– Novācies no mana džempera, necilvēks! – Heizela parāva džemperi aiz piedurknes, Meistars atlaida nagus un neapmierināti nošņācās. Viņš negrasījās atteikties no pūkainā, mīkstā un siltā paklājiņa. Ko nozīmē džemperis? Ja kaķis uz kaut kā guļ, tad tas ir paklājs. Nav variantu.

Lazda zaudēja šo karu jau sen, un retie atriebības mēģinājumi, līdzīgi kā tagad, vienmēr beidzās ar necildenu sakāvi.

Atriebjoties, viņa saburza Rūdija dāvanas kraukšķīgo iesaiņojamo papīru un iemeta to Maģistram. Viņš laiski paspieda ķepu un nicinoši paskatījās. Viņš ļoti labi juta viņas slikto garastāvokli un ar visu savu izskatu izteica galēju nosodījumu.

LABI. Var paņemt vēl vienu džemperi. Bet ko darīt ar noskaņojumu, kas patiesībā nemaz nav svētku noskaņojums? Nebrauksi mājās? Melot vecākiem par ārkārtas dežūru? Tā nav izvēle – kāda velna pēc, viņi atbrauks pie viņas. Viņi sāks atjaunot perfektu kārtību viņas dzīvoklī un dzīvē. Ideāli, protams, no viņu viedokļa. Viņiem ir vienalga, ko pati Heizela domā par to. Nekad nav rūpējies.

Nopūtusies viņa paskatījās apkārt guļamistabā. Pa vidu vaļējs čemodāns, gultā nevērīgi sakrauta drēbju kaudze, uz galda dāvanas, skaisti iesaiņotas, saliktas kaudzēs: ģimene, draugi, kolēģi. Atsevišķi to, kuru sagatavoju Rūdijam. Viņa to neatdos. Smieklīgas siltas čības ar lāča ausīm un pogu acīm neatbilst Rūdolfa Oukbraina priekšstatiem par respektablu. Viņu vietā būs aproču pogas un kaklasaites piespraude, komplekts ar iebūvētiem drošības piekariņiem, pulkstenis un taimeris. Tieši piemērots veiksmīgam uzņēmējam, kurš plāno kļūt par tikpat veiksmīgu politiķi. Atvadīšanās dāvana.

Viņš savu nodeva iepriekš. Es laikam apkopoju gada rezultātus, un nepabeigtās attiecības sabojāja līdzsvaru. Viņa neskopojās ar sīkumiem – greznais organizators maksāja trīs reizes viņas mēnešalgu. Hazela to paņēma uz darbu. Tur tas bija vairāk vajadzīgs, turklāt viņa nevēlējās, lai mājās paliktu nekādi atgādinājumi par viņas bijušo līgavaini.

Viņi satikās gandrīz desmit mēnešus – pietiekami, lai pirmās kaislības liesma norimtu un ļautu prātīgi paskatīties vienam uz otru. Viņiem patika vienas un tās pašas filmas, viņus vienlīdz kaitināja nevietā lietas, un viņi gultā jutās labi. Kā tas varētu beigties, ja ne kāzas?!

Heizela nesaprata, kas noticis. Vēl ļaunāk, viņa nevarēja saprast, kāpēc viņas jūtas bija tik daudz atvieglotas nekā sāpes, vilšanās un aizvainojums? It kā kādu dienu abiem atvērās acis – reizē, kas viņus nemaz nepārsteidza. Kurš bija pirmais, kas teica: «Labāk mums būtu tagad šķirties, pirms lietas kļūst par tālu»? Viņa neatcerējās.

Šķiršanās bez drāmām un skandāliem, tikpat mierīga kā viņu tikšanās pēdējos mēnešos. Sakramentāls: «Paliksim draugi.» Ziemassvētku dāvanas.

Un tomēr – aizvainojums vai atvieglojums? Vai vēl ļaunāk – vilšanās, ka attiecības ar Rūdiju beigušās tik nepiemērotā laikā? Ir jābūt šausmīgiem vairāk uztraukties nevis par pašu šķiršanos, bet gan par to, ka būs jāskaidrojas mammai.

Un viņa iedos čības tētim. Viņam tas noteikti patiks. Jā.

Pie sevis pamājot ar galvu, Heizela ar rokas mājienu nosūtīja dāvanas savai ģimenei savā koferī. Pakas un kastes lidoja garām dzirkstošā rindā un glīti salocītas līdz apakšai. Drēbes no augšas krita neuzmanīgā kaudzē – man nebija noskaņojuma tās kārtot un nolikt. Mamma tevi vienalga vilks pirkt ko jaunu. Viņa nez kāpēc joprojām ir pārliecināta, ka meitai ļoti patīk iepirkties, un visi «negribu» un «man neko nevajag» ir tikai tāpēc, ka viņa nevēlas sagādāt liekas nepatikšanas.

Viņa domāja par kurpēm. Sporta apavi un ziemas zābaki ir acīmredzami, bet vai jums vajadzētu ņemt gudrus apavus? Lazda negrasījās nekur, kur tās būtu vajadzīgas, bet kā tu vari būt pārliecināts? Ja viņu vilktu uz ballīti, tas būtu izaicinājums pats par sevi, bet, ja arī viņai būtu jāpērk jaunas kurpes… ak nē!

Iedomājoties vien šo attēlu – nebeidzami furnitūra zem mātes komentāriem, ieteikumi «paskatīties arī uz šo pāri» un sūdzības par viņas neveiksmīgo personīgo dzīvi, Heizela nodrebēja un aizkaitināta sauca pēc kurpēm. Manuprāt, tie joprojām stāv gaitenī – pēdējo reizi viņa tos valkāja, kad Rūdijs aizveda viņu uz labdarības pieņemšanu, kas bija tik niecīga un garlaicīga kā politiskā vēlēšanu programma. Pagājušā gada izšķērdīgākais vakars; nē, pēdējo piecu gadu laikā!

– Ak! Miglains, kāpēc?!

Viņa pagriezās. Gregs stāvēja guļamistabas durvīs ar kurpēm rokās. Paskaidrots:

«Tas man trāpīja tieši pakausī.» Paldies, ka nenēsāt papēžus.

«Atvainojiet,» Heizela neviļus pasmaidīja: Grega Nikolsona spēja piesaistīt nelielas nepatikšanas jau sen ir kļuvusi vai nu par vārdiņu viņu vadībā, vai vienkārši par anekdoti. – Iemet tos savā koferī un iesim pēc kafijas. Ceru, ka atnācāt tikai ciemos, nevis ar foršu ideju, kā lietderīgi pavadīt brīvdienas.

«Jā, jā, jo manas foršās idejas jums vienmēr pārvēršas par zilumiem visneērtākajās vietās un oficiālajos sodos,» Gregs atcerējās savu ugunīgo runu pēc viņu pēdējā piedzīvojuma. Ne tāpēc, ka viņa toreiz bija dusmīga. Galu galā viņi ir draugi. Bet, kā ne reizi vien teica pats Gregs, «ja Hazy pēc nākamās lietas neizsakās no sirds, tad lieta vēl nav slēgta.»

Kurpes iekļuva koferī, un Gregs kā vecs draugs iegāja virtuvē uzvārīt kafiju: viņam tas izdevās labāk nekā Heizelai. Kliedza:

– Viesistabā uz galda kaste ar eklēriem.

– Jūs atnesāt eklērus! – Lazda gandrīz iekliedzās. Vienīgais veids, kā uzlabot viņas garastāvokli, ir garantēts, lai gan Gregs to izmantoja pārāk bieži, lai ievilinātu viņu uz piedzīvojumiem. – Ejam!

Apaviem sekoja kedas; Šaisels jau grasījās aizvērt čemodānu, kad Meistars laiski ielēca tajā, sita drēbju kalnā un saritinājās kamolā.

– Nebaidies, es tevi neaizmirsīšu! «Lazda uzmeta virsū džemperi, klāta ar kaķu matiem, un iegāja virtuvē. Čemodāns pagaidīs, bet kafija un eklēri ne.

***

– Tātad? – kafija bija izdzerta, eklēri apēsti, un, spriežot pēc tā, ka Gregs ēdot izvēlējās klusēt, viņš nenāca vienkārši ciemos. – Kāda ir tava nākamā satriecošā ideja un ar ko tā mūs apdraud? Pastāsti jau man!

«Tu būsi pārsteigts, šoreiz tā nav mana ideja.» Vai arī nav īsti mans.

Viņam pietika pieklājības nosarkt. Visticamāk, tas nozīmēja, ka ideja bija viņa, un, iespējams, pilnīgi traka, taču tā nav dzimusi tāpat vien, bet gan kā atbilde uz oficiālu uzdevumu. Nekas labs. Hazela sašņorēja pirkstus un gaidoši skatījās.

«Santa’s Creek,» Gregs izpļāpājās. – Ziemassvētki.

– UN? Kā jūs domājat, kas man jādara, kad dzirdu, ka jūs sakāt manas dzimtās pilsētas nosaukumu? Uzlēkt un kliegt: «Es zinu!»?

– Uzaicināt mani ciemos? – Gregs uztaisīja «kucēna acis». – Tīri draudzīgā veidā?

– Pēkšņi.

«Bet tā ir lieliska ideja!» – pēkšņi nodomāju. Atnākot mājās ar puisi…

«Tas ir priekšnieks, un, ja pilnīgi precīzi, tas nav priekšnieks, bet gan kaut kāds politiķis ar sūdzību,» Gregs steidzās paskaidrot. – Viņš ir kampaņas ceļojumā. Nu ziniet – svinīgs uzvalks, balts krekls, diskrētas platīna aproču pogas, brilles cieņai un divi miesassargi, kuriem jāpaliek neredzamiem, nesalaužot ilūziju par tuvību cilvēkiem.

Heizela šņāca: Grega uzzīmētais attēls būtu lieliski piemērots vīrietim, par kuru viņš bija kļuvis pēdējo mēnešu laikā.

– Un tavā Santakrīkā sabruka viss šī nelieša tēls. Tiklīdz viņš iegāja vietējā izklaides centrā, viņa kostīms pārvērtās par karnevāla tērpu ar baklažānu tutu, un abi miesassargi kļuva par pīlēniem un sāka kraukt.

– Pīlēni? Baklažāns tutu?! Dievs, es gribu to redzēt!

«Šeit, apbrīnojiet to,» uz galda Hezelas priekšā atlocījās oficiālā pilsētas laikraksta Santa’s Bulletin kopija. Biezs purpursarkans baklažāns indīgi rozā, smailos baleta svārkos un divi milzu dzelteni pīlēni abās tā pusēs aizņēma pusi no platuma. Lieliska, kvalitatīva fotogrāfija, kurā bija lieliski atpazīstama Rūdija, «jaunā, daudzsološā politiķa, kurš viesojās mūsu pilsētā un augstu novērtēja Santakrīkas viesmīlību», sašutusi violetā seja. Cik augsts netika norādīts. Acīmredzot daudz augstāks nekā presei atļautais vērtējums «12+».