Centos uz uzbrukumiem nereaģēt, bet divdesmito reizi jau bija vienkārši:

– Varbūt tā arī būs. Tad tu priecāsies.

"Tā būs, tā būs," Maksims pārliecināja sev, nevis sev. "Bet vissliktākais ir tas, ka jūs no viņa neko nesaņemsit." Viņš izmetīs viņu tajā, kurā viņš ieradās mājā. Kā viņš mūs izdzina. Tāpēc ņemiet vērā dēla labu padomu – sāciet krāt manikīram jau tagad.

Es pagriezos pret kamīnu, lai slēptu smaidu. Jā, Ivans attālinājās no savas iepriekšējās sievas, taču viņa dzīvo labā dzīvoklī centrā un diez vai būs īpaši vajadzīga. Un viņa dēli parasti mierīgi vēršas pie viņa, kad nepieciešams: ja viņš zaudē naudu – tētis samaksās parādu, ja viņš salauzīs automašīnu – tētis to nopirks, ja viņu pieķers policijai par loga izsišanu dzērumā – tētis. sūtīs savus puišus un juristus, lai dabūtu nelieti ārā. Tētis, protams, bļaus, reizēm uzsitīs pa galvu, bet problēmu atrisinās. Vai man sūdzēties Maksimam? Ivans viņiem ir slikts tēvs, ar to grūti strīdēties, viņš labprātāk ar viņiem nekomunicēts vispār un neizrāda nekādas siltas jūtas, bet ja runa ir tikai par naudu un sakariem, tad izmet tās no iepriekšējām. ģimeni, lai tie viņam netraucē. Un tas, iespējams, visvairāk kaitina Maksimu, nevis tas, ka mūsu māja ir greznāka nekā viņa mātes dzīvoklis.

Un “padomnieks” kļuva mežonīgs, jo es nereaģēju:

–Tu esi neauglīga, vai kā? Ja tikai viņai būtu laiks dzemdēt bērnu, tad jūs viņa dēļ nemirsit uz ielas. Vai arī jūs baidāties sabojāt figūru? Tātad velti. Vienmēr būs kāds jaunāks, skaistāks un izliektāks.

Es neviļus plati pasmaidīju. Bet tagad tiešām var domāt par bērna piedzimšanu, iepriekš šajās domās nebiju iedziļinājies. Man bija bail par sevi, un vēl jo vairāk par savu bērnu. Bet vide mainās! Mana mazuļa tētis būs cienījams uzņēmējs vai politiķis, nevis kaut kāds bandas vadonis…

– Kāpēc tu smaidi? – Maksims nesaprata. – Vai jau esat stāvoklī? Apsveicam! – kā viņš to izspļāva. – Apdrošināšana savtīgai kucei.

Viņš nespēja sabojāt manu garastāvokli – tieši otrādi, es smaidīju arvien platāk, iztēlojoties, kā palikšu stāvoklī, kad situācija beidzot nostabilizēsies. Un manai dzīvei būs papildu jēga, ko es tik ilgi esmu gaidījis. Es atbildēju, jo viņu vairāk kaitināja mana klusēšana:

"Tu vari tam neticēt, Maksim, bet, kad es apprecējos ar tavu tēvu, pēdējā lieta, par ko es domāju, bija greznība." Mani apmulsa viņa aktivitātes, bet nevarēju atraut no viņa skatienu. Nekam nederīgs, pat ne savam tēvam, pēkšņi kļuvu vajadzīgs – un kam? Īsts granīts, siena, pie kuras jebkura sieviete būtu laimīga. Četru gadu laikā šajā uzskatā esmu kļuvis tikai stiprāks. Ja tavs tēvs rīt pārstās mani mīlēt, es būšu izmisumā. Bet tikai tāpēc, ka es nekad vairs nesatikšu tādu vīrieti. Tam ir trūkumi – es tos redzu. Un vēl kaut kas man ir svarīgāks.

– Ak, tātad tu atradi sev tēti? Vai jūs ārstējat bērnības traumas? – sarunu biedrs uztvēra tikai šo. – Tātad tas nebūs ilgi. Ja pamanīsi jaunu peni, tu uzreiz lēksi pa gultu kā skrienošs kaķis, pat aizmirsi par greznību. Un šīm kucēm ir hormoni.

Viņš taču ir kretīns. Vai arī es nevaru izskaidrot? Vai arī ir bezjēdzīgi viņam paskaidrot? Viņa pakratīja galvu, bet Maksims turpināja:

– Vai arī tu jau esi? Tad nu pievieno mani rindai! Es nesolu mīlestību līdz kapam, bet varu dāvināt kādam, kam tā vajadzīga.

Es pagriezu acis pret griestiem, joprojām nevarēdama to izturēt:

– Krāpt Vaņu ir tas pats, kas krāpt sevi. Un tu esi vienkārši idiots!

Viņš paliecās uz priekšu un klusāk jautāja:

– Vai tiešām es tev nemaz nepatīku?

Es vairākas minūtes skatījos viņa sejā, lai pati atbildētu. Viņš ir gluds, izskatīgs puisis, meitenes viņu mīl. Viņa mierīgi un nosvērti teica:

– Nē. Tevī nav ne miņas no tā, kas varētu izraisīt manu līdzjūtību. Katru reizi brīnos, ka tu esi viņa dēls – tik nožēlojams, bērnišķīgs un ne ar ko nelīdzinās tavam tēvam.

Mana atbilde viņu saniknoja. Maksims pielēca kājās, un arī es piecēlos kājās, nolemdama, ka labāk doties prom. Re, viņa iekrita provokācijās un tomēr izraisīja skandālu. Bet es nevarēju aizbēgt – viņš satvēra mani aiz elkoņa un pagrieza pret sevi. Viņš viņu ievilka un mēģināja satvert aiz vidukļa. Man no riebuma uznāca zosāda. Neko tādu nebiju piedzīvojusi četrus gadus! Pēdējo reizi mani taustīja tajos eskorta banketos, un tad es to izturēju, jo biju neaizsargāts. Bet es aizmirsu, kā izturēt, un aizmirsu, kā justies vienatnē visā pasaulē. Un tā viņa neapdomīgi iesita viņam pa seju.

Neizrādījās pārāk daudz – ar savu uzliesmojumu negaidīti liku viņam pasmieties. Maksims mani nelaida vaļā, bet arī nevilka sev klāt.

– Kāpēc tas ir tik skaidrs, Lizaveta? Es gribētu vēlreiz par to padomāt. Vai arī starp kājām niez tikai tad, kad redzat savu ļengano vēderu? Parādiet man, kā izskatās jauns ķermenis?

– Atlaid!

Viņš necentās mani noskūpstīt vai kaut ko tamlīdzīgu, viņš tikai mani ķircināja. Es viņā nesaskatīju kaislību, es viņam pat nepatiku – tā bija tīra provokācija vai pārbaudījums. Maksims gribēja mani kaitināt ar izsmieklu, bet es netaisījos viņam paskaidrot, ka bez viņa tēva man nebija un nekad nebūs mīļāko, ka man ir vienalga, kādi viņam ir vēdera muskuļi. Jā, es šeit redzu divdesmit uzpumpētus tēviņus – katrs drosmīgāks par otru, bet neviens no Ivana puišiem manī neizraisa pat mazāko vēlmi. Šim idiotam nevajag atbildes, bet gan manu aizkaitinājumu. Un vēl vairāk iespējams, ka viņš atkal pārbauda sava tēva mīlestību – ko viņš darīs, ja es tagad skries sūdzēties? Vai tu nepirksi jaunu mašīnu? Un tad varēs gausties bez iemesla: bagātais tētis pameta savu dēlu likteņa žēlastībā. Tādiem vājajiem noteikti ir vajadzīgs pamats gausties.

– Laid vaļā, necilvēks! Tu mani padari slimu!

Viņš tika izmests no manis tik pēkšņi, ka es kliedzu. Maksims lidoja pret sienu, bet nekrita. Gandrīz uzreiz viņš iztaisnojās un pasmīnēja:

– Jā, tas ir joks, Koša! Es viņai neko neizdarīju.

Koša palika bezgala mierīgs:

– Humors. Saprast. Par tādiem jokiem, Maksim Ivanovič, man lūgs trīs vietās salauzt žokli. Tad viņi maksās par ārstēšanu. Bet es zinu, kā salūzt tā, lai tas būtu atgādinājums uz visu atlikušo mūžu.

Maksims nobālēja – viņš baidījās no Košas vairāk nekā no manis. Es varētu izmest draudus, kas neko nemaksā, bet Koša Ivana zina kā neviens cits. Ja viņš tā saka, tad ar gandrīz absolūtu varbūtību tas notiks. Es steidzos doties prom, bet tomēr apstājos ejā un klusi jautāju:

– Koša, nevajag Vaņu apgrūtināt ar tādām muļķībām. Mēs vienkārši sastrīdējāmies, un Maksims man nedeva nekādus divdomīgus mājienus.

Viņai izdevās noķert izlutinātā idiota pateicīgo skatienu un devās prom. Maksims man bija pretīgs, bet viņš arī dzirdēja Košas vārdus – tas vairs neatkārtosies. Un nekādā gadījumā es nevēlos, lai Ivans manis dēļ kroplu pats savu dēlu. Koša mums abiem sniedza atbildi uz neuzdoto jautājumu, kas būtu noticis, ja es būtu aizbēgusi ar sūdzībām. Tomēr ne velti Maksims tik ļoti vēlas saņemt apstiprinājumu par tēva mīlestību, jo patiesībā viņa mīlestība ir ļoti relatīva. Ivans ir spējīgs aizskart jebkuru… nu, izņemot to, ka mums ar Košu ir pilnīga imunitāte. Bet tikai tāpēc, ka mēs abi nekad nedevām iemeslu mums pārmest.

Ātri aizmirsu par pārpratumu, iesaistīšanos inovācijās. Pat iešana uz sporta zāli man šķita kā piedzīvojums. Protams, mēs ar Vaņu izgājām sabiedrībā – uz izstādēm, teātri, pieņemšanām. Bet tur viss ir nepareizi, pretenciozitātes ir vairāk nekā cilvēku zem tā. Bet zālē tas bija savādāk, un tāpēc aizraujoši, lai gan man apkārt bija visas tās pašas sejas kā mājās. Instruktors baidījās pieiet man klāt zem puišu garajiem skatieniem. Viņiem es biju radījums bez dzimuma, taču tas bija tikai mierīgāk. Un man patika, kā pārspīlēti muskuļi vakarā stiepās, it kā caur šīm sāpēm tajos parādījās spēks. No nākamās nedēļas sākšu iet uz kursiem, līdz tam laikam Ivans būs izvēlējies miesassargu, kuram var uzticēt manu dzīvību.

Dzīves mērķu un virzienu maiņa bija tik iedvesmojoša, ka pēc vakariņām es atkal sāku dziedāt Ivanam, atsākot mūsu veco tradīciju.