Dīvaini. Kāda tam tagad nozīme? Meitenei ir pienācis viņas laiks, un es nevaru dzīvot ar šo dīkdieni.

Pēc šī sapņa es lēnām atgriezos realitātē. Es piecēlos. Sākumā sēdēju krēslā, ietinusies pledā, skatījos, kā Oļežka spēlējas ar Natusju, klausījos, kā Ļenoška lasa viņiem pasakas vai rāda attēlus alfabētā, mācoties burtus. Tad viņa sāka staigāt. Viņa palīdzēja Verai kaut ko darīt virtuvē, par to īpaši nedomājot, automātiski. Viņa ēda, nemanot, ko ēd, bet vairs nejutās vāja. Zilums pusceļā uz sejas bija aptumšojies un izskatījās briesmīgi, pie durvīm sasistais plecs bieži vien bija nejūtīgs, un roka neklausīja pārāk labi, taču zināja, ka drīz tas viss pāries.

Bēres man gandrīz nebija palikušas atmiņā. Es biju ļengans, es diez vai varēju uztvert notiekošo. Sapratu tikai to, ka radinieki nebija ieradušies, un viņu apglabāja uz rūpnīcas rēķina, kurā Makss strādāja. Viss notika ātri – atvadījāmies, apglabājām, cilvēki aizgāja kaut kur uz bēres, bet Vera mani aizveda mājās, novilka melno kleitu, lika iedzert tableti un nolika gulēt. Toreiz es neko nesapņoju.

Septītās dienas rītā es ilgi stāvēju priekšā lielajam spogulim gaitenī un skatījos uz sevi. Slaida, gracioza figūra – Dievs, no kurienes gan tik tievai meitenei rodas spēks izgāzt durvis! Un ar mazuli uz rokām… Taisni, ļoti gaiši mati ar skaistu zeltainu nokrāsu, bāla āda. Ņemot vērā, ka ir vasaras beigas, iedegums man, šķiet, nemaz nav pieķēries. Matu gali bija apdeguši, un sapnī man bija copīte – ne gara, tikai nedaudz zem lāpstiņām, bet tomēr. Es pajautāju Verai, kura paskatījās uz mani:

– Vai tikai mati bija apdeguši? Man taču paveicās, vai ne?

Vera mani apskāva:

– Tavi mati ataugs, bet ar seju viss būs kārtībā.

Es nopriecājos, piesardzīgi sajūtot joprojām sāpīgo zilumu. Vera no aptiekas cita starpā bija atnesusi arī kādu ziedi pret zilumiem, ko es nezināju. Tas bija labi – mazāki zilumi bija gandrīz izzuduši, bet šis nepazuda.

– Zilums nav apdegums, tas pazudīs, un nebūs ne miņas, – saprātīgi teica Vera. -

Tas bija brīnums, ka es tiku ārā! Un Oļežoks ir drošībā.

– Varēja būt arī sliktāk, un dzīve turpinās, – rezumēju es. – Tikai es, šķiet, ne visu atceros.

– Jūs atcerēsieties, neuztraucieties. Atmiņa pamazām atgriezīsies. Šķiet, tas ir no šoka un smadzeņu satricinājuma. Ārsts teica, lai atpūšas, un patiešām, tu tik tikko varēji piecelties. Tagad viss būs kārtībā, jūs redzēsiet.

Man patika viņas lipīgais optimisms. Es pati biju tāda – savā dzīvē.

Un ar dzīvi, kas man bija tagad, man vēl bija jātiek galā.

Es nekad nebiju ticējusi dvēseļu pārceļošanai un citai mistikai, un arī baznīcā netiku gājusi. Mana materiālistiskā audzināšana bija pārāk iesakņojusies manī. Ja, kā saka klasiķi, katrs tiek atalgots atbilstoši savai ticībai, tad pēc nāves mani būtu gaidījis nieks.

Nu, teiksim tā, es kļūdījos. Ir patīkamāk kļūdīties, nekā uzzināt, ka tev ir taisnība. Bija sāpīgi domāt, ka es patiešām esmu mirusi, ka mani bērni ir palikuši bez mātes un mazbērni bez vecmāmiņas. Bet tāda ir dzīve. Jums ir jāļauj viņiem un savam vecajam "es" aiziet un jāpieņem savs pašreizējais "es" – es jutu, ka tā ir pareizi.

Vismaz šeit man nav mani sešdesmit trīs, bet nedaudz vairāk par divdesmit. Nekādu hronisku slimību, kas kļuvušas par ieradumu, nekādu sāpošu muguru, nekādu sāpošu ceļgalu. Un mana figūra ir atgriezusies savā jaunības krāšņumā. Kāpēc "kā", tā ir jaunība!

– Dzīve turpinās, – atkārtoju es. – Mums vajadzētu paskatīties, kas ar to māju. Vai jūs dosieties ar mani? Kaut kas biedējošs…

Māja bija atslēgta, bet šonedēļ tajā neviens nebija ielauzies. Es neticēju pieaugušo pieklājībai un bērnu ziņkārības trūkumam. Taču fakts palika fakts, ka uz nodegušās palodzes būtu redzamas jebkādas pēdas, durvis no viesistabas uz dārzu bija aiztaisītas ar plombu, pārējie logi un ieejas durvis bija neskartas. Es pārgriezu saiti un atvēru durvis. Deguma smaka iesmaržoja man degunā.

Visa viesistaba bija izdegusi. Plikas melnas sienas, sodrējuši griesti, grīda bez pēdām no koka, betona un pelniem. No mēbelēm, lustras, televizora, stāvlampas bija palikušas tikai dažas nelielas, līdz nepazīšanai izkausētas metāla daļas. Es nedomāju, ka tā varētu būt.

Vera šķaudīja, un man niezēja deguns, un acis niezēja. Taču neērtā sajūta, kas man bija radusies, nākot šurp, – it kā es būtu grasījusies traucēt mirušos vai pretendēt uz kāda cita īpašumu, – kaut kā bija pazudusi. Galu galā, ja par to padomā, tieši šeit, šajā istabā, nesen bija miruši divi cilvēki – tā, kuras ķermeni es atrados, un viņas vīrs. Un es pēkšņi jutos mierīga.

– Kā jums klājas? – Vera pajautāja čukstus.

Es paraustīju plecus:

– Tas ir tik dīvaini. Es jūtos tā, it kā māja būtu mani noilgojusies un būtu laimīga. Es jutos mierīgāk. Apskatīsim virtuvi un pārējās istabas, ja tur viss būs kārtībā, mēs ar Oļežku šodien varēsim doties atpakaļ.

– Jūs taču zināt, ka neesat mums apgrūtinājums, vai ne? – Vera jautāja.

– Es zinu, – es pasmaidīju. – Bet šī ir mūsu māja.

Virtuve bija… netīra. Sapelējušie vakariņu pārpalikumi, smaka no atkritumu urnas, apgāztā alus pudele un izžuvušais tumšais traips uz linoleja zem tās – tas vismaz bija saprotams. Bet noputējušas skapīšu un ledusskapja durvis, netīra plīts, saplēsts eļļas audums ar dažiem traipiem… Fū. Es esmu čīkstīga, virtuvē jābūt pilnīgi tīrai. Un vēl šeit ēda bērns! Tas ir šausmīgi! Es to sakopšu. Vismaz ugunsgrēks nebija skāris virtuvi, pat degšanas smaka bija tikko jūtama.

Kāpnes čīkstēja gluži kā manā sapnī. Mūsu pēdu pēdas bija tumšas, un mēs neaizgājām uz istabām pirmajā stāvā, tikai ieskatījāmies. Tur viss bija kārtībā. Putekļains, sūdains gaiss, tas ir viss. Bērnistabā uz galda stāvēja šķīvis ar cepumiem un uz grīdas bija izkārti krāsainie zīmuļi.

– Atstājiet Oļežku pie mums līdz vakaram, – ierosināja Vera. – Jūs sakopsiet… Un vismaz varēsiet mierīgi raudāt, ja tas radīsies. Ja gribi, vari atgriezties uz nakti.

Es negrasījos raudāt, bet es arī negrasījos būt dzelzs lēdija vai bezjūtīga kuce savas kaimiņienes un, šķiet, vienīgās tuvākās draudzenes priekšā. Es apskāvu Veru un murmināju:

– Paldies, paldies!

Es aizvedu viņu līdz gaitenim, atbloķēju durvis – atslēgas līda ārā no atslēgas caurulītes, vesels to ķekars. Man vajadzēs noskaidrot, kura no kurām nākusi, lai gan tas droši vien nav pats steidzamākais.

Ak, man tagad viss ir steidzami.....

Es atstāju durvis vaļā, lai tās izvēdinātu. Es apstaigāju māju, atvēru visus logus. Atradu spaini, lupatu un mopu: es negribēju nest pelnus un izdedžus uz savām čībām pa visu māju.

Un es ķēros pie darba. Apdegušās sienas vēl neattīrīšu, bet pārējā mājā vajadzētu būt mirdzošai! Nekādu netīrumu, nekāda ņurdoša izlieta alus, nekāda smārda, nekāda pelējuma! Man šeit ir jāved līdzi bērns.

Izlejot trešo spaini ar netīro ūdeni dārzā zem ābeles, pieķēru sevi, ka pati sev čukstu. Man bija tāds ieradums: kad rokas ir aizņemtas un galva brīva, kaut kas pats no sevis veidojās vārdos un rindās, bez lielas jēgas, bet darbs no tā bija labs, un garastāvoklis uzlabojās.

Nu, kāpēc gan labos ieradumus nevilkt jaunā dzīvē?

Un kaut kādu iemeslu dēļ šķita, ka gan māja, gan koki dārzā priecājas par manu vienkāršo muļķīgo dziesmu.

* * *

Fizisks darbs patiešām attīra prātu. Es jau biju noslaucījusi viesistabas grīdu un biju virtuvē, kad man ienāca prātā nepatīkama doma: Vai šī ir mana māja?

Ko darīt, ja tā ir uz kredīta vai hipotēkas un vēl nav izpirkta? Vai arī mēs to vispār esam izīrējuši? Un ko tad mums vajadzētu darīt?

Šis vienkāršais un acīmredzamais jautājums, šķiet, pārrāva aizsprosto dambjus manās smadzenēs, kas mani bija nošķīruši no realitātes. Vai es strādāju, vai ne? Ja jā, tad kur, pie kā un ko darīt ar nedēļu ilgu prombūtni? Ja ne, no kā dzīvot? Vai man bija tiesības uz kādu pensiju par vīra zaudējumu? Vai bērnu pabalstu? Runājot par bērnu, vai viņš iet uz bērnudārzu vai sēž ar mani mājās? Ja bērnudārzā – kur, ar kādiem nosacījumiem, kas man tur jāzina? Vai mums ir radinieki, un, ja ir, kur viņi ir? Šeit ir tāda traģēdija, un nevienam nerūp?