Kaut viņa būtu drosmīgāka! Lai viņai būtu uzdrīkstēšanās flirtēt ar tiem, kas par viņu interesējas, un savaldība atteikties no komunikācijas ar nepatīkamiem kungiem. Taču ballīšu un pieņemšanu spilgtajā burzmā Virita šķita apjukusi, viņa varēja tikai nejauši atbildēt un kautrīgi pasmaidīt. Un, kā laime, interesantākie jaunieši, tie, kuriem viņa pati varēja patikt, nevis viņas pūrs, ciltsraksti, tēva sakari, viņu likās nepanesami garlaicīgu.

Ja tikai mana māte būtu dzīva! Viņa jums pastāstīs, kā paziņot jaunam vīrietim, ka viņš jums patīk, un atgūt viņa uzmanību. Es tevi mācītu. Kādu dienu Virita uzdrošinājās lūgt padomu savam tēvam – un saņēma postošu aizrādījumu. «Jūs esat cienīga meitene no dižciltīgas ģimenes, skaista, bagāta un labi izglītota. Jūsu uzmanība ir gods un laime jebkuram jaunam vīrietim. Kā tev vispār ienāca prātā interesēties par staigājošo meiteņu trikiem?!»

«Gods un laime»? Jā, ja tikai! Nē, Viritai nebija šaubu, ka viņi viņu labprāt ņems par sievu. Bagātībai, ciltsrakstiem, varbūt pat skaistumam. Bet vai viņi mīlēs?

Virita bija dusmīga uz sevi, mēģināja mainīties, bet nekas neizdevās. Šķita, ka viņa dzīvo smacējošā, viskozā murgā. Ja tu kādam pateiksi, viņš tev neticēs; viņi teiks, ka viņš nevērtē savu laimi. Vai tā tiešām ir laime?!

Un tad piemeklēja katastrofa: tēvs paziņoja par savu nenovēršamo saderināšanos. Un, lai gan meitenei tas nebija pārsteigums, līgavainis gan! Tiklīdz viņa dzirdēja, kurš lūdz viņas roku, Virita sastinga un bez spēka iegrima krēslā – kājas pēkšņi pārstāja kustēties.

– Bet tēvs, viņš…

«Viņš ir cēls cilvēks, un viņš ir gatavs rūpēties par jūsu labklājību.» Viņš pat uzstāja uz jūsu drošību.

– Kāpēc drošība?

«Nebaidieties, tās ir mūsu pieaugušo lietas,» tēvs maigi teica. – Dižciltīgajām ģimenēm ir grūti laiki.

Viņš vēl kaut ko teica, paskaidroja, ka labāku ballīti nevar atrast, ka viņa tiek pagodināta, un Virita sēdēja sastingusi, lamādama savu pārāk kluso noskaņojumu. Manā galvā kā nobijies putns dauzījās viena doma: «Ko darīt?!»

Bet galu galā šis murgs beidzās: tēvs, pamanījis, acīmredzot, ka viņa meita ir pārāk sevī ievilkusi, apklusa, satvēra viņu aiz rokas un aizveda pie savas mīļākās lapenes dārzā. Viņš noskūpstīja viņa pieri, apsēdināja viņu un sacīja:

– Ja vēlēsies, tad parunāsim vēlāk. Es redzu, ka jums jāpierod pie ziņām.

Un aizgāja. Virita joprojām viņu asi dzirdēja:

– Tēja jaunkundzei! – un tad apkārt sabiezēja miegains klusums, kuru pārtrauca tikai lapu šalkoņa, bišu dūkoņa un putnu čivināšana.

Un šajā klusumā viņa pamazām atjēdzās.

Lēnām, maziem malciņiem, viņa dzēra sev atnesto tēju, saldu, galvu reibinošu ar liepu medus un piparmētru aromātu. Klusiem, klusiem soļiem un gandrīz neelpodama viņa devās uz saviem kambariem, nomainīja gaišo mājas kleitu pret biezo, kurā viņa parasti brauca, ielika jostas somā dažas nepieciešamās lietas un tikpat klusi devās lejā pagalmā, uz staļļiem. Viņa jautāja, mīļi smaidot staļļa zēnam:

– Seglojiet mani ar Kastaņu. Es gribu mazliet izvēdināt galvu.

Viņas lūgumā nebija nekā neparasta, Viritai ļoti patika izjādes, un tēvs viņai atļāva šo nevainīgo izklaidi. Un viņš pat neuzstāja uz pavadījumu, ja meita nepameta muižai blakus esošās pļavas un copes, kas pārklātas ar drošības piekariņiem.

Kastanis pieņēma ierasto piedāvājumu – biezu apaļu burkānu, kas bija nokaltis pa ziemu – un apmierināti šņāca saimniecei sejā. Līgavainis viņu iecēla seglos, un Virita, it kā netīšām atskatītos uz tēva logiem – nē, viņa neskatās! – viņa palaida savu mīluli vieglā rikšā. Viņa dziļi ievilka elpu, satverot vēju sejā. Smaržoja pēc upes dubļiem un pļavu zāles, jaunām lapām un ābeļu ziediem. Brīvība. Tiklīdz tev bija spēks neielauzties galopā, kamēr zirgs un jātnieks bija redzami no tavas mājas logiem!

Un tikai tad – es nenoturējos. Laika bija maz – stunda, varbūt divas, un viņi paspētu.

Viņai paveicās. Vai varbūt palīdzēja augstākais spēks, pie kura meitene steidzās pēc palīdzības. Nepamanīta metusies pa del Bornio zemēm, atstājot malā lielu ciematu pie šosejas un dzirnavas pie upes, Virita apturēja zirgu Briežu baļķa malā. Viņa šņukstēja un salauztā balsī čukstēja:

– Lūk, Kašta… Es nezinu, kur doties tālāk. Varbūt zini?

Uzticīgais zirgs pagriezās un šņāca, it kā gribēdams teikt: «Saimniek, ar ko tu mani sajauci? Ar ģeozinātņu profesoru no galvaspilsētas universitātes? Vai varbūt ar elfu algotni?

– Ak, jā, kas tur ir! – Virita pamāja ar galvu, uz brīdi aizvēra acis, izlemdama izdarīt nedzirdētu. Viņa izņēma no somiņas maisiņu ar savvaļas kviešu graudiem, iekrata pusi no tā plaukstā un, plati šūpodama, nosvieda celiņa malā. – Pieņemiet dāvanu, Olenij Log!

Pēc tam mežam tika ziedota puse vīna. Un visbeidzot visgrūtākais – atkal aizverot acis, meitene ar dunci sacirta plaukstu. Lieli pilieni notraipīja zāli.

– Pieņem dāvanu, Brieža baļķi, parādi ceļu uz altāri! – Ietinusi roku lakatiņā, Virita pieskārās zirgam.

Bez taciņas, nejauši, bet mežs mani tiešām veda tur, kur prasīju. Saulrieta blāzma padevās dziļai krēslai, gaišie bērzi un kuplās lazdas – drūmās gadsimtu vecās egles, kad Kastanis, šņācot un griezdams ausis, iegāja perfekti apaļā izcirtumā, kura centrā stāvēja balts akmens… laika neskarts postaments? Tabula? Vai tikai plīts? Nez kāpēc, jo ilgāk Virita skatījās, jo mazāk viņa saprata, ko tieši redz. Balts akmens purpursarkanajā nakts mijkrēslī – vairāk nav ko teikt.

Bet, tā kā viņa jau ir atnākusi, kopš viņai ir parādīts ceļš, tad ir stulbi vilcināties un vilcināties. Nolēkusi no segliem, Virita izkratīja pie kājām atlikušos kviešus:

– Paldies par braucienu, Olenij Log! – un devās uz priekšu. Solis, divi, trīs… ducis… Mana sirds plīvoja krūtīs, grasījās pārsprāgt no šausmām, mani pirksti bija sasaluši, un vaigi un ausis kvēloja no karstuma. Piegājusi gandrīz tuvu akmenim, viņa nošļakstīja atlikušo vīnu zemē: «Pieņem ziedojumu, vecais!»

Zeme zem mūsu kājām neatvērās, pērkons no debesīm neizlauzās. Vai nu viņi viņu nedzirdēja, vai arī pieņēma piedāvājumu – izdomājiet! Bet neatkāpties? Virita ar konvulsīvu nopūtu spēra pēdējo soli, norāva no plaukstas apsēju un piespieda ar asinīm notraipīto plaukstu pie baltā akmens.

– Klausies, Senais! Izpildi pieprasījumu, nosaki cenu, pieņem solījumu!

Meža troksnis kļuva tāls, klusums skanēja ausīs, vienu brīdi likās, ka Senā nav atnākusi, kā solīja vecās grāmatas, bet viņa pati ir iekritusi citā pasaulē, kur dzīvo aizmirsti dievi un dēmoni.. Bet pēkšņi klusumu pārtrauca smiekli. Pilnīgi cilvēciska, tik parasta, ka Virita nolēma, ka tā ir viņas iztēle. Vai arī kāds šeit ir ielīdis pēc viņas?

Pārsteigta no šīs biedējošās domas, meitene pagriezās. Kaut vai tiešām redzētu, kas varētu slēpties starp kokiem biezajā krēslā? Nez kāpēc tas, ka viņi varēja viņai sekot, izspiegot, bija biedējošāk nekā tikšanās ar Seno. Bet tad uz baltās plātnes parādījās cilvēka siluets. Vispirms – spokaina figūra, it kā izlieta no pelēkas pirmsausmas miglas, tad migla ieguva krāsas un seju. Zaļais mednieku uzvalks, plati pleci un spēcīgs rumpis, sarkanīgi blonda bārda un līdz pleciem gari mati, izmisīgi zilas acis kļuva blīvākas un kļuva īstas… Virita paskatījās uz vīrieti – trūkst vārdu, ļoti pievilcīgs, bet a ļoti parasts cilvēks, nevis kaut kāds dēmons. Ja kādu šādu satiekat gadatirgū, galvaspilsētas ielās vai pat karaļa pilī, varat uz viņu paskatīties, taču jums nebūs aizdomas, ka nekas nav kārtībā.

Viņš arī paskatījās uz viņu, uzmanīgi, novērtējoši, bet viņa skatiens viņu nebiedēja. Citi pielūdzēji uz to skatījās daudz sliktāk – it kā būtu medījums, kaut kāds medījums: vai nu nošauj, vai pagaidām lai lido, nākamajai reizei nobaro gaļu…

Vecajās grāmatās viņi rakstīja – piedāvā dāvanu, un, kad atnāks Senais, nosauc savu vēlmi un prasi, kā būs jāmaksā. Bija pienācis laiks runāt, bet Viritai šķita, ka zem intensīvi zilā skatiena zaudēja mēli. Tikai viņas rokas sastinga, vaigi dega, un kauns iespiedās arvien sāpīgāk – it kā viņa kaut ko darītu nepareizi, bet viņa nezināja, kas tas ir. Un tajā brīdī, kad klusums kļuva pavisam neizturams, viņam blakus pēkšņi parādījās Senais, satvēra viņu aiz zoda, pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. Viņa pirksti bija cieti un karsti, pieskāriens bija uzmanīgs, un viņa skatiens bija smags un tumšs, kā pagraba velves.