat, pēc rokraksta nav iespējams noteikt rakstošās personas psihotipu, vecumu un dzimumu. Visā piezīmē burtu lielums un līniju vienmērīgums praktiski nemainās. Tas liek domāt, ka rakstnieks ir līdzsvarots un mērķtiecīgs cilvēks, kas sliecas novest lietas līdz loģiskam noslēgumam.

– Katrīna, tagad par rakstītā būtību. Ko mēs saņēmām no mūsu krievu «draugiem»?

– Autors iepazīstina ar sevi, tas ir Nikolajs Borejevs, BVR pulkvedis. Viņš arī raksta, ka pazīst cilvēku, kurš viņiem nopludināja visu informāciju par mūsu jaunāko izstrādi «Sistēma». Apstiprinot to, viņi norādīja stingri slepenu informāciju par «Sistēmu», kas zināma tikai izstrādātājiem, proti, tās burta numuru, mērķi un galveno dizaineru vārdus. Ja mūs interesē šī tēma, tad viņš ir gatavs tikties un pārrunāt tālākās sadarbības detaļas.

– Kad viņš ierosina tikšanos?

– Pēc septiņām dienām. Jāpiebilst, ka tikšanās vietu viņš izvēlējās profesionāli. Ārējās novērošanas atklāšana ir iespējama pat bez pretnovērošanas iesaistīšanas no mūsu puses,» atbildēja Katrīna.

– Jā, tā ir Krievija! Šeit tu šodien nezini, ko saņemsi rīt – patīkamu pārsteigumu vai sitienu pa dupsi! – Gibss entuziastiski iesaucās. – Atgādināšu, ka informācija par šo tēmu ir starp rezidentūras prioritārajiem uzdevumiem. Līdz šim šajā jautājumā nav notikušas nekādas kustības. Sākumā es gribētu dzirdēt jūsu viedokli, kungi! Kāda ir iespējamība, ka tas ir iestatījums? Un ja tas tā ir, tad kādus mērķus tiecas krievi?

– Paņemiet mūsu operatīvo darbinieku uz sapulci, un pēc tam izsūtiet viņu bez vairāk vai mazāk nopietnām apsūdzībām!? – teica Maikls. – Es domāju, ka nē, pārāk mazs. Un tad pašreizējā politiskajā situācijā šādi demarši, pirmkārt, nenāks par labu krieviem.

«Ir arī maz ticams, ka spēle tiek sākta, lai barotu mūs ar dezinformāciju.» Šajā gadījumā gara spēle nedarbosies, jo skartie objekti ir mūsu rīcībā, un informācijas pareizības pārbaude neaizņems daudz laika,» savu vīru atbalstīja Katrīna. «Turklāt šajā gadījumā krievi riskē zaudēt savu informētības pakāpi.»

– Ja tā būtu provokācija, tad Maiklu varēja aizvest tieši pirtī. Tāpēc šeit ir kas nopietnāks,» savus divus centus pielika Kristofers.

– Kungi, ja tas «nopietns» izrādīsies tas, ko mēs domājam. Un mēs faktiski iegūsim kurmja nosaukumu, mūsu vārdi tiks iegravēti Lenglijas goda plāksnē, pat ja mēs visas savas karjeras laikā vairs nepacelsim ne pirkstu! – Gibss secināja. – Es, tāpat kā jūs, uzskatu, ka jums ir jāstrādā ar šo signālu un jāizspiež no tā maksimālā informācija.

Gibss atliecas krēslā un dažus mirkļus domīgi skatās apkārt klātesošajiem. Pēc tam viņš izstrādā rīcības plānu:

– Tātad, Maikls un Katrīna, sagatavojiet tikšanos ar Borejevu, drošības līmenis «A». Kristofers un Robijs nodrošina pasākuma organizatorisko un tehnisko pusi.

Turklāt mums steidzami jāsazinās ar Glumi, lai viņi izrok visu, kas viņiem ir uz šī Borejeva. Kā saka krievi: «Dievs sargā tos, kas ir uzmanīgi!» Mūsu organizācija ir aizsargāta ar iegūto un divreiz pārbaudīto konfidenciālo informāciju! Maikl, sagatavojiet lūgumu centram pilnvarot sapulci. Tātad, strādāsim! – Gibss pabeidz savus mērķa apzīmējumus.

Klātesošie steidzīgi pieceļas un atstāj telpu. Gaisā virmo lielas uzvaras saldais aromāts. Un aiz apvāršņa metās patīkamu prēmiju ēnas no vadības puses par šo krievu nekaunīgo kārtējo pazemošanu! Nekaunīgi cilvēki, kuri uzdrīkstas bez atļaujas pacelt galvu un nekaunīgi pieprasa vienlīdzīgu attieksmi. Sitiet, sitiet un šoreiz līdz galam saspiediet ar kājām! Neviens nepiedos deviņdesmito gadu kļūdas, kad praktiski nedzīvais Krievijas ķermenis, pamests apgānīšanai, pēkšņi atdzīvojās, piepildījās ar spēku un pacēlās augšā kā Fēnikss! Tev bija jābūt tādam netīram! Otrās iespējas nebūs, to tev garantē nevis kāds nobružāts bars, bet gan pasaulē varenākā izlūkošanas aģentūra – ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde!

Lauku māja! Laimīgs cilvēks, kuru nav skāris viens no lipīgākajiem Krievijā dzīvojošajiem vīrusiem – vīruss Dacha.

Nikolajs un viņa sieva Jūlija sēž pie galda, pretī Gļebam un viņa sievai Ellai. Viņi izklaidējas, joko, smejas. Uz galda ir minimums, kas nepieciešams lauku svētkiem: bārbekjū, salāti, dzērieni.

Gļebs stāsta joku:

– Šefs saka: «Petrovs dodas uz Franciju kā nelegālais imigrants, leģenda ir šāda: Tu esi miljonārs, īrē villu, nolīgi kalpu, nopērc jahtu un helikopteru, tev ir trīs saimnieces.”… Deputāts: «Biedri ģenerālis, mūsu šī gada budžets ir stipri samazināts, naudas šiem mērķiem vispār nav!», priekšnieks: «Tātad, Petrovs, leģenda nedaudz mainās – tu esi bezpajumtnieks, dzīvo zem tilta. kaste…».

Kompānija kopā smejas.

– Dāmas un kungi, lūdzu, piepildiet glāzes! – Gļebs iesaucas. – Es vēlētos pacelt šo tostu par labāko cilvēku, kādu liktenis man varētu nosūtīt! Un šoreiz es nerunāju par savu nesalīdzināmo Elločku, bet par savu draugu, draugu ar lielo «F» – Ārējās izlūkošanas biroja pulkvedi Nikolaju Jevgeņeviču Borejevu. Nikolajs ir retas dvēseles cilvēks un īsts profesionālis savā jomā. Es nemaz nešaubos, ja mūsu valstī būtu vismaz pussimts šādu cilvēku, mēs jau sen būtu dzīvojuši ideālā sabiedrībā! Par mūsu Dzimtenes patriotu, īstu pulkvedi, par jums Koļa!

Tie, kas sēž pie galda, sasista glāzes un dzer ar prieku.

«Gļebs Mihailovičs,» Nikolajs atbild, «mans draugs, tu tiešām lici man nosarkt kā jaunam pirmkursniekam!» Es no savas puses vēlos atzīmēt, ka mēs ar jums esam putniņi, ne skābi, ne saldāki. Un viss, ko tu teici par mani, pilnībā attiecas uz tevi pašu. Paldies par taviem laipnajiem vārdiem!