Ārsts maigi pieskārās maniem deguniem, un es sašutu – pieskāriens sastapās ar žilbinoši spilgtām sāpēm un bālganu mirkšķi acu priekšā.

– Kā tevi sauc? – Maigi uzdotais jautājums ieskanējās man ausīs, un es atbildēju nedomādama:

– Marina…

Un aizsmaku. Biju pārliecināta tikai par savu vārdu.

Rūpīgām masējošām kustībām sāpes norima.

– Spēcīgs trieciens, – paskaidroja ārsts, – smadzeņu satricinājums un arī psiholoģiskais šoks. Atmiņas atgriezīsies. Varbūt ne visu, bet tā atgriezīsies. Neuztraucieties. Jo mazāk jūs uztrauksieties, jo ātrāk viss atgriezīsies normālā kārtībā. Jums nav jādodas uz slimnīcu, nav smagu apdegumu, nav iekšējo ievainojumu, nav kaulu, paveicies. Bet es iesaku vismaz trīs vai četras dienas atpūsties gultā. Ja jums rodas vājums, galvassāpes, reibonis, paguliet, ja kļūst sliktāk, izsauciet ārstu. Tikšanās… – viņa domāja ne ilgāk par pusminūti un ātri uzrakstīja zāļu sarakstu. – Vai jums ir kāds, ar ko aiziet uz aptieku?

– Protams, – nekavējoties apliecināja kaimiņiene. – Starp citu, Marina, es esmu Vera. Ja jūs kaut ko neatceraties, jautājiet man, es jums pastāstīšu.

Mēs visi parakstījām protokolu. Man atkal sāka trīcēt rokas, un nesaprotamā rakstība nevienu, izņemot mani pašu, nepārsteidza – šķiet, es parasti parakstos ne tā?

– Pagaidām palieciet ar mums, – Vera ieteica.

Bail bija doties uz tukšu, svešu māju, tāpēc es piekritu.

– Uz vienu nakti. Es negribu tevi apgrūtināt, es vienkārši gribu nākt apkārt.....

– Pat nedomā par to, paliec tik ilgi, cik tev vajag! Mēs esam kaimiņi. Tu arī vienmēr esi mums palīdzējis, vai neatceries, tāpēc tici man uz vārda.

Es atkal apmetos pledā: es tik ļoti trīcēju un aukstināju, ka nevarēju uzlikt zobu uz zoba. Man nebija ilgi jāsēž: kamēr dzēru vēl vienu tējas krūzi, Vera sagatavoja viesu istabu man un bērnam. Viņa aizveda mani uz gultu, noguldīja, un es uzreiz iekritu sapnī.

* * *

Es sapņoju par ugunsgrēku.

Es dzīvoju – tas ir, es dzīvoju – vecā divstāvu mājā ar četriem dzīvokļiem, kas celta pirms kara, čīkstoša un šķība. Dzīvoklis lejā aizdegās, mums tur ir disfunkcionāli īrnieki, no viņiem var sagaidīt jebko. Caur ventilāciju virmoja indīgi dūmi, kas sūcās pa kāpnēm un zem durvīm, griestu spraugās. Es nepamodos. Kad izcēlās liesmas un nejauši garāmgājēji ieslēgt trauksmi, ne lejā, ne manā dzīvoklī nebija neviena, ko glābt. Iespējams, tā bija viegla nāve, bet tomēr sāpēja. Es uzlēcu, pamostoties, satvēru rīkli un aizkašļāju. Oļežka ņurdēja – viņš bija iespiests vecā gultiņā bez sāniem. Es izstiepu roku un noglāstīju viņa mīkstos matus:

– Šš, šš, šš, šš, mazais, klusē. Mammai bija slikts sapnis, viss ir kārtībā. Viss kārtībā, ej atpakaļ gulēt.

Mazulis aizmiga, un es gulēju, ieskatījusies tumsā, koda lūpu, lai neļautos raudāt. Šis sapnis nebija tikai slikts. Kaut kā es zināju – ar absolūtu, kristālskaidru skaidrību! – ka tas, ko es redzēju, bija patiesība. Es patiešām biju mirusi turpat mājās. Nekādu strīdu ar meitām par lietām, par kurām nebija vērts strīdēties. Nekādu stāstu pirms gulētiešanas mazbērniem, nekādu vasaras ceļojumu ar viņiem uz jūrmalu, nekādu ģimenes dzimšanas dienu un Jaungada vakaru svinību. Nebūs izsmieklu par manu mīlestību uz daču un manu atbildi: "Vai tev garšo āboli un zemenes?".

Tikai tad, kad esi jauns, šķiet, ka sešdesmit trīs gadi ir cienījams vecums. Es vispār neuzskatīju sevi par vecu sievieti. Es vēl varēju dzīvot un dzīvot! Maniem bērniem bija taisnība, ka viņi man pārmeta, ka turos pie veca dzīvokļa attālā provincē; es būtu aizgājusi dzīvot pie viņiem, kā viņi ne reizi vien ierosināja.

Bet es mīlu provinci, un Maskavas dzīves ritms mani biedē. Baidos…

Arvien grūtāk kļuva savaldīties, pa vaigiem man tekēja asaras, un es centos novērst uzmanību, domāt par kaut ko citu. It īpaši tāpēc, ka man bija tēma, par ko domāt, turklāt ļoti aktuāla – tas, kas ar mani bija noticis un joprojām notiek! Tas nešķita pārāk līdzīgi pēcnāves dzīvei.

Šī doma mani atsvešināja, un es iekritu sapnī vai citā vīzijā, atkal zinot, ka redzu patiesību.

Es gulēju uz grīdas, ar vienu roku neveikli aizsedzot seju, acis bija aizvērtas, no zem matiem un no pieres man pilēja asinis. Pie manis bija pieķēries baltmatains, izdilis mazs zēns smieklīgā zaķa pidžamā, kurš centās noslaucīt asinis no sejas un raudāja, lūdzot mani nemirst. Blakus gulēja puskails vīrietis, kuru bija sasitis sagruvis skapis. Es nevarēju saskatīt viņa seju, tāpat kā es nevarēju saskatīt savu. Taču bija skaidrs, ka vīrietis ir miris – skapis dega, un viņš nekustējās.

Šoreiz es klusībā piecēlos, aizspiežot muti. Man bija slikta dūša. Blakus gultai uz galda stāvēja ūdens, un es vienā glāzē izdzēru pusi glāzes un klusi izelpoju. Bērns bija aizmidzis. Nabaga mazulis, lai pārdzīvotu šādu šausmu......

Es baidījos atkal apgulties, bet man reibstēja galva, un man nebija spēka apsēsties, un, tiklīdz pieskāros ar galvu spilvenam, es iemigu.

Tagad es šeit labi ieraudzīju savu "vīru". Viņš bija negluds, īsi apgriezts vīrietis noplukušos džinsos un T-kreklā. Tumši, nedaudz viļņaini mati, tumšas acis, asas sejas līnijas. Pievilcīgs pat ar šo nekopto rugāju. Un viņam ir laba figūra, spēcīgs, un viņš aizrautu man elpu, ja mani apskautu. Bet man šķiet, ka viņš mani sitās tikpat bieži, cik apskāvās.

Es sapņoju par mūsu parasto ģimenes vakaru. Tas ir, es zināju, ka tas ir mežonīgi, ka es nekad nepieļauju šādas lietas, bet reālajā dzīvē, ar manu vīru, viss bija citādi. Bet es-no-miega uztvēru notiekošo par pašsaprotamu vai vismaz ierastu.

Mana laulātā rupjības, viņa neapmierinātība ar "nepareizajām" vakariņām – kas bija nepareizi, es joprojām nesapratu. Alus no pudeles kakliņa, nevis ģimenes tējas ballīte. Garas un garlaicīgas sūdzības par kaut kādiem jauninājumiem darbā, kurus es nesaprotu. Refrēns uz lūgumu spēlēties ar Oļežku: "Noslaucīt mazajam smārķīti – tava darīšana. Kad viņš paaugsies, es viņam iemācīšu, kā būt vīrietim." Jā, tāds iemācīs…

Tikmēr es miegā noliku dēlu gulēt, izlasīju viņam pasaku pirms gulētiešanas, noskūpstīju viņu, pārslēdzu lampu uz naktslampiņu un klusi izgāju. Bērnistaba atradās pirmajā stāvā, un es nokāpu lejā, nezinādama, vai iet uzkopt virtuvi, vai kādu brīdi pasēdēt viesistabā. Īstā es – tā, kas vēroja sapni un vērtēja tajā notiekošo, – garīgi pasmaidīju: "Eju kā tauriņš uz ugunskuru." Un tad es, kā tauriņš uz ugunskuru, aizskrēju.

"Uguns" bija vīrietis, kas sēdēja viesistabā – kaut kas manī apņēmīgi atteicās viņu uzskatīt par vīru. Bet tas "es", kas tagad gāja lejup pa čīkstošajām kāpnēm, ar vienu roku turēdamies pie margām un ar otru steidzīgi nogludinot matus, patiešām tiecās pēc šīs uguns. Bez domāšanas, bez mēģinājumiem saprast sevi, bez centieniem izskatīties pievilcīgāka viņa acīs, gatava pieņemt visu, ko viņš viņai dotu.

Es – viņa apstājās uz kāpņu pēdējā pakāpiena, klusi sauca:

– Makss?

Tas bija Makss. B-r-r, man nekad nav paticis šis akronīms.

– Nāc šurp, – viņš teica no viesistabas.

Tas, kas notika tālāk, es labāk negribētu redzēt. Vai vismaz aizmirst. Man nebija nekas pievilcīgs seksā uz dīvāna ar pusdzērušu, nešķīstu vīrieti, bez maiguma, bez uzmanības pret manām vajadzībām. Tas dumpinieks vienkārši izmantoja savu sievu kā mantu. Apmierināja vajadzību, murmināja nevis kādus mīlestības vārdus:

– "Šovakar pusvienos ir futbols, es gulēšu šeit. Tu mani pamodināsi uz darbu.

Es nekad neesmu sapratis sievietes, kas uzķeras uz kaut ko tādu. Ko tas "es" viņā redz?!

Kā atbilde sapnis turpinājās: tagad notikumi pārlēca dažus gadus atpakaļ. Es mācījos – sapnī nesapratu, kur un pie kā, bet trokšņainās studentu dzīves atmosfēra man patika. Man bija draugi, domubiedri, un bija arī Ņikita, puisis, ar kuru mēs bijām uzskatīti par pāri. Kaut kas līdzīgs Maksam – vai tas Makss bija kaut kas līdzīgs viņam?

Nikitas skūpstīšanās bija mīļa, un tas, kā viņš paņēma manu roku, vispirms glāstot manu plaukstu un pēc tam savijot pirkstus, lika man nopūsties un izplesties no maiguma.