– Tāpēc, ka tu esi. Es tev neko vairāk nepaskaidrošu, rupjš draziņ. – Tu man patīk, un man nebūs kauns nevienam stāstīt, ka tu esi mana sieva. Ar to beidzas visas simpātijas.

– Tu zini manu atbildi.

– Deru derēt, ka rīt tu pieskriesi pie manis un piekritīsi visam. – Ar izaicinošu skatienu acīs Stīvs mani provocēja. – Tavās interesēs ir tagad piekāpties, un saruna būs citādāka.

– Kāpēc tu to darītu? – Mani pārņēma ziņkāre. Patiesībā man vajadzēja sūkstīties kā trakai un atvairīt viņu ar visām rokām un kājām, bet es nevarēju atturēties uzdot dažus jautājumus.

– Jūs to uzzināsiet vēlāk. Bet ne tagad un noteikti ne laulības pirmajā mēnesī. Man tas ir vajadzīgs personīgi noteiktiem mērķiem, – es centos runāt mierīgi, taču jutu, kā viņš neizbēgami tuvojas dusmām.

– Šī saruna ir beigusies, – es pēkšņi piecēlos no krēsla un vēlreiz paskatījos uz vietu, kur pēdējo reizi biju redzējusi Lizbetu, kura nekur nebija redzama. Viņa vai nu bija aizmirsusi par mani, vai arī domāja, ka ar mani viss ir kārtībā un mani var atstāt vienu. Šobrīd man ļoti noderētu viņas atbalsts.

– Ne rīt, Eileen, – es sastingstu, kad viņš atkal mani uzrunā. Es biju spērusi tikai dažus soļus, pirms pazudu no viņa redzesloka. – Bet nākamo trīs dienu laikā jūs vēlēsieties apspriest mūsu fiktīvās vienošanās detaļas. Ticiet man, jums no tā ir ieguvumi.

Viņš atkal aplūkoja mani no galvas līdz kājām ar to šausmīgo, līdz kaulam stindzinošo skatienu, pēc tam novērsās un lēnām izvilka cigareti no paciņas. Viņš atkal grasījās šeit smēķēt, bet es negrasījos skatīties. Es vienkārši izgāju ārā pa durvīm tikpat ātri, kā no šejienes izskrien iereibuši džeki, kad uzzina, ka tuvojas policisti. Man briesmīgi dedzināja seju, un man bija nepanesami karsti, par spīti lietainajam rudenim un brāzmainajam vējam. Man vajadzēja doties mājās un piezvanīt Lizbetei, kura bija pazudusi un atstājusi mani vienu ar šo ārprātīgo.

Lizbeta vienkārši aizbrauca bez paskaidrojuma vai brīdinājuma, taču viņa pacēla telefonu. Es neiedziļinājos detaļās. Man vieglāk ir runāt klātienē, tāpēc uzaicināju viņu pie sevis, lai pastāstītu par savu fantastisko randiņu, no kura man joprojām pārņēma drebuļi. Tagad man bija auksti, un es negribēju vēsu dušu, bet gan karstu burbuļvannu, ko grasījos lietot, pirms Lizbeta ieradās.

Bija pagājuši seši mēneši, kopš es dzīvoju kopā ar vecākiem. Par laimi, es varēju atļauties dzīvot pati. Akadēmiskā stipendija un nepilnas slodzes darbs bija mans labākais palīgs šajā ziņā. Es pati sev mēroju ceļu. Dzīvošana kopā ar tēvu un māti nav risinājums, to es sapratu pirms pāris gadiem. Viņi pastāvīgi strīdas, un es pat nevaru domāt par studijām šādā atmosfērā. Un es nevaru atļauties paslīdēt. Viena nepietiekama atzīme, un es zaudēšu stipendiju. Es būtu pilnīgs neveiksminieks, un man būtu jādodas mājās pie mammas un tēta. Nē, es par to pat nedomāšu.

Lizbeta ienāca tieši tad, kad es, ietinusies baltā dvielī, iznācu no vannas istabas. No maniem matiem vēl aizvien pilēja pilieni, un es ar akmeņainu seju devos sagaidīt draudzeni. Lizbeta vienmēr piestāja pie manis pirms treniņa, uz kuru viņa ne reizi mani nebija vilkusi. Man nepatīk basketbols, turklāt es neesmu viņas augumā.

– Velnišķīgi, Liza, kur, pie velna, tu esi aizgājusi? Kāpēc tu aizgāji un atstāji mani tur?! – es izsaucienos ar pārmetuma pilnu sejas izteiksmi. Viņa man neko nav parādā, bet es esmu tik pieradusi, ka varam rēķināties viens ar otru, ka reizēm nevaru bez viņas iztikt. – Es to no tevis negaidīju, – es sūkstījos, tad pagriezos un devos uz virtuvi. Būtu jauki tagad iedzert karstu kafiju, jo pēc vannas atkal bija auksti.

– Tu taču teici, ka tev nav vajadzīga aukle, – Lizbeta smaidīja, sekojot man pakaļ. Viņa uzkāpa uz palodzes, saliekot kājas kopā, un apdomāja, kā izsmēķēt vienu no savām pretīgajām, plānajām cigaretēm. Nevar atbrīvoties no šī kaitīgā ieraduma kopš sešpadsmit gadu vecuma. – Atvēršu logu, tikai nomierinieties. Kas notiek? Man likās, ka tu un tavs izskatīgais draugs esat izlīguši un es esmu pārstājusi tevi aizbildināties.

Jā, mēs to esam atrisinājuši desmit reizes. Ārējais izskats neatspoguļo iekšējo izskatu. To es vienmēr iemācīšos. Es joprojām nevaru pārdzīvot to muļķīgo joku, ko viņš man izspēlēja.

– Tas nedarbojās. Šodien es izdzēšu visas savas bildes no šīs vietnes un vairs tur neiesim, – viņa ar pirkstu norādīja uz klēpjdatoru, kas gulēja uz virtuves galda, un tad ātri ielēja ūdeni tējkannā un ar klauvējienu uzlika to uz plīts. – Tev pat nav jājautā, tas bija sūcams.

– Tu gribi teikt, ka man vajadzēja aiziet tur un iesist viņam pa galvu? – Lizbeta pacēla labo uzacu, tad ievilka cigareti.

Nē. Tev nevajag sajaukties ar tādiem cilvēkiem kā viņš vai vispār tuvoties viņam. Aiz viņa pievilcības un rupjības maskas noteikti slēpās kas cits. Es negrasos analizēt un rakņāties viņa dvēseles dzīlēs. Es vienkārši aizmirsīšu par šo ne randiņu un turpināšu savu dzīvi.

– Iedomājies, – es ar vienu roku atspieduies uz virtuves galda, bet otru novietoju sev blakus. – Viņš man piedāvāja viltus laulību uz sešiem mēnešiem. Viņš man nepiedāvāja fiktīvas laulības uz sešiem mēnešiem, viņš tikai teica, ka ir pārliecināts, ka man būs tam jāpiekrīt, – es nevarēju viņai pateikt un nespēju atturēties no asaru plūduma.

Lizbeta skaļi šķaudīja, jo tieši tajā brīdī viņa ieelpoja. Es zināju, ka pat tik stingra un nelokāma meitene kā viņa var būt pārsteigta.

– Kādēļ, pie velna, viņš tevi vispār gribētu? Es domāju, es domāju, kāpēc ar tevi? – Otrais jautājums man patika daudz vairāk.

– Tas ir tas, – es teicu, izplešot rokas. – Viņš atteicās paskaidrot. Viņš tikai teica, ka man vairs nav izvēles iespēju un man tas ir jāpieņem. Viņš derēja, ka pēc pāris dienām es pārdomāšu.

– Kāpēc tu? Kas ar tevi ir? Tev apkārt nav pietiekami daudz dāmu, kas iekrīt uz skaistām sejām? – Viņai ir tie paši jautājumi, kas man, bet viņš nav ne mazākajā mērā pārsteigts. – Meklēt viltus sievu iepazīšanās vietnē ir, maigi izsakoties, dīvaini.

– Viņš teica, ka es viņam patīkot tikai ārēji, bet viņu neinteresē, kāda es esmu iekšēji un kā es jūtos. Bet… – es apstājos, atgriežoties pie tējkannas, kas jau vārījās. – Viņš teica, ka arī man esot plusi, – es sagrābu pāris krūzītes, grasoties tās piepildīt ar verdošu ūdeni.

– Labie punkti? Mm, – domāja Lizbeta, pieverot acis. – Sekss vai nauda? Abi taču ir labi.

Liza vienmēr ir tāda. Visu, ko viņa saka, vislabāk sadalīt divās daļās, un es esmu pārliecināta, ka viņa to nedomā nopietni. Viņa vienkārši kā vienmēr cenšas mani uzmundrināt un parādīt, ka pasaule nav nemaz tik slikta un ka vienmēr ir izeja.

– Viņš vispār neiedziļinājās sīkumos. Ļoti noslēpumains, – es iebēru krūzītēs vairāk cukura. Šobrīd man vienkārši vienalga par šo nolādēto diētu. Es šodien no stresa sadedzināju tik daudz kaloriju, ka varu dzert kafiju ar cukuru un iekost šokolādes tāfelītē veselu nedēļu. – Viņš teica, ka nekādas jūtas nav piesaistītas, tāpēc tas noteikti nav pirmais, par ko es priecājos.

– Velns, it kā tu būtu piedzimis vakar, – sacīja Lizbeta, izmetot cigareti pa logu, tad nolēca no palodzes un apsēdās pie galda. – Tu pati teici, ka viņš teicis, ka viņam patīk tava āriene. Viss, kas vīriešiem ārēji patīk, es domāju vājāko dzimumu, viņi vēlas izdrāzt. Atcerieties to. Visi pārējie iemesli, līdz pat tam, kāpēc viņš tevi vēlējās, ir nebūtiski.

Ko tas nozīmē, ka man sekss ar viņu ir jāuzskata par plusu? Ja viņš tā domā, tad viņš mani patiešām izsmēja, un man viņam ir sliktas ziņas. Kas attiecas uz naudu, man tā no viņa arī nav vajadzīga. Es neesmu īsti trūcīga. Es negribu sabojāt savu pasi un savu dzīvi. Es nezinu, kas viņš ir un ko viņš mēģina man iestāstīt.

– Es atcerēšos, – es nolieku krūzi pie drauga. – Bet es negribu no viņa ne naudu, ne seksu. Pie velna ar šādām privilēģijām. Godīgi sakot, es tagad lūdzos, lai viņš aizmirst par mani vai arī aiziet uz šo ņurdošo tīmekļa vietni un atrod kādu, kas viņam patīk vēl vairāk, – tā bija taisnība, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas kratās līdz pēdējam. Es jutu, ka tas vēl nav beidzies. Es arī rupji izrunājos ar viņu tādā veidā, kas, iespējams, viņu vēl vairāk sadusmoja, un tagad viņš noteikti neatlaidīsies. Un arī ir iespējams, ka es esmu veltīgi nakruzhayutsya un viņš vienkārši nolēma spēlēt muļķi, kas viņam, gluži pretēji, nepatika tikšanās laikā, un viņš nolēma apvienot.