– Atgriežoties dzīvē, – es piekodināju. – Pirmā pazīme bija tā, ka es sapratu, cik daudz man ir darāmā, un tas bija steidzami. Es jau nedēļu gulēju!

– Bet nekas, tu visu izdarīsi. Paskaties, Lēna ir atvaļinājumā, atstāj mazo pie mums, un pats visu sakārto. Divas nedēļas, tev būs laiks.

Labi, mēs ar Oļežku neejam uz bērnudārzu.

– Bet man atvaļinājums beidzas, man rīt jāstrādā, – Vera nopūtās.

– Un tu tā vietā, lai atpūstos kopā ar mani, spēlējies ar …

– Ak, neskatoties uz to! Godīgi, Marin, kāds tu esi kautrīgs cilvēks! Esi īsta ragana, tiešām.

Es neviļus pasmējos:

– Man tā būs jādara.

Ceru, ka tie, kas mani šeit pazina, nebūs pārāk pārsteigti par rakstura maiņu. Es vairs neesmu vientuļa sieviete ar mazu bērnu, bet gan vientuļa sieviete ar vīru. Man ir jādzīvo – un ne tikai tā, bet kā cilvēkam. Vai tas nav iemesls, lai mainītos?

* * *

Mēs vienojāmies, ka šonakt mēs ar Oļežku pārnakšņosim pie Veras, bet nākamajā dienā atgriezīsimies mājās. Mēs vienojāmies, ka atlikušās divas nedēļas pirms skolas es varu uz visu dienu aizvest zēnu pie kaimiņiem, un Ļena viņu pieskatīs. Tajā pašā laikā izrādījās, ka arī Natuška ies skolā, pirmajā klasē, un Oļežka viņu apskauž un arī grib, un pat jau ir iemācījusies "gandrīz-visus burtus".

Būtu labi, ja viņu tiešām ievietotu bērnudārzā. Bet, ja viņš līdz šim ir sēdējis mājās, tas nozīmē, ka te ar bērnudārziem nav tik vienkārši? Vai arī tas nebija pieejams, vai vēl kaut kas cits… Ak, cik daudz lietu man "jāatceras"! Kā? Amnēzija ir amnēzija, bet nezināt pamatlietas vispār būtu dīvaini.

Tā es nokļuvu mājās. Es stāvēju uz sliekšņa, apskatīdama tīri nomazgāto priekšnamu, apdegušo durvju airi uz dzīvojamo istabu un durvju ailē redzamo pelēkās betona grīdas gabalu. Deguma smaka vairs nebija tik spēcīga kā agrāk, un tā vēl kādu brīdi nepazudīs. Tas ir labi. Māja bija pietiekami liela mums abiem, un pagaidām varējām iztikt bez vienas istabas.

Iepretim viesistabai atradās virtuve, gaiteņa galā bija kāpnes uz pirmo stāvu, un pieliekamajā zem kāpnēm es biju atradusi spaini, grīdas lupatu un mopu, bet tālāk, šaurā koridorā pa labi, es nebiju skatījusies. Tagad es to izdarīju. Zem kāpnēm atradās vēl viens pieliekamais, kur glabājās ziemas lietas, divas durvis pretī veda uz tualeti un vannas istabu – un vismaz tā bija tīra! Durvis koridora galā veda uz pagalmu, un tur bija daži šķūnīši – arī tie man būs jāapskata. Jā, darba apjoms strauji pieauga.

Es strādāju virtuvē gandrīz līdz vakaram. Es visu iztīrīju, divus spaiņus ar alus pudelēm, sabojātu ēdienu un netīrajiem maisiņiem aiznesu uz atkritumu tvertni, un tajā pašā laikā – no galda noklāju eļļas drānu, jo tas izskatījās ļoti neglīts. Ēdiena krājumi nebija apmierinoši, arī trauki bija ļoti minimāli, un, šķiet, sapratu Maksa neapmierinātības iemeslu šajā sapnī: šķita, ka viņa Marina gatavo ne pārāk labi. Kopumā, spriežot pēc virtuves, meitene bija ļoti slikta saimniece.

Bet uz ledusskapja bija maks, un es beidzot ieraudzīju vietējo naudu, un tajā pašā laikā sapratu, cik daudz naudas man būs vajadzīgs. Papīra desmit un trīs rubļi, metāla rublis, divas piecpadsmit kapeikas monētas, divi niķeļi un kapeika. Jā.

Tomēr vēl ir pāragri panikot, vispirms jāaiziet līdz veikalam.

Un arī būtu labi pārmeklēt Maksa drēbju kabatas. Un vispār pārmeklēt māju, meklējot slēptuves, jo iereibuši vīrieši tādi jau ir, viņi nekad neatdotu visu naudu sievai. Apskatīju virtuvi – to varēja uzskatīt par pārmeklētu, un tas, kas bija patiešām steidzami, bija pārtikas produktu iepirkšana. Tātad man nāktos iziet sabiedrībā ar šo briesmīgo zilumu, meklēt veikalu… Es satriecos. Kur man būtu jāiet? Labi, tas, kas man ir pieliekamajā, ja to izmanto prātīgi, piecas dienas pietiks, bet maize un piens rīt tik un tā ir vajadzīgi. Man pašai būtu labi, bet man ir bērns, kas jābaro.

Man ir slikts garastāvoklis. Es biju pieradusi pie Veras un viņas ģimenes, bet izrādījās, ka mani pārņēmusi panika spert pirmo soli lielajā pasaulē. Tur mani varēja pazīt daudzi, bet es nevienu nepazinu, nezināju cenas, nepazinu apkārtējo dzīvi, nezināju vispār neko!

– Es uzliku tējkannu uz uguns un izvilku samīcītu brūvējuma paciņu.

Lūk, starp citu, es nopirkšu arī tēju, tās pietiks uz divām vai trim reizēm. – Uzmanies, mīļā.

Tev tik un tā nāksies iebāzt degunu. Jo ātrāk, jo labāk. Kamēr vēl esi šokā, amnēzija, smadzeņu satricinājums un tamlīdzīgi. Visiem, kurus neatpazīsti, atvainojies, paskaidrojies un no jauna iepazīsti. Normāli cilvēki sapratīs.

Es uzvārīju tēju, nokrāpēju atlikušo ievārījumu no litriskās burkas, kas bāreņainā stāvoklī stāvēja skapī, un iebēru to rozetē. Ābolu. Runājot par to, paskaties, kas ir manā dārzā. Un meklējiet pagrabu, nevar taču būt tāda māja bez pagraba!

It kā reizē ar tējas dzeršanu atskanēja dūšīgs zvana zvans. Durvis joprojām bija atvērtas, Vera būtu iegājusi šādā veidā, tātad tas noteikti ir kāds cits. Nelielā panikā es izlēcu gaitenī. Uz sliekšņa stāvošās dāmas seja šķita blāvi pazīstama. Vai nu es viņu biju redzējis sapnī, vai bēru laikā. Tieši "dāma": blondas cirtas zem vasarīgas cepures, pieticīga izskata, bet acīmredzami dārga krepa kleita, viegla estrādes smaržu smarža.

– Sveiki, Marina. Kā tu jūties, vai es traucēju?

Un intonācijas… nē, ne augstprātīgas, bet kaut kas tajās ir, kas izdala izcelsmi un audzināšanu. Nevar viņu nosaukt par sievieti, nemaz nerunājot par "tanti".

– Nē, nāc iekšā. Atvainojiet, es jūs atceros, bet es jūs nepazīstu.

Ārsts saka, ka tas ir no šoka. Vai jūs ienāksiet virtuvē? Diemžēl viesistabā.

Viesis pakratīja galvu, meta ātru skatienu uz izdegušajām durvīm un mīļi atbildēja:

– Protams, mana mīļā, es labprāt apsēstos virtuvē. Un nebrīnieties, mēs viens otru nepazīstam, lai gan, protams, jūs, iespējams, esat mani redzējis. Es esmu Ksenija Petrovna no pilsētas labdarības komitejas. Es atnācu, lai noskaidrotu, kā mēs varam jums palīdzēt.

Labi, ka man bija laiks sakopties! Ielaist viesus tajā nekārtībā, kas tur bija, – tas ir kauns! Tas ir pietiekami apkaunojoši, šī Ksenija Petrovna virtuvē neizskatīsies pārāk atbilstoši.

– Tēja? – Es izvilku otru krūzi, cukurkaroti – cukura tajā bija nedaudz mazāk par pusi.

– Sēdieties, Marina, es pats ielejīšu. Jūs neizskatāties labi. Kur ir tavs dēls?

– Pie kaimiņienes. Esmu atveseļojusies tikai tik, lai šodien atgrieztos mājās, bet man vismaz jāsakārto māja.

Viesis pieskārās, uzmanīgi malkojot tēju.

– Jūs dzeriet, Marina. Un pastāstiet man.

Stipra karsta tēja uzmundrināja, es dziļi ievilku elpu un atzinos:

– Es neko nezinu. Nesaprotu, kas jādara steidzami, kas pagaidīs. Kādi papīri ir jānokārto. Mums ir apdrošināšana, bet es par to neko nezinu, vai man ar to kaut kur jābrauc vai jāzvana kādam uz mājām, lai apseko bojājumus? Un tad ir tā šausmīgā sajūta, ka es, iespējams, esmu aizmirsis kaut ko svarīgu. Es biju pārāk pieradusi paļauties uz vīru, un tagad…

Es steidzīgi iedzēru vēl tēju, nolaižot acis. Es nezināju, vai Marina paļāvās uz savu vīru, taču tas bija loģisks izskaidrojums.

Ksenija Petrovna dzēra tēju un pavisam atklāti aplūkoja virtuvi. Maciņš joprojām gulēja uz galda malas, viņa uz mirkli noturēja uz tā skatienu un jautāja:

– Kas notiek ar jūsu finansēm?

– Es vēl nezinu, – es godīgi atbildēju. – Man ir četrpadsmit rubļi un peniji skaidrā naudā, bet… redziet, Makss ir dzēris. Es domāju, ka mums vajadzētu paskatīties, viņš varētu būt kaut ko sev paslēpis. Un aiziet uz banku, viņš krāja uz pensijas kontu. Tur ir divi simti desmit rubļu.

– Vai tu esi domājis par savu nākotni?

– Nē. Es vēl nevaru domāt. Tas viss ir tik sarežģīti un pēkšņi.

– Es saprotu. Es atvainojos. Tev vajag laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Bet, Marina, dzīve turpinās. Tev ir dēls.

Mēs beidzām tēju klusībā. Ksenija Petrovna nolika tukšo tasi un sāka runāt:

– Par apdrošināšanu un citiem dokumentiem, rīt būsi mājās, es nosūtīšu vīrieti. Un par nākotni… Marina, tu esi jauna, tu izskaties diezgan saprātīgs cilvēks, tev tikai vajadzīgs laiks. Ticiet man, viss būs labi. Es tevi reizēm apciemošu, vai neiebilsti?