«Es neko nesaprotu,» Mariuss atzina.

«Tas būtu kaut kas saprotams,» meistars Turvons satvēra meiteni zem rokām un nolika uz kājām: «Beidz sēdēt šeit.» Iesim uz māju un tur parunāsim. «Un es jums atvēršu logu, manas savrupmājas nav paredzētas zirgiem,» viņš necieņā teica Senajam. – Un vienīgie kārumi ir burkāni. Vai man tev nevajadzētu piedāvāt sienu?

Godīgi un atklāti sakot, meistara Turvonas «savrupmājas» nemaz nebija paredzētas viesiem, īpaši meitenēm no dižciltīgām ģimenēm. Torņa pagrabā, tajā pašā, kur nekromants uzņēma retus viesus, bija virtuve. Rupjas akmens sienas, primitīvs pavards, kurā pēc vēlēšanās varēja apcept veselu stirnu, plaukts ar vienkāršu māla trauku, milzīgs galds, vairāki tupus ozolkoka ķebļi. Durvis uz pieliekamo, caurums pagrabā. Virita deglia Bornio, ko Mariuss atcerējās, būtu baidījies te skatīties ar acs kaktiņu, nemaz nerunājot par mierīgu ienākšanu. Un meitene, kuru mentors bija nosēdinājis uz ķeblīša pie ugunskura, ar interesi paskatījās apkārt un apstiprinoši paziņoja:

– Šeit ir skaisti. Atmosfērisks. Pie šāda galda runa nav par sviestmaižu košļāšanu, bet gan par gaļas pildīšanu.

«Atnes gaļu, student,» meistars pavēlēja. – Vispirms atveriet logu. «Tā tas ir,» viņš pamāja ar roku uz vietu, kur aiz mākoņainā stikla rēgojās tumšā zirga purns. – Un pat nedomā par to, kā viņam iedot burkānu!

– Un kas?

– Jā, tāpat kā mums. Vienkārši nolieciet to uz paplātes, lai būtu ērti ēst ar zirga purnu.

Man bija jāatmet ziņkārība un jādara tas, kas studentiem ir jādara meistara vadībā – tas ir, «gatavo, atnes, pasniedz» (un paldies, ka mentors Turvons iztika bez pēdējā «izkāp»! ). Kūpināta brieža gaļa, svaiga ciema maize (tieši vakar aizskrēju pie maiznieces!), putojošs alus mucā – īsti dzīres. Lai gan ne gluži tāds cienasts, kāds būtu jāpasniedz dižciltīgai jaunavai. Bet viesis ēda un dzēra ar redzamu baudu – un ar tādu pašu redzamu manieres trūkumu. Droši vien bija labi, ka īstā Virita atradās kaut kur ārā un pati savā galvā noģību. Citādi es atkal būtu paģībusi, pa īstam.

«Tātad, mūsu mīļais un līdz šim bezvārda viesis…» Meistars Turvons iesāka, kad Mariuss nolika gardumus un apsēdās pretī meitenei.

– Kāpēc tas ir bezvārda?! – līdz galam nenoklausījusies viņa kļuva sašutusi. – Mani sauc Natālija. Jā, Nataša.

– Tas ir jūsu pasaules, jūsu bijušā ķermeņa nosaukums. Un jūs, ļaujiet man pateikt, esat tikai dvēsele. Pirms jauna iemiesojuma dvēseles aizmirst savu iepriekšējo dzīvi.

– Es neko nezinu, es visu atceros. Un vispār kaut kāda «jauna iemiesošanās»?! Jūs, kā es saprotu, mani izvilkāt šeit, iespraudāt kāda cita ķermenī, kas, starp citu, ir pieaugušais un diezgan aizņemts. Nav gatavs jaunai dzīvei! Nemaz nerunājot par to, ka es kaut kā palaidu garām vecās beigas! Jūsu darbs?

– Nav mans. Personīgi es tevi ne no kā neizvilku un nekur nebāzu, – Turvons īgni iebilda. Zirgs ņirgājoties iesaucās. Mariuss arī būtu nopūties, ja šo bazāru būtu vērojis no malas! Tā vien šķita, ka ar sekām būs jācīnās nevis mentoram, bet viņam. Jo kāpēc gan vēl studenti ir vajadzīgi? Tieši tā, uzspiediet viņiem visnepatīkamākās lietas!

«Labāk pajautājiet Viritai, kāpēc viņa iejaucās rituālā,» Mariuss nespēja pretoties. – Viņa pilnā galopā un kliedzot iekļuva aplī, un mēs esam vainīgi.

«Tātad jums tas nav jājautā,» viesis paraustīja plecus. – Pa logu skatās seja. Zirgs ir kauns. Tava meitene jau ir atvadījusies no savas dzīves, bet viņš ir izdarījis lietas un smejas.

«Un viņš, iespējams, būtu tas, kurš varētu visu izskaidrot.» Vai ar viņu vispār ir iespējams runāt? – Mariuss bezcerīgi jautāja. Šķiet, ka atbilžu uz saviem jautājumiem un skaidru, meistara nekromanta cienīgu skaidrojumu vietā viņš saņems neglītu tirgus ķildu. Bet divas dvēseles vienā ķermenī – pēc visiem kanoniem pilnīgs nekārtības! Un kaut kas ir jādara lietas labā. Un kam tas būtu jādara, ja šis negods uzkristu uz viņu galvām kopā ar viņu mentoru? Tas Senais arī ir nesaprotams. Jo vairāk Mariuss uz viņu skatījās, jo mazāk viņš izskatījās pēc leģendu šausmām. Lai gan ne velti mentors saka, ka patiesi bīstamas lietas neizskatās biedējošas…

«Es saucu dvēseli, kas varētu kļūt par Viritas degli Bornio neredzamu aizbildni,» meistars lēnām runāja, savijot pirkstus slēdzenē. Viņas tēvs uzstāja uz pastāvīgu aizsardzību un noteikti prasīja sievišķā principa garu, lai saglabātu savas nevainīgās meitas godu un pieticību. Un šim garam vispār nevajadzēja aizņemt savas palātas ķermeni!

– Un viņam bija arī kaut kas jāspēj aizsardzībā? – Natālija izsmejoši jautāja. – Nu, es tevi iepriecināšu, kaut kas nogāja greizi.

Viņa padzēra alu, uzsita krūzi uz galda, pielēca un piegāja pie Senā. Viņa satvēra garo zirgaste.

– Stab, zirg, tas biji tu, kas visu sakārtoji! Un neskatiet man šeit tukšas acis, tu neesi kaķis no «Šreka»!

Zirgs nobolīja acis un apgūlās, un loga atvērumā parādījās miglaina vīrieša figūra. Tas bija piepildīts ar krāsu un dzīvību – un tagad uz palodzes sēž visparastākā laupītāja izskata skapītis: mežzaļā uzvalkā, apaugusi ar bārdu un gariem kušķiem, izņemot varbūt tīru un ķemmētu. Nebija ne miņas no pārpasaulīga spēka, kā tas pienākas Senam cilvēkam, un cēluma un autoritātes, vēl jo mazāk; Īsāk sakot, ja jūs šādi parādīsieties kādas dižciltīgas ģimenes mājā, viņi jūs nelaidīs tālāk par pagalmu.

«Es vienreiz īsi paskaidrošu,» viņš ātri sacīja. – Meitene Virita ieradās pie manis ar lūgumu un solīja samaksu. Maksājums būs mans iemiesojums. Man vajag zirgu, līdz es iegūstu pietiekami daudz vitalitātes. Arī vīrietis būtu nācis augšā, bet tuvumā neviena nebija,» viņš ļauni pasmīnēja. «Mums no jums neko nevajag, mēs šeit nokļuvām nejauši.» Un tu, – zilās acis skatījās uz Viritu-Natāliju, – turiet mēli. Nevajag meklēt vainīgos tur, kur viņu nav. Labāk noskaidro, kāpēc meitenei bija vajadzīgs aizbildnis.

– Ko viņa tev prasīja? – nē, no kurienes šī citpasaules dvēsele no tik lielas nekaunības?! Mariuss, stāvēdams tik bīstamā tuvumā būtnei ar dievišķu spēku un spēku, būtu runājis ar viņu pieklājīgāk!

– Tā ir viņas darīšana, ja vēlies, pajautā viņai.

– Skaidrs, ka uzņēmums garantē konfidencialitāti. Klausies… nu, pagaidi, kā tevi sauc? Nav zirgs, tiešām.

– Varat viņu saukt par Seno.

«Kad viņš iemiesosies, viņš saņems jaunu vārdu, bet tagad patiesībā viņš maz atšķiras no bezvārda dvēseles,» mentors klusi paskaidroja.

«Atmiņa un spēks, tas nav tik maz,» iebilda Senais. – Un es atgriezīšu nosaukumu tā sākotnējā. Es viņu atceros, cilvēki ir aizmirsuši.

– LABI. Tātad, kas mums ir,» meitene pagriezās, sakrustojusi rokas uz krūtīm. – Mani, tas ir, manu dvēseli, saucu, lai es ar neredzamu garu sargātu bailīgo vijolīti. Violeta izrādījās ne tik bailīga, viņa aizbēga naktī zirga mugurā un bez sargiem, kaut ko lūdza Senatnei un pretī apsolīja palīdzēt viņam iemiesoties. Šīs palīdzības rezultātā Senais pārcēlās uz beigtu zirgu, bet es uz vijolīti, kas abi nebija nodrošināti. Vai es kaut ko palaidu garām?

«Vēl ne,» Mariusam nez kāpēc šķita, ka Senais bija atklāti uzjautrināts. Katrā ziņā viņš ar jautru interesi paskatījās uz meiteni. Vai nu viņš gaidīja, kad viņa izdarīs kaut ko bezdievīgu, vai arī pats izdomāja kādu netīru triku.

«Tad paskaidrojiet man to, dārgais Senais zirgs.» Vai jums nav svarīgi, ka jūsu pagaidu ķermenis ir nedaudz miris?

– Jā, tam nebija laika nomirt. Zirga gars aizlidoja, es paliku. Jūs nevarat pārvērst dzīvu radību par nedzīvi dažos mirkļos.

– Skaidrs, ka klīniskā nāve un ātra reanimācija. Un cik ilgi tev būs šādi jāstaigā? Un pats galvenais – ko tad? Kā izskatīsies šis jūsu it kā iemiesojums?

Senais paraustīja plecus.

– Tiklīdz es sakrāšu pietiekami daudz spēka, es vienkārši pārbūvēšu savu ķermeni no šī uz savējo. Vai es tomēr esmu Dievs, vai arī izgāju pastaigāties?

– Vai vēlaties būt pieklājīgs vai godīgs? – meitene nošņāca. – Tagad jūs diezgan konkrēti izgājāt pastaigāties. Kāds dievs tu esi? Nu, es domāju, kuru? Vai priekš kam?